Vai jāsvin Sieviešu diena un Vīriešu diena?

 09. marts 2009 16:00 Emuāri  skatījumi: 4582

Strādājot portālā, kurā ik dienu uzturas ievērojama daļa sabiedrības, man regulāri jāsaskaras ar radikāli pretējiem viedokļiem par jebkuru mūsu pakalpojumu vai piedāvājumu — arī par svētkiem, ko vajadzētu vai nevajadzētu pie mums atzīmēt. Vakar gandrīz vienlaikus saņēmu divas vēstules — vienu savā publiskajā e-pastā, otru draugiem.lv profilā. Tātad iesākumā es tās abas nocitēšu. Ceru, ka dāmas neapvainosies, ka to daru un ka saglabāju rakstību tieši tādu, kāda tā bija vēstulēs.



Foto: mammamuntetiem.lv


1. vēstule, ko saņēmu e-pastā
Sveicināti,
 
Vēlētos paust savu nesapratni par draugiem.lv propagandu Sieviešu dienas sakarā.
Personīgi neatbalstu šīs dienas atzīmēšanu, jo uzskatu, ka, pirmkārt, tā ir padomju laiku tradīciju atkal-ievazāšana Latvijā un otrkārt, tas ir pretrunā ar dzimumu vienlīdzību, kas Latvijai, kā Eiropas Savienības dalībvalstij un rietumnieciski tendētai Republikai, ir viena no prioritātēm gan darba tirgū, gan sociālajās aprisēs. Šo divu iemeslu dēļ, uzskatu, ka draugiem.lv nebūtu jāpopularizē 8. marts dažādu „dāvaniņu” un/vai kolektīvu sveicienu sūtīšanas veidā.
 
Cerot uz sapratni un patiesā cieņā,
Eva

Un 2. vēstule, ko man uzrakstīja draugiem.lv profilā
„Labvakar, cik saprotu jūs strādājat draugiem.lv. Ja tas tā ir — vispirms paldies par sveicieniem no draugiem.lv vīriešiem, paldies par tulpītēm, ļoti skaisti, ka tādas var nosūtīt.
Bet kur palika vīriešu diena 23. februāris, zinu vairākus vīriešus, tētus un vīrus kuri ir neapmierināti ka vīriešiem nav nekā, bērni skolā mācās dziesmiņas mātes dienai, bet tēti ir aizmirsti, tāpat te draugos viss vienos ziedos, bet vīriešiem nebija nekā...................”

Svētki jau kopš Romas impērijas laikiem un, iespējams, pat senāk allaž ir bijis instruments varas rokās. Padomju varas ideoloģiskajā cīņā svētkiem bija īpaša vieta — mēs vēl labi atceramies, ka Līgo un Ziemassvētkus svinēt nebija ieteicams, bet to vietā stājās 1. Maijs (Darbaļaužu svētki), 23. Februāris (Padomju armijas un jūras kara flotes diena jeb Vīriešu diena), 8. Marts (Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena), Uzvaras diena un vēl virkne svētku un svinību katrai profesijai, dzimumam, vecumam un visiem kopā. Ziemassvētki un Līgo izdzīvoja arī tajos skarbajos gados, bet vairākums no ievazātajām svētku dienām noburbuļoja vēstures kanalizācijā kopā ar varu, kas tos izdomāja. Svētkus nevar uzspiest, tiem, kā teiktu modernais klasiķis, „jānāk no iekšām”.
Pietiek jau ar bezjēdzīgām ielu un laukumu nosaukumu maiņām, kas lielākoties notiek spontāni un atgādina balsojumus ar glāzītēm saviesīgā korporatīvajā pirts pasākumā.


Atjaunotajā Latvijā vara pieder uz mirkli pie stūres piekļuvušiem indivīdiem vai personu grupām. Tas nozīmē, ka varai nav ideoloģijas, jo nav nedz laika, nedz ir vajadzība tādu izstrādāt. Un paldies Dievam, ka tā. Pietiek jau ar bezjēdzīgām ielu un laukumu nosaukumu maiņām, kas lielākoties notiek spontāni un atgādina balsojumus ar glāzītēm saviesīgā korporatīvajā pirts pasākumā. Tas nozīmē, ka svētku svinēšana vai nesvinēšana notiek tādā kā pašplūsmā, un tieši tā izkristalizējas svētki, kas kļūst par tradīciju, un tādi, kas tā arī nespēj aizkustināt. Skumji, ka mēs joprojām nemākam svinēt savas valsts proklamēšanas dienu, bet tas jau ir cits stāsts.

Pēdējos gados nav bijis Saeimas, kurā nenotiktu balsojums par 8. marta kā svinamas dienas atzīmēšanu kalendārā. Es nešaubos, ka agri vai vēlu šis balsojums būs pozitīvs, jo šos svētkus mēs svinam. Tāpat kā pirms 20 vai 40 gadiem puķu tirgotājiem tā ir laimīgākā diena gadā. Šie svētki ir pārdzīvojuši gan varu, pret kuru bija vērsta cariskās Krievijas sieviešu 8. marta demonstrācija, pieprasot mieru un maizi, gan varu, kas šai dienai piešķīra oficiālu statusu. Neviens vairs neatceras, kāpēc, bet šajā dienā vīrieši dāvina sievietēm ziedus, un tas arī ir galvenais — nav nozīmes, kas bija Roza un Klāra un ar ko šīs šerpās dāmas nodarbojās. Tāpat kā retais vien zina Valentīna dienas leģendu vai to, kāpēc Lieldienas un Ziemassvētki ir vienlaikus gan kristiešu, gan pagānu svētki. Tam visam nav nozīmes — ja svētki ir sirdī, tie jāsvin.
 
Mums tikai vēl nav tradīciju to atzīmēt kā Vīriešu dienu, bet es apsolu, ka pacentīšos šādu tradīciju vismaz draugiem.lv ieviest.

Pavisam cita situācija ir ar Padomju armijas un jūras kara flotes dienu — 23. februāri, ko dēvē arī par Vīriešu dienu. Tā nekad nav bijusi mums īpaši tuva un ne tuvu tik plaši atzīmējama kā Sieviešu diena. No dienesta padomju armijā centās izvairīties gandrīz visi vīrieši, un nekādas dvēseliskas saites ar šo veidojumu mūs nesaista. Latvijā ir sava Vīriešu diena — Lāčplēša diena, 11. novembris, kad mēs godinām varonību un vīrišķību. Mums tikai vēl nav tradīciju to atzīmēt kā Vīriešu dienu, bet es apsolu, ka pacentīšos šādu tradīciju vismaz draugiem.lv ieviest. Tēva dienu jau ieviesām, katru gadu to atzīmēsim septembra otrajā svētdienā. Ceru, ka ar laiku tā kļūs par īstu ģimenes tradīciju. Bet, ja nekļūs, tad tikai tāpēc, ka tāda ir svētku būtība — daži ir savā vietā un laikā, citi, lai vai cik skaista būtu to ideja, tā arī nekad nekļūst par nozīmīgu notikumu.
Manuprāt, mums varētu būt vēl vairāk svētku. Vienalga, vai tie radušies globālās mijiedarbības, spontānas idejas vai dzīvo seno tradīciju veidā. Svarīgi, lai mums gribētos tos svinēt, lai tie sniegtu prieku un ļautu uz mirkli aizmirst ikdienas rūpes.

Guntars Meluškāns
, draugiem.lv radošais direktors, trīs bērnu tēvs

Tu vari jautāt Guntaram par portālu draugiem.lv un bērnu drošību internetā rubrikā:
Jautāt speciālistam



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk