Pēc 17 gadiem dēls atrod māti "draugiem.lv" 66

 08. oktobris 2009 14:00 Pieredze  skatījumi: 70428

Pirms dažām dienām manā draugiem.lv publiskajā e-pastā iekrita vēstule. Tas bija piektdienas vakars, un vēstule neizlasīta nogulēja līdz pirmdienai. Vēstulē bija lauzītā latviešu valodā uzrakstīts kāda puiša lūgums palīdzēt sameklēt māti. Pēc pāris dienām Vladimirs sazvanīja savu mammu, ko nav redzējis 17 gadus.



Maija Tjagunova, foto no Maijas profila portālā draugiem.lv


Ja šo stāstu pārvērstu TV seriālā, tā sižetu kritiķi noteikti nosauktu par sadomātu un neīstu. Seriālos tā nenotiek, tā notiek tikai dzīvē. Lūk, stāsts, ko man uzrakstīja laimīgs cilvēks.

Esmu dzimis 1974. gada 27. novembrī Rīgā, tad vēl Latvijas PSR. Mana bērnība pagāja šai pilsētā. Dzīvoju Purvciemā, Raunas ielā. Gadu pēc manas dzimšanas vecāki izšķīrās. Uzreiz uzrakstīšu, ka mana māte (Tjagunova Maija) ir latviete, bet tēvs — krievs. Viņš tolaik dienēja Rīgā. Es tiku audzināts latviešu ģimenē. Audzināja mani vecmāmiņa un mamma, kas tolaik smagi strādāja divās maiņās rūpnīcā VEF, tāpēc mani nosūtīja uz 7. internātskolu Graudu ielā. Šai skolā ieguvu savu pirmo izglītību. Visu šo laiku es neko nezināju par savu tēvu. Vecmāmiņa (tēva māte) divreiz gadā atbrauca ciemos pie manis no Krievijas. Tas arī tolaik bija vienīgais sakars ar manu tēvu.


Biju apvainojies uz māti, viņa — uz mani.

Kad pabeidzu skolu, nomira vecmāmiņa (mammas māte). Mamma sacīja, ka viņai ir diezgan grūti nodrošināt man studijas augstskolā un ka man jāiet strādāt. Veselu gadu strādāju VEF, bet sapratu, ka gribu mācīties tālāk un iegūt augstāko izglītību. Nolēmu, ka to varēšu īstenot tikai Krievijā, jo jau tad biju izlēmis, ka vēlos būt mākslinieks. Mēs ar māti sastrīdējāmies — viņa iebilda pret manu aizbraukšanu. Viņa tolaik vispār iebilda pret radiem, kas dzīvo Krievijā.

1992. gadā, kad ieguvu Latvijas pilsonību (sacīsiet: «Lūk, muļķis!», bet tas bija mans pirmais patstāvīgais lēmums), es aizbraucu uz Krieviju uz Krasnodaru, kur dzīvoju joprojām. Ar māti pārstājām komunicēt. Biju apvainojies uz māti, viņa — uz mani. Ieradies Krievijā, sāku patstāvīgu dzīvi! Taču tēva radus nepazinu, tāpēc ar viņiem nesazinājos. Protams, nedrīkst teikt, ka visu panācu pats! Man palīdzēja vecmāmiņa, kā varēja, kā arī ļaudis, kurus sastapu savā ceļa! Mans tēvs nomira. Es viņu redzēju tikai trīs reizes.

Ar teātra vieskoncertiem apbraukāju visu Eiropu — Vāciju, Franciju, Spāniju, Šveici, Portugāli —, Ēģipti, bet ne reizi pa šo laiku neesmu bijis dzimtajā Latvijā.

Ieguvu augstāko izglītību — Rostovā pie Donas pabeidzu Valsts konservatorijas estrādes-džeza nodaļas vokāla klasi. Nerakstīšu, kā viss bija un kur strādāju. Uzrakstīšu, ka pašlaik strādāju lielā organizācijā, kuras nosaukums ir radošā apvienība ПРЕМЬЕРА un kurā ir vairāk nekā divi tūkstoši tikai radošo darbinieku. Tas ir Jurija Grigorovicha klasiskais balets (Anastasija Voločkova strādā šajā baletā), Georgija Garanjana džezbends. Es strādāju par šovu teātra mākslinieku. Mūsu organizāciju radīja Josifs Kobzons. Tā ir unikāla ar to, ka ir vienīgā, savā veidā, Krievijas teritorijā, tur ir viss! No klasiskā baleta līdz leļļu teātrim un personīgajai horeogrāfijas skolai. (Lūk, tā ir reklāmas kampaņa!!! :))))))) Ar teātra vieskoncertiem apbraukāju visu Eiropu — Vāciju, Franciju, Spāniju, Šveici, Portugāli —, Ēģipti, bet ne reizi pa šo laiku neesmu bijis dzimtajā Latvijā.



Foto: Vladimirs uz skatuves


Kopš 1992. gada kā Krievijā, tā arī Latvijā notiek kardinālas pārmaiņas varā un vispār ļaužu galvās, kuri dzīvo šais valstīs. Parādījās neatkarīgas valstis, robežas un ar to saistīti šķēršļi. 1997. gadā es pamazām mēģināju sameklēt savu mammu. Noskaidroju, ka viņa vairs nedzīvo vecajā adresē, bet jauno es nezināju. Mēģināju sazvanīt savu patēvu (uz to momentu mamma izgāja pie vīra), bet šajā dzīvoklī viņi arī vairs nedzīvoja. Cerība palika — tā bija mana tante, mammas māsa. Uzrakstīju viņai vēstuli. Viņa atrakstīja, ka mana mamma nopirkusi citu dzīvokli, viņai piedzimusi meita, vārdā Sintija, bet pēc gada meitene nomirusi. Mammas adresi viņa nezināja. Tās bija pēdējās vēstis no Latvijas, un līdz šodienai es neko par mammu nezināju.

 

Es gribēju zināt, ka man ir mamma. Es domāju, ka viņai arī jāzina, ka viņai ir dēls, kas viņu mīl un kas vienmēr viņai palīdzēs.

Pirms pieciem gadiem sāku intensīvus meklējumus! Es ļoti baidījos aizbraukt uz Latviju un uzzināt par mammu ko briesmīgu, ka viņas vairs nav dzīvajos,jo  viņa ļoti slimoja. Domāju, ka man būs vieglāk saņemt jebkuru informāciju šeit, Krievijā, kur man jau ir draugi.

Krievijas televīzijā ir populāra pārraide «Gaidiet mani», kur atrod pazudušus ļaudis, kas nav tikušies viens ar otru daudzus gadus. Es uzrakstīju vēstuli ar savu stāstu, bet līdz šim no viņiem nevienu vēstuli neesmu saņēmis. Kā noskaidrojās, tā ir vienkārši izrāde, par ko jāmaksā nauda! Biju gatavs maksāt jebkuru naudu, lai tikai saņemtu jebkādu informāciju par savu māti. Man katru nakti sapņos rādījās Rīga, un es kritu depresijā. Dzimtā zeme sauca! Rakstīju tantei, bet atbildes nebija. Es jau sen neļaunojos uz mammu, man vienkārši gribējās viņu redzēt un pārliecināties, ka viņai viss ir kārtībā! Es gribēju viņu apkampt un noskūpstīt! Es gribēju zināt, ka man ir mamma. Es domāju, ka viņai arī jāzina, ka viņai ir dēls, kas viņu mīl un kas vienmēr viņai palīdzēs.

Biju gatavs maksāt jebkuru naudu, lai tikai saņemtu jebkādu informāciju par savu māti. Man katru nakti sapņos rādījās Rīga, un es kritu depresijā.

Kādu laiku vēlāk Krievijā parādījās interneta sociālie tīkli, kuros es piereģistrējos, — www.odnoklassniki.ru un www.vkontakte.ru. Domāju, ka tas bija pirmais solis, lai atrastu savu māti. Piereģistrējos atšķirīgās grupās. Atradu tikai pasenus paziņas no bērnības, kuri pašlaik dzīvo citās valstīs, kāds Izraēlā, kāds Anglijā. Mēģināju piereģistrēties www.one.lv, bet nesanāca, jo tur tāda sistēma, ka vajag obligāti būt mobilā telefona numuram, kas reģistrēts Latvijā.

Pirms gada es sameklēju Latvijas detektīvaģentūru, kas nodarbojas ar pazudušu ļaužu meklēšanu, bet arī tā nav varējusi dot saprotamas atbildes. Un, lūk, kārtējo reizi iegāju internetā, Jandeks sistēmās pieprasīju «populāras meklējumu Latvijas sistēmas». Man uzreiz piedāvāja www.google.lv. Iegāju šajā sistēmā un pieprasīju «TJAGUNOVA MAIJA». Tāds cilvēks ir reģistrēts www.draugiem.lv. Vēru vaļā šo lapaspusi un ieraudzīju savas mātes fotogrāfiju... Jūs nevarat iedomāties, kas ar mani notika!... Es nevarēju atjēgties stundas trīs! Bet šeit mani uzglūnēja jauns šķērslis: es nevarēju piereģistrēties, jo man vajadzīgs uzaicinājums. Bet man nav paziņu, kuri būtu reģistrēti šajā lapā! Es nokļuvu strupceļā! Uzrakstīju administrācijai ar lūgumu palīdzēt! Šai pašā laikā saita www.vkontakte.ru grupā Tiem, kas piedzima un izauga Latvijā es uzrakstīju, ka varbūt kāds ir reģistrēts www.draugiem.lv un var izsūtīt man uzaicinājumu. Un kādu laiku vēlāk man atbildēja Nidija Putniņš un izsūtīja uzaicinājumu. Man pilnīgi nepazīstams cilvēks.

Es biju gatavs lēkāt no laimes! Viņa rakstīja, ka mana māte viņai daudz par mani stāstījusi un ka viņa mani arī meklē.

Un šai pašā laikā Tu, Guntar, uzrakstīji un piedāvāji man palīdzību meklējumos. Ap to laiku jau biju piereģistrējies un redzēju, ka mana māte savu profilu apmeklējusi pirms diviem gadiem. Atkal strupceļš. Bet, pateicoties Tev, noskaidroju, ka viņai ir meita ASTRĪDA, viņai ir 12 gadu. Mana māsa, par kuru es vispār neko nezināju. Viņa arī ir reģistrēta www.draugiem.lv . Es rakstīju viņai, ka meklēju viņas mammu, kura ir arī mana māte. Tu arī viņai uzrakstīji, bet atbilde nesekoja. Atlika tikai gaidīt!

Un, lūk, tās pašas dienas (5. oktobra) vakarā Astrīda man uzrakstīja. Es biju gatavs lēkāt no laimes! Viņa rakstīja, ka mana māte viņai daudz par mani stāstījusi un ka viņa mani arī meklē. Viņa atsūtīja man sava mobilā telefona numuru un mammas numuru. Es tūlīt pat viņai piezvanīju... Nerakstīšu, kas ar mani notika, un varu iedomāties, kas notika manas mātes dvēselē... To vārdos nenodot!!! Mēs Nezinājām Neko Viens Par Otru 17 Gadus!!! Manai mammai nebija ne jausmas, ka esmu kļuvis par pazīstamu dziedātāju Krievijā.

Esmu ļoti laimīgs, ka atradu savu mammu un savu māsu! Es ļoti ceru aizbraukt uz Latviju februārī, bet vasarā brīvdienās māsu uzaicināt ciemos pie manis uz Melno jūru.

Un pēdējais — es sapratu, lūk, ko!!! Lai gan es dzīvoju Krievijā un manī rit arī krievu asinis, es uzskatu sevi par latvieti pēc audzināšanas, pēc tradīcijām, kuras man deva mana mamma. Bet Rīga man ir pati skaistākā pilsēta pasaulē! Un es esmu daudzas pilsētas redzējis.

Es centos uzrakstīt visu īsi! Ja radīsies jautājumi, obligāti raksti!

As šo stāstu mūs iepazīstināja portāla draugiem.lv radošais direktors Guntars Meluškāns.

Vairāk par Vladimira daiļradi vari uzzināt šeit:
http://to-premiera.com/collectiv/show/solist/?ID=832

http://www.portfolio.startvocal.ru/index/0-4?rt_movie_id=1561914
 



66 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk