Kad mazais guļ šķērsām. Viss, kas jāzina par slīpguļu un šķērsguļu

Vēders gaidāmajam mazulim ir ērta, silta mājiņa – ūdeņu ieskauts, mazais plunčājas, dzīvo, aug. Kūleņo un grozās, bet, grūtniecībai ritot, vietas bērnam kļūst mazāk. Parasti, dzemdībām tuvojoties, mazuļi iekārtojas ierastākajā pozā – ar galvu uz leju. Tomēr gadās, ka mazais grib gulēt citādi – ar galvu uz augšu, sānis vai ieslīpi. Kā rīkoties un kad uztraukties, ka mazais neguļ, kā vajadzētu žurnālam "Mammām un Tētiem. Zīdainis” stāsta Olga Boka, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe, dzemdību speciāliste.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

  • Olga Boka

    Olga Boka

    ginekoloģe, dzemdību speciāliste

Parasti mazuļa guļu pilnībā diagnosticē tad, kad veic 3. trimestra ultrasonogrāfiju – 34. vai 36. nedēļā, tad arī var diagnosticēt šķērsguļu vai slīpguļu.

FOTO:

Parasti mazuļa guļu pilnībā diagnosticē tad, kad veic 3. trimestra ultrasonogrāfiju – 34. vai 36. nedēļā, tad arī var diagnosticēt šķērsguļu vai slīpguļu.

Olga Boka, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe, dzemdību speciāliste žurnālam "Mammām un Tētiem. Zīdainis” atklāj, ka saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles datiem, vidēji 1,5 % no visām dzemdībām ir ar augļa pozu slīpguļā un šķērsguļā jeb 200–300 dzemdību. [1] Iespējams, ka vēl daļa ir tādu grūtniecību, kur mazulis uz dzemdībām tomēr ir sagriezies pareizi un dzimst vagināli.

 

Tam, kāda ir gaidāmā bērna poza, varētu sākt pievērst uzmanību ap 34. grūtniecības nedēļu. 

 

“Parasti mazuļa guļu pilnībā diagnosticē tad, kad veic 3. trimestra ultrasonogrāfiju – 34. vai 36. nedēļā. Līdz tam laikam mazuļa guļa var mainīties. Ja agrīni tiek diagnosticēta šķērsguļa vai slīpguļa (24., 28. nedēļā), tad līdz pat 85 % gadījumu mazuļi pagriežas garguļā,” atklāj speciāliste. Viņa mierina, ka grūtniecības pirmajā pusē mazulis ir ļoti kustīgs un bieži maina pozīciju. Grūtniecībai ejot uz priekšu, augļūdeņi proporcionāli pret mazuļa izmēru samazinās. Kamēr augļūdeņu proporcionāli ir vairāk, mazulis var brīvāk grozīties un mainīt savu pozīciju. Kad to jau paliek mazāk, bērns parasti ieņem garguļu. Fizioloģiski labākā poza ir garguļa, kad mazajam galviņa ir uz leju. Piemērotākais dzemdībām, ja mazulis ir ar savu muguru pret mammas vēderu, galva ir saliekta un pa priekšu iet pakausis. Arī galvas priekšguļā var būt dažādas galvas novietojuma pozīcijas. 

 

Kā var gulēt mazuļi 

  • Garguļa

Visbiežāk sastopama ir garguļa – kad mazulis attiecībā pret mammas mugurkaulu ir apgūlies paralēli. Ja novelkam mazulim iedomātu līniju caur muguriņu un ja tā līnija iet paralēli otrai iedomātai līnijai, kas iet caur mammu, tad tā ir garguļa. 

 

  • Galvas priekšguļa 

Garguļai var precizēt priekšguļošo daļu – tā mazuļa daļa, kas atrodas viszemāk (virs dzemdes kakla). Visbiežāk mazulis ir ar galviņu uz leju. Tas ir izplatītākais veids, kā mazuļi guļ, un to sauc par galvas priekšguļu. 

 

  • Tūpļa guļa

Mazulis guļ ar galviņu augšup, bet uz leju ir dupsis. Arī šeit var būt varianti, kāda var būt tūpļa guļa

          Tīrā tūpļa guļa – uz leju ir dupsis, kājas ir saliektas gurnos,                 bet iztaisnotas ceļos un klāt pie ķermenīša.

          Jauktā tūpļa guļa – dupsis tāpat ir uz leju, kājas ir saliektas               gurnos, bet arī ceļos. Šādā gadījumā pēdiņas ir tuvāk bērna             dupsim, un šī pozīcijas ir sarežģītāka.

 

  • Šķērsguļa

Mazulis guļ ar galvu vienā vai otrā mammas sānā, kājiņas ir pretējā sānā. Ja iepriekš minētā iedomātā līnija ir pilnīgi perpendikulāri, tā ir šķērsguļa. 

 

  • Slīpguļa

Vēl mēdz būt slīpguļa – ja mazais nav ne pilnīgi taisni garguļā un nav pilnīgi šķērsām, bet ir pa diagonāli. Tad minētās iedomātās līnijas veido šauru leņķi.

 

Ja mazais guļ slīpi

Ja tas tiek diagnosticēts agrīnā grūtniecības laikā, par to nevajag uztraukties. Tikai sākot no 34. nedēļas, var skatīties, kā mazais guļ, un ap 36. nedēļu jāsāk domāt par turpmāko rīcības plānu. 

Rīcības plāni, ja ap 34. nedēļu mazais ir vai nu šķērsguļā, vai slīpguļā, ir stipri līdzīgi. Ir vairākas lietas, ko var darīt un kā rīkoties, jo ir pilnīgi skaidrs – ja mazais ir ieņēmis kādu no šīm pozām, vaginālas dzemdības nav iespējamas nekādā gadījumā. 

 

“Esot šķērsguļā vai slīpguļā, mazulis pavisam noteikti nevar dzimt caur dabīgajiem dzemdību ceļiem, jo viņam nav priekšguļošās daļas. 

Šī daļa ir tā, kas atrodas vistuvāk mammas iegurņa lejasdaļai, – galviņa vai dupsis. Ja iegurnī nav šīs daļas, nav kam virzīties pa dzemdību ceļiem. Ja nav bijis diagnosticēts, ka mazulis ir šķērsām vai slīpi, un ja šādi sākas dzemdības, var rasties komplikācijas. Ja mazulis ir šķērsguļā vai slīpguļā un noplūst augļūdeņi, pastāv risks, ka bērnam var izkrist rociņa. Tāpat, ja tuvu dzemdību ceļiem ir nabas saite, var gadīties, ka izkrīt tā,” iemeslus, kāpēc vaginālas dzemdības nav iespējamas, stāsta Olga Boka.

 

Rīcības plāns

 

1.Augļa ārējais apgrozījums

Parasti pirmais, kas tiek rekomendēts, ir veikt ārējo augļa apgrozījumu. Tā ir manipulācija, kuru veic īpašs speciālists, kas to prot un praktizē, un to dara ultrasonogrāfijas kontrolē. 

“Pirms manipulācijas veikšanas ultrasonogrāfijas speciālists izvērtē, vai to vispār drīkst darīt – vai ir pietiekami daudz augļūdeņu, vai nav priekšguļošā placenta, vai nav tā, ka mazulim ir tāda poza, kad to nevar darīt 

(piemēram, atliekta galviņa). Skatās, cik liels ir mazulis – ļoti lielu būs grūti pagriezt. To noteikti dara ne agrāk kā 37. grūtniecības nedēļā, jo, veicot šo procedūru, ir risks, ka var noiet augļūdeņi vai sākties dzemdības,” visu, kas tiek izvērtēts, uzskaita speciāliste. 

 

Viņa atzīst, ka pie slīpguļas un šķērsguļas vairāk var būt raksturīgs tas, ka mazulis līdz dzemdībām var paspēt apgriezties atpakaļ savā iepriekšējā pozā. Pie tūpļa guļas, ja apgrozījums nav bijis veiksmīgs, otrreiz to vairs nemēģina; pie šķērsguļas un slīpguļas, ja mazulis pagriežas atpakaļ, to var mēģināt vēlreiz. Otro apgrozījumu rekomendē veikt tuvāk 39 nedēļām, kad mazulis ir vairāk nobriedis. Pēc otrā apgrozījuma uzreiz mēģina dzemdības ierosināt – lai mazajam nav iespējas pagriezties atpakaļ. Ideālā gadījumā tas notiek, atverot augļūdeņus, bet, ja tas nav iespējams, tas tiek izvērtēts individuāli, atklāj Olga Boka. “Tas, ko esmu redzējusi praksē mūsu slimnīcā, ārējais apgrozījums ir veiksmīgs apmēram pusē gadījumu. Tūpļa guļā nereti tas var būt grūtāk veicams, jo jāizdara diezgan liels manevrs – par 180 grādiem. Šķērsguļā – tikai par 90 grādiem, un tehniski tas ir vieglāk, ja vien nav citu faktoru, kas traucē to veikt. Ja ar šo ārējo apgrozījumu izdodas mazuli pozicionēt galvas garguļā, var noritēt vaginālas dzemdības.

 

2. Vingrojumi 

Ir specifiski vingrojumi, kas var palīdzēt mazulim sagriezties galvas garguļā. Un par tiem var konsultēties ar fizioterapeitu. Šie vingrojumi ir līdzīgi, kādi tiek izmantoti, ja mazulis ir tūpļa guļā. Tos var jautāt savam ginekologam vai fizioterapeitam.

 

3. Citas aktivitātes

Iespējams, mazulim ir kāds īpašs iemesls, kāpēc viņš ir ieņēmis šādu pozu, un var būt, ka mazulis kādu iemelsu dēļ nevar sagriezties galvas garguļā. Reizēm vecmātes vai dūlas topošās mammas aicina parunāties ar mazuli un domās viņu mudināt sagriezties pareizi. Varbūt kādreiz var palīdzēt meditācija, saruna ar sevi, citu mammu vai speciālistu. Protams, tam nav viegli izskaidrojama medicīniska pamata, bet, kā atklāj Olga Boka, mammas psihoemocionālie faktori arī var ietekmēt mazuļa novietojumu.

 

4. Dzemdības ar ķeizargriezienu

Ja mazulis saglabā slīpguļu vai šķērsguļu līdz dzemdību laikam, tās tiek organizētas ar ķeizargriezienu. To parasti ieplāno ap 39. nedēļu. 

 

Kādi ir riski ārējam apgrozījumam 

Kā uzsver speciāliste, pirms procedūras veikšanas un sonogrāfijas laikā pareizi izvērtējot riskus un to, vai konkrētajam mazulim apgrozījums būtu piemērots, mazuli traumēt vai apdraudēt ir grūti, jo viņš augļūdeņos un apvalkā ir labi pasargāts. Parasti procedūra noris visai ātri, taču, ja tās gaitā rodas liela pretestība un ir jāpieliek liels spēks, lai to paveiktu, procedūra tiek pārtraukta un to neveic. 

 

Iemesli, kāpēc mazulis var ieņemt šādu pozu:

Ne vienmēr uzreiz grūtniecības laikā var pateikt, kāpēc mazais ir ieņēmis šādu pozu, bet tam par iemeslu var būt vai nu kāds no mazuļa, vai kāds no mammas faktoriem:

  • Neiznestā grūtniecības laikā risks šādi gulēt ir lielāks – tāpēc to biežāk sastop mazuļiem, kam dzemdības sākas priekšlaikus.
  • Daudzūdeņainība.
  • Ja sieviete ir dzemdējusi daudz mazuļu – šīm sievietēm vēdera muskuļi ir mazliet atslābuši, līdz ar to mazajam ir vairāk vietas, kur izgrozīties.
  • Ja mammai ir šaurs iegurnis. To reizēm ir grūti vizuāli diagnosticēt, bet tādā gadījumā mazajam nav vietas, kur iegurnī iegulties.
  • Dzemdes anatomiskas īpatnības, piemēram, divragu dzemde.
  • Dzemdes miomas mezgli, ja tie ir novietoti apakšdaļā, kas traucē mazajam sagriezties.
  • Priekšguļoša placenta bieži iet kopā ar šķērsguļu.
  • Ja ir dvīņi, bieži viens no mazuļiem ir šķērsguļā.

 

Reklāma
Reklāma

Ja ir bail – no apgrozījuma, no “ķeizara”… 

Skatoties uz rīcības plānu, ir skaidrs, ka sievietei ir ierobežota izvēle, turklāt viņai tā ir jāizdara – dzemdības šādā augļa pozā sākties nevar. Praktiski šo situāciju var risināt trīs veidos – veikt augļa ārējo apgrozījumu un cerēt, ka tā ir veiksmīga, un gatavoties vaginālajām dzemdībām, otrkārt – izvēlēties ķeizargriezienu, vai trešais – cerēt, vingrot un mēģināt sarunāt ar mazuli, lai viņš sagriežas pareizi un var doties uz vaginālajām dzemdībām.

 

“Parasti, lai izlemtu par labāko risinājumu, sievieti konsultē dzemdību speciālists kādā no dzemdību iestādēm. Kaut vai, lai pierakstītu uz ķeizargriezienu, paciente saņem konsultāciju dzemdību iestādē. Tas ir ļoti svarīgi, lai paciente zinātu riskus katrai manipulācijai – ķeizargriezienam un apgrozījumam. Sieviete pēc tam pati izvērtē, kas viņai ir pieņemamāks. Tāpēc šī konsultācija slimnīcā ir nepieciešama,” to, kā labāk izlemt, ieskicē ginekoloģe. Turklāt pirms operācijas vēlreiz pārliecinās par augļa guļu – varbūt mazulis būs paspējis sagriezties pareizi.

 

Vai var atteikties no ārējā apgrozījuma

Lai arī pirmā rekomendācija ir izvērtēt ārējo apgrozījumu, no šīs manipulācijas var atteikties. “Tā ir kā rekomendācija, kā veicināt, lai mazulis pagriežas pareizi. Ja paciente to nevēlas vai ja pirmais mēģinājums ir neveiksmīgs, tad tiek lemts par dzemdībām ar ķeizargriezienu,” teic Olga Boka un atzīst, ka tas ir ne tikai medicīnisks faktors, bet arī emocionāls. “Pacientei ir tiesības izvēlēties. Ja paciente baidās veikt ārējo apgrozījumu, to var nedarīt, taču tad, ja mazulis ir slīpguļā vai šķērsguļā, atliek ķeizargrieziena operācija,” stāsta speciāliste.

 

Interesanti 

Pēc starptautiskām rekomendācijām, ja dzemdības ir tikko sākušās (līdz 4 cm atvēruma) un mazulis ir slīpguļā, viņu var mēģināt pagriezt arī tajā brīdī, taču praktiski tas varētu būt sarežģīti, jo ne visi speciālisti, kas veic apgrozījumu, strādā dzemdību nodaļā.

 

Ja tas ir ķeizargrieziens

Ja mazulis saglabā šķērsguļu vai slīpguļu, tad ķeizargriezienu plāno ap 39 nedēļām. To neplāno uz 40 nedēļām vai vēlāk, ņemot vērā riskus, kas var rasties, ja šādā pozā noplūst augļūdeņi un sākas dzemdības. 39 nedēļās mazulis jau ir nobriedis. 

 

Tomēr arī ķeizargrieziena gadījumā nav tik viegli mazo izņemt laukā, ja viņš ir šķērsguļā, tāpēc ārējais apgrozījums tik ļoti tiek rekomendēts, īpaši pie šķērsguļas. “Reizēm pacientiem ķeizargrieziens var šķist vienkāršs. Jāsaprot, ka mazulis tiek izņemts pa nelielu, 10 centimetru iegriezumu, bet mazulis aiz kaut kā ir jāsatver. Ja viņš ir šķērsguļā, reizēm sanāk pacīnīties. Ja neizdodas izņemt mazuli pa mazo caurumu, tad veic lielāku iegriezumu, tomēr tas nekad netiek darīts uzreiz un bez pamata. Ja pacientei ir bijis “ķeizars”, pēc tam var būt vaginālas dzemdības, bet, ja grieziens ir paplašināts, tad nākamās dzemdības noteikti būs ar “ķeizaru”. 

 

Domājot par nākotni, cenšamies neveikt lielu iegriezumu. Ja mazulis ir šķērguļā vai slīpguļā, operācija var būt ilgāka, sarežģītāka, mazajam var būt kāda trauma, jo viņu ir grūtāk izņemt,” operācijas gaitu atklāj ārste.

 

Vai var gadīties, ka neviens nezina vai nepamana, ka mazais guļ šķērsguļā

Uzzinot, cik dažādas var būs mazuļa guļas mammas puncī, var rasties jautājums – kā var zināt, ka īsi pirms dzemdībām mazais ir iekārtojies pareizi? Kā atklāj ārste, ļoti reti var gadīties, ka paciente nezina, ka mazulis ir šķērguļā vai slīpguļā. Tas var notikt gadījumos, ja paciente nav izmeklēta. Tomēr, kā mierina speciāliste, pirms dzemdībām, stājoties stacionārā, tiek izmantots Leopolda paņēmiens – vēdera izmeklēšana, lai saprastu, kā guļ mazulis. 

Parasti vecmāte vēderu pārbauda un izmeklē, kādā pozā ir bērns, kas ir priekšguļošā daļa, kur ir muguriņa. 

Arī veicot vaginālo izmeklēšanu, lai novērtētu dzemdes kakla atvērumu, var just, kāda mazuļa daļa ir priekšguļošā daļa. Tāpat pie šķērsguļas sieviete pati var just, ka mazais guļ savādi, – vēdera forma var būt neregulāra, var just intensīvas, lielas un spēcīgas kustības sānos.

 

Ja šķērsām guļ viens dvīnis

Dvīņu grūtniecībās novērots, ka viens no mazuļiem mēdz gulēt šķērsām. Ja otrais dvīnis ir šķērsguļā, tas ne vienmēr nozīmē, ka jāplāno “ķeizars”. Kad pirmais mazulis piedzimst, var gadīties, ka otrais bērns ieņem garguļu un var dzimt. Šādā gadījumā vairs nav tik svarīgi, vai tā ir tūpļa guļa vai mazais guļ ar galviņu uz priekšu, jo pirmais mazulis jau ir sagatavojis ceļu, līdz ar to otrais var dzimt brīvāk. Var būt arī pretēji – ja otrais mazulis ir ar dupsi uz leju, tad, pirmajam piedzimstot, otrajam parādās daudz vietas un viņš sagriežas šķērsām. Tāpēc mēdz būt tā, ka pirmais piedzimst vagināli, bet otrajam mazulim taisa “ķeizaru” – dvīņu dzemdības ir ļoti neparedzamas. 

 

 

Abi dēli uz dzemdību laiku gulēja šķērsguļā. Elīnas, divu dēlu mammas stāsts

Lai arī statistika rāda, mazāk nekā 2 % dzemdības norit, mazajam esot šķērsguļā vai slīpguļā, Elīna ir piedzīvojusi divas tādas grūtniecības, kuru beigu posmā tieši tā bērns ir gulējis. Nu Elīna audzina divus puisēnus (vienu četrus gadus, otru – četrus mēnešus vecu) un atskatās uz savu pieredzi nu jau mierīgāk. Viņa atzīst, ka ir daudz domājusi un analizējusi, kāpēc abas grūtniecības noritēja tieši tā, tomēr pāri visam – ikdienu priecē veseli un ņipri dēli.

 

Stāsta Elīna:

“Abās grūtniecībās kaut kādos laika posmos bērnam tika konstatēta šķērsguļa. Kad 2017. gadā sāku gaidīt vecāko dēlu, grūtniecība norisinājās ideāli, viss bija lieliski! Bērns nebija ne par lielu, ne par mazu. Ap 33.–34. nedēļu bija nozīmēta trešā sonogrāfija, kurā pārbaudīja arī bērniņa guļu. Ap to laiku bieži, apmēram reizi nedēļā, jutu lielu, izteikti strauju kustību vēderā. Par to es priecājos; kustības – tas ir labi. Kad pienāca šī sonogrāfija, sākumā tika konstatēts, ka mazais guļ tūpļa guļā – ar galviņu uz augšu. Taču sonogrāfijas laikā es biju lieciniece tam, ka mazulis pagriežas pilnīgi pretēji – apgūlās ar galvu uz leju. Ap 38. nedēļu man nozīmēja kontroles sonogrāfiju, kurā tika konstatēts, ka bērniņš guļ šķērsguļā – galva labajā pusē, kājas kreisajā, un dupsītis “rotē”. 

 

Man tika piedāvāti varianti, un viens no tiem – apsvērt ārējo apgrozījumu, par ko iepriekš nebiju daudz dzirdējusi. Steidzami sāku ievākt par to informāciju, bet, godīgi sakot, nobijos. 

 

Piemēri, kurus uzklausīju, bija ļoti dažādi – gan veiksmīgi, gan bezjēdzīgi, gan diemžēl atsevišķos gadījumos arī ar zināmām komplikācijām. Sabijos un nolēmu to neveikt. Man piedāvāja arī vingrot ar cerību, ka mazais izdomās pēdējā brīdī apgriezties, par ko es dzirdēju arī daudz veiksmīgu piemēru. 

 

Pildīju vingrojumus, man bija speciāls vingrojumu komplekss, kas gan atslābina dzemdi, gan “spēlējas ar gravitāciju”, ko veicu katru dienu vairākas reizes. Starp 38. un 39. nedēļu dzemdību iestādē man bija tikšanās ar citu ginekologu, kurš veic arī ārējo apgrozījumu. Viņš pārliecināja mani paskatīties, vai mazulis vispār padotos apgrozījumam. Pamēģināja un saprata, ka bērna galva jau ir diezgan fiksējusi savu vietu un, visticamāk, ārējā apgrozīšana būtu velta. Tika nolemts par labu ķeizargriezienam. Tajā dienā, kad bija nozīmēts ķeizargrieziens, mani vēlreiz apskatīja sonogrāfijā, un mazulis nebija sagriezies, viņš bija šķērsguļā. Iemesli, kāpēc bērniņš nesagriezās, nav noskaidroti. Jāsaka, ka ķeizargrieziena operācija bija diezgan smaga, jo bērns bija neērtā pozā un ārstiem viņu bija grūti izcelt. Par laimi, mazulim viss ir kārtībā, visi satraukumi ir bijuši velti.

 

Starp šīm grūtniecībām es centos analizēt, kāpēc tā ir noticis, bet tam īsti iemeslu nevarēja atrast. 

 

Viens no potenciālajiem iemesliem varētu būt, ka man ir mazkustīgs dzīvesveids. Arī manā ģimenē ķeizargrieziena dzemdības nav retums, un man ir jāatzīst, ka kaut kādā mērā es ļoti, ļoti, ļoti baidījos no dabiskām dzemdībām. Pieļauju, ka arī tas varētu būt potenciālais iemesls. Trešā varbūtība ir iespējama specifiska dzemdes forma, uz ko savulaik man norādīja ginekoloģe.  

 

Otrais dēls pieteicās 2021. gada sākumā. Grūtniecība, līdzīgi kā pirmā, ritēja lieliski. Un tad pienāca 34. nedēļa, kad tiek pārbaudīta ķermeņa guļa. Sonogrāfijā tika konstatēts, ka bērniņš guļ tāpat kā gulēja lielais brālis – labajā pusē galva, kreisajā pusē kājas. Šoreiz es biju ļoti apņēmīga, ka izdarīšu visu, ko var izdarīt, lai mazais var apgriezties, ja viņš to vēlas. Pat, ja tas neizdotos, es sevi nevainotu, ka neizdarīju visu. Jāatzīst, pēc vecākā dēla piedzimšanas es ik pa laikam sevi mazliet šaustīju, ka nepamēģināju ārējo apgrozījumu.

 

Kad tika konstatēts, ka mazais ir šķērsguļā, tika nozīmēts, ka nākamā sonogrāfija būs 37 nedēļās. Tātad man bija četras nedēļas, kurās es nolēmu rīkoties. 

 

Pirmkārt, nemitīgi runāju ar dēlu un stāstīju, kāpēc tik ļoti gribu, lai viņš sagriežas “pareizi”. Stāstīju gan par praktisko, gan emocionālo pusi. Stāstīju arī, ka zinu, ka tā ir mana egoistiskā vēlme piedzemdēt pašai, tāpēc, ja viņam kas traucē vai rada neērtības, es sapratīšu un arī tā būs labi – lai tikai viņš ir vesels un laimīgs! 

 

Otrkārt, jautāju ginekologam, kurš pirmajā grūtniecībā piedāvāja veikt ārējo apgrozījumu, par iespēju to darīt šoreiz, taču saņēmu noraidījumu, jo mana iepriekš gūtā “ķeizara” rēta šo procedūru padarīja vēl riskantāku. Nākamais solis bija vingrošana – es vingroju katru dienu, 2-3 reizes dienā pēc īpaši izstrādātas metodikas, to saskaņojot ar ginekologu. Daudzas idejas smēlos arī no kādas vietnes par šo tematu. [2] Papildu tam mācījos Zīles Dāvidsones vadītos “Elpas kursos”, kas ļoti daudzpusīgi palīdzēja sakārtot prātu gan grūtniecības laikam, gan gaidāmajām dzemdībām, tostarp saņēmu arī rekomendācijas vingrojumiem, kas varētu palīdzēt mazulim apgriezties. Papildus tam izmantoju rebozo lakatu masāžu. Divas dienas pirms noteiktās sonogrāfijas izmantoju arī osteopāta pakalpojumu. Mani pieņēma speciāliste, kura vienlaikus ir osteopāte, fizioterapeite un turklāt vēl patlaban apgūst vecmātes profesiju, tāpēc stunda vieglās masāžas paskrēja nemanot aizraujošās sarunās par grūtniecību un dzemdībām, tomēr no kabineta izgāju, nejūtot, ka kaut kas būtu mainījies un bērniņš būtu sagriezies.

 

Vienlaikus ļoti nepacietīgi gaidīju sonogrāfijas dienu, kurā jau no paša rīta notika neparedzētais – nogāja ūdeņi. Sākumā es neticēju, ka tas tiešām ir dzimšanas dienas sākums. Tā kā vizīte bija paredzēta no rīta, devos uz to, un tika apstiprināts, ka mazulis guļ pareizi – ar galviņu uz leju – un pirmie ūdeņi jau nogājuši. 

 

Tās sajūtas bija neaprakstāmas – mums tas ir izdevies! Esam kopā sarunājuši un atraduši veidu apgriezties! Un tikai tad es tā pa īstam to sagremoju – sākas dzemdības! 

Devos uz dzemdību iestādi, taču diemžēl dzemdību process neattīstījās, turklāt 12 stundas vēlāk pārbaudes laikā tika konstatēts, ka mazulis galvu nu jau iegrozījis ieslīpi un tā neatrodas pretim dzemdību ceļiem, tāpēc arī mans otrais dēliņš nāca pasaulē ķeizargrieziena dzemdībās. Arī šoreiz viss bija veiksmīgi, ārstu profesionālais darbs nodrošināja, ka mums ar dēlu viss bija un ir lieliski. Tāpat kā pirmajā grūtniecībā, arī šoreiz neatbildēts paliek jautājums – kāpēc mazulis gulēja citādi un kāpēc pēdējā brīdī nolēma pagriezt galviņu sāņus? 

 

Tomēr es ticu, ka viņiem abiem bija savi iemesli – fiziski vai psiholoģiski – pat, ja es tos īsti nesaprotu. Un es tiešām ticu, ka rīkojos pareizi, darot visu iespējamo, lai radītu viņiem iespēju pagriezties, bet vienlaikus pieļaujot, ka viņi var izvēlēties to neizmantot. Galu galā, manis kā mammas dzīvē gan jau vēl būs daudz brīžu, kad es viņu izvēles nesapratīšu, bet svarīgākais nemainīgi ir tas, lai viņi ir veseli un laimīgi, un tas nu nebūs atkarīgs no tā, kādā virzienā viņi manā puncī vienā vai otrā brīdī čučēja.

Saistītie raksti