Kā saņemties pirmajam vai nākamajam bērnam?

Vai vispār vajag saņemties?

Ja mēs jūtamies tā, ka nākamais bērniņš prasa saņemšanos, varbūt nemaz nevajag saņemties? Radīt bērnu tikai tāpēc, ka šķiet – tā vajag –, nav gluži pareizi. Tāpat kā nav pareizi neradīt bērnu tikai tāpēc, ka šķiet – nav īstais laiks, saka psihoterapeite Diāna Zande. Ja mēs vadāmies tikai pēc tā, kā jūtamies, tad esam kā mazuļi.

“Pirmais, ar ko pieaugušais atšķiras no bērna, ir tas, ka dara nevis tā, kā jūt – iet emociju un impulsu pavadā –, bet spēj racionāli apdomāt savu dzīvi, mērķus, vēlmes,” atgādina psihoterapeite. 
 

Savā praksē viņa novērojusi, ka vidēji viens pāris no desmit var skaidri pateikt, kāpēc sāka dzīvot kopā. Vairums atbild, ka “tā vienkārši notika”. Bet pieaugušiem cilvēkiem vajadzētu spēt rīkoties apzināti, pārrunāt lietas, pat ja viedokļi atšķiras. Tas attiecas arī uz jautājumu par ģimenes pieaugumu.

4 tēmas, ko pārim pārrunāt pirms lēmuma par ģimenes pieaugumu

1. Gaidas par bērniem 

Apsverot pirmā bērniņa ienākšanu ģimenē, pārim vajadzētu pārrunāt, kā redz savu nākotni:

• ģimeni ar vai bez bērniem;
• ģimeni ar vienu vai vairākiem bērniem;
• vai grib būt jauni vecāki vai vecāki brieduma gados;
• kā tieši to iztēlojas – kurš ko darīs, kāda būs pienākumu sadale, kurš celsies naktīs, kurš strādās un pelnīs iztiku.

Var būt situācijas, kad viens no pāra grib vienu bērnu, otrs – vairākus. Viens grib bērnus tūlīt, otrs – pēc vairākiem gadiem. Tomēr der atcerēties, ka tās ir konkrētā brīža domas, kas ar laiku var mainīties.
 

2. Kādi apstākļi būtu nepieciešami? 

Bērnam nevajag visu to, ko vecāki iedomājas, bet pašu minimumu. Galvenais, lai ģimenei ir sava dzīvesvieta – tas var būt arī īrēts dzīvoklis vai otrais stāvs vecāku mājās – un lai var sevi nodrošināt finansiāli. Tas nozīmē nomaksāt rēķinus, parūpēties par pamata vajadzībām un atlikt naudu negaidītiem izdevumiem, piemēram, ārsta apmeklējumam. 
 

3. Vai šobrīd mūsu dzīvē nav ļoti lielu projektu? 

Ja tādi ir, pārim bērna ienākšanai ģimenē vienkārši nebūs resursu. Piemēram, ja abi nākamie vecāki studē un strādā, var vienoties, ka pabeidz studijas un tikai tad laiž pasaulē mazuli. 
 

4. Kāds ir pieejamais atbalsta loks? 

Kas ir tie cilvēki, uz kuriem varēsim paļauties, kam varēsim lūgt palīdzību bērna audzināšanā? Nevajag cerēt, ka vecvecāki vai draugi paši pieteiksies. Plānot atbalsta sistēmu ir vecāku uzdevums. Jārēķinās arī ar to, ka kāds var negribēt un atteikt.

“Iespējams, tas viss izklausās pēc lielas rēķināšanas, bet – ar mīlestību vien nepietiek!” brīdina Diāna Zande. “Nevar domāt, ka viss atrisināsies pats no sevis. Kļūstot par vecākiem, mēs neatgriezeniski kļūstam pieauguši.”

Kurš vecums ir labākais?

Steigties, protams, nevajadzētu, bet nevar arī pārāk ilgi gaidīt. Sievietei reproduktīvais vecums tomēr ir ierobežots. 
“Man pašai pirmais bērns piedzima divdesmit gadu vecumā. Divdesmit sešu gadu vecumā jau biju daudzbērnu mamma,” personiskajā pieredzē dalās psihoterapeite. “Tolaik tas bija normāli. Bērniņi bieži dzima ļoti jaunām sievietēm, kas ir labā fiziskajā formā.” Mūsdienās tas mainījies – daudzas sievietes 20 gadu vecumā nav gatavas būt par mammām, un tas ir objektīvi.

Viņa uzskata, ka labs vecums bērnu radīšanai ir ap 30 gadiem, kad iegūta stabilitāte, izpratne par dzīvi un vēl ir arī spēks izaudzināt. 

Gados vecāki mammas un tēti, no vienas puses, ir nobrieduši, pieredzējuši un savam bērnam var daudz ko dot, bet, no otras puses, mēdz būt pārāk aprūpējoši, trauksmaini par lietām, kas var notikt, turklāt – trūkst enerģijas, lai mazulim izskraidītu līdzi un viņu izaudzinātu līdz pieaugušam vecumam.

“Mans jaunākais bērns piedzima 38 gadu vecumā,” piebilst Diāna Zande. “Es ieteiktu neatlikt bērniņa ienākšanu ģimenē, domājot nevis par dzīvi ar zīdaini, bet par to, ka jūsu bērnam būs 16, savukārt jums, piemēram, 56. Šajā vecumā enerģijas būs mazāk – tā vienkārši ir. Kaut man pašai enerģijas vēl daudz, vienlaikus es domāju – labi, ka man vairs nav mazu bērnu! Katrā vecumā ir citas attīstības vajadzības.”

Ko darīt, ja viens grib, bet otrs – ne? 

Reizēm ģimenē vienam vai abiem partneriem jau ir bērni no iepriekšējām attiecībām. Ko darīt situācijā, kad, piemēram, vīrs mazuli grib, bet sieva vairs ne, jo viņa sevi kā mammu jau ir realizējusi? 
“Tas var radīt vajadzību konfliktu, jo vienam ir un viņš vairāk bērnu nevēlas, bet otram ļoti gribas,” stāsta Diāna Zande. Tas, ka mērķi ir diametrāli pretēji, gan uzreiz nenozīmē, ka attiecības jāizbeidz. Šādā situācijā ieteicams meklēt mediatora palīdzību, lai vienam otru izdotos sadzirdēt un izprast, galu galā nonākot pie kopsaucēja. 

Turklāt – dzīve ir dzīve un nereti gadās, ka tā mums piespēlē negaidītas situācijas. “Kad sāku dzīvot kopā ar manu tagadējo dzīvesbiedru, nolēmām, ka mums kopēju bērnu nebūs, bet gada un piecu mēnešu laikā mēs divas reizes kļuvām par vecākiem,” atminas psihoterapeite. “Tad aizbraucām uz mazu kafejnīcu un uz papīra rakstījām, cik maksā bērns. Rakstījām visu – cik tas maksās naudā, laikā, ko tas mums prasīs, ko atņems. Varbūt kādam liekas – kā var tā rēķināt bērnu?! Bet šādi tiek rēķināta dzīve – pieauguši cilvēki spēj saprast, ka tas ir nozīmīgs lēmums. Tā bija viena no manas dzīves dziļākajām un emocionāli nozīmīgākajām sarunām.”

Svarīgi! 

Izmantojot mākslīgās apaugļošanas procedūras, gadās, ka tās nedod pozitīvu rezultātu. Ne divas, ne sešas, ne desmit. Reizēm ģimenes ieslīgst izmisīgā cīņā, lai uzvarētu. Bet varbūt ir vērts apsvērt citus veidus, kā kļūt par vecākiem, bērnu adoptējot vai uzņemoties audžuģimenes statusu, rosina Diāna Zande.

Bet ja pirmā pieredze bijusi smaga? 

Reizēm sievietēm vai vīriešiem pirmā pieredze ar mazuli ir prasījusi ļoti daudz resursu – bijušas smagas un ilgas dzemdības, sarežģīts atkopšanās posms, nemierīgs, raudulīgs zīdainis, pēcdzemdību depresija vai psihoze. Tad var gadīties, ka vēl vienu bērniņu it kā gribas, bet atmiņas par šo laikaposmu kavē pozitīva lēmuma pieņemšanu.

“Ja šī pieredze liek spēcīgus šķēršļus nākamā bērniņa esamībai, vajadzētu vērsties pie psihologa vai psihoterapeita un to pārstrādāt,” iesaka Diāna Zande. Kāpēc tas ir svarīgi, pat ja citu bērnu ģimenē vairs nebūs? Šī negatīvā pieredze var “atdzīvoties” tad, kad jūsu vienīgais bērns gribēs, lai viņam ir bērni. 
 

Atceries! 

Nevienam citam nav darīšanas par to, vai jums vajag vai nevajag vēl vienu bērniņu!

Ja divi jau ir, vai vajag trešo?

Ja ģimenē aug divi bērni, vecākiem nereti šķiet, ka ar to jau arī būs gana, bet reizēm paliek tāda kā nepabeigtības sajūta un gribas arī trešo. Ja gribas, tad vajag saņemties! Tādējādi bērniem tiek iedota klana sajūta – mēs esam bars.

“Kamēr mums bērni bija mazi, es nezināju, kā tas ir – vārīt ēdienu mazā katliņā vai visiem kopā aiziet uz operu vai restorānu, vai aizbraukt uz kūrortu. Bet viņi visi tagad ir izauguši, un galvenās vērtības ir iedotas – viņi ir cits citam,” saka Diāna Zande. “Viena no biežākajām lietām, ko es savējiem augot teicu: mēs būsim veci kraķi, varbūt mūsu vairs pat nebūs, bet jūs būsiet cits citam. Nav visu laiku jāčupojas, var pat gadu nesatikties, bet tad, kad ir ziepes, vajadzības, kad gribas dalīties īpašos pārdzīvojumos, atcerieties, ka jūs cits citam esat. Tā ir īstā vērtība!” 

Protams, vairāk nekā divi bērni no vecākiem prasa daudz resursu, bet bērni ļauj izjust piepildījumu, savas dzimtas turpinājumu, savas esības realizēšanos. Aiziet uz restorānu varēs divatā, kad viņi būs izauguši. Tāpat kā realizēt sevi profesionāli.

Pieredzes stāsti

Atceries visu skaisto!

Anna, trīs bērnu mamma:

“Pirmajam bērnam jau parasti nav ļoti jāsaņemas, jo brīdī, kad liekas, ka esi gatavs ģimenei, to vienkārši ļoti gribas. Grūtāk ir saņemties nākamajiem, jo pirmām kārtām atceries visu to grūtumu, kas bija ar pirmo bērnu, – ko nozīmē celties naktī, ko nozīmē slimošana, ka veikalā visu laiku kāds ir jātur rokās. Rēķinies – ja slimos mazais, slimos arī lielākie un otrādi.

Domājot par trešo bērniņu, grūtākais bija atteikties no personiskās brīvības, kas pamazām sāka atgriezties. 

Vecākie bērni tobrīd jau bija paaugušies, un viņus vieglāk varēju uzticēt kādam citam, atstāt arī pa nakti. Līdz ar to saprāta robežās varēju atkal iet, kur gribu, darīt, ko gribu. Apzinājos, ka, ienākot ģimenē vēl vienam mazulim, nāksies atteikties arī no ceļojumiem. 
Vēl ir svarīgi izvērtēt pieejamos resursus un iespējas – vai mājās vispār ir vieta vēl vienam bērnam, vai mašīna ir pietiekami liela, lai visiem būtu ērti braukt, vai ir pietiekami daudz naudas. Ja jādomā par to, vai varēs “savilkt galus”, tad noteikti vēl vienu mezuli negribēsies. 

Bet, ja runājam par to, kā saņemties, tad varu teikt – vajag atcerēties visu to skaisto, ko var izbaudīt kopā ar mazuli. Iet pastaigās pa parku. Izbaudīt emocijas, ko dod bērna pirmā pieredze – pirmais smaids, pirmie soļi, pirmais pateiktais vārds…”

Stabilitāte haosā

Santa, divu bērnu mamma:

“Maniem bērniem tagad ir divi un pieci gadi. Pirmajam pat nevajadzēja speciāli saņemties, jo pēc kāzām dzīvoju rozā briļļu burbulī un neziņā par to, ko īsti nozīmē bērniņa ienākšana ģimenē. Tas reizē bija gan sods, gan svētība, jo nebiju apzinājusies, ko tas viss – grūtniecība, pirmie mēneši, bērna audzināšanas peripetijas – no sievietes prasa gan mentāli, gan fiziski. 

Kad mums vēl nebija bērnu, ar vīru runājām, ka vēlamies, lai viņiem būtu neliela gadu starpība. Tomēr pēc pirmā bērna man ļoti negribējās steigties ar nākamo. Nejutos gatava, visas pārdzīvotās emocijas bija vēl svaigā atmiņā.

Par labu otrajam bērniņam lika izšķirties Covid-19 laiks. Visā tajā haosā gribējās kaut kādu stabilitāti. Domāju, ka mājsēdes dēļ tas būs gana viegli, jo tāpat jābūt mājās, jāizvairās no citiem. Pati sevi apvārdoju, un vīrs bija sajūsmā. Domāju, ka lielu lomu nospēlēja arī mana vēlme nelasīt citu mammu pieredzes stāstus par diviem bērniem ar mazu starpību. Ņemot vērā šā brīža pieredzi, es laikam tomēr būtu gribējusi vēl pagaidīt. Bet tāpat ir ļoti forši, un es priecājos, ka man viss ir tā, kā man ir!

Vai vēlos arī trešo bērniņu? Vairāk sliecos tam par labu, bet – krietni vēlāk. Gribu atgūties gan fiziski, gan mentāli. Arī sadzīves apstākļi šobrīd neļauj kļūt par daudzbērnu ģimeni – mums nav tik liela mājokļa.”