Izvēlīgs ēdājs – niķis vai īsta problēma?

Tavs bērns jau no pirmās piebarošanas reizes atsakās ēst putru, pat nepagaršojis to? Vai mazais visēdājs pēkšņi saka “fū – pē” par savu līdz šim mīļāko zupu? Tu pūlies šā un tā, bet viss velti, un paralēli izmisumam rodas arī bažas par to, vai bērns pietiekami saņem visas uzturvielas. Zinātnieki saka – mieru, tikai mieru!
  • Sabīne Bērziņa

    Sabīne Bērziņa

    Izglītības un skolu psiholoģe

FOTO:

Aptuveni tajā pašā laikā, kad bērns pagaršo savu pirmo ēdienu, viņš var izrādīt nepatiku pret to, ko viņš ēd.

Aptuveni tajā pašā laikā, kad bērns pagaršo savu pirmo ēdienu, viņš var izrādīt nepatiku pret to, ko viņš ēd. Tas var izpausties kā rīstīšanās, nodrebināšanās, taču bērns ir gana atvērts pagaršot dažādus produktus dažādās konsistencēs, ja arī vecāki ir gana iedrošinoši izmēģinājumiem [1]. Jāteic, kopumā līdz aptuveni divu gadu vecumam vecāki ir apmierināti ar to, kā bērni ēd, tomēr tad pienāk brīdis, kad mazais sāk izrādīt izteiktu vēlmi ēst tikai tos ēdienus, kuri viņam patīk, un strikti atsakās pagaršot jaunus, nezināmus ēdienus. Tāpat dažkārt bērns var izlaist ēdienreizi vispār vai tikai nedaudz paknakstīties ap ēdienu, un attiecīgi vecākiem viss šis ēšanas process var sākt sagādāt lielas raizes.

 

Vecumposmam atbilstoša uzvedība 

Pat tad, ja šķiet, ka bērns it kā regresē, atsakās no ēdieniem, kas iepriekš garšojuši, tam ir bioloģiski pamatots iemesls. Galvenokārt tas saistīts ar to, ka bērns no divu gadu vecuma  vairs neaug tik strauji kā pirmajā dzīves gadā. Vidēji gada laikā divus līdz piecus gadus veci bērni pieņemas svarā par diviem līdz trim kilogramiem, kas ir ļoti maz, salīdzinot ar zīdaini, kura svars pirmajos divos dzīves gados četrkāršojas [2]. Augšanas ātruma samazinājuma dēļ bērnam arī negribas tik daudz ēst un ēšanas uzvedība var kļūt visai neparedzama. Jāņem vērā, ka šajā vecumā bērns katrā ēdienreizē var ēst ļoti atšķirīgā daudzumā [3]. 

Kāre pēc salda un taukaina ēdiena ir saistāma ar to, ka šādi produkti dabā tipiski ir kalorijām bagāti, tātad arī veicina cilvēka izdzīvošanu, un smadzenēs attiecīgi izdalās labsajūtu veicinoši hormoni, lai cilvēkam šādu ēdienu gribētos vēl un vēl.

Tas, ka bērni šajā vecumā sāk atteikties no kāda ēdiena, kļūst izvairīgi attiecībā pret jauniem produktiem, izrāda nepatiku pret konkrēta ēdiena tekstūru, smaržu, izkārtojumu uz šķīvja vai garšu (it īpaši rūgtu vai pārāk intensīvu) un priekšroku dod vienveidīgiem, saldiem un taukainiem ēdieniem, saistīts arī ar cilvēka evolūciju. Agrāk, kad cilvēki ēdienu vāca dabā, viņi nebūtu īpaši dzīvotspējīgi, ja bērns, kurš tikko kļuvis mobils un spējīgs pats nogaršot visu, kam var piekļūt klāt, apēstu jebko, kas izskatās ēdams. Tādējādi izvairīšanās no jauna, nezināma ēdiena ir kā pasargājošs faktors, lai neapēstu kaut ko indīgu [3]. Rūgts, spilgtas krāsas (violets, sarkans) ēdiens dabā biežāk ir indīgs. Un arī kāre pēc salda un taukaina ēdiena ir saistāma ar to, ka šādi produkti dabā tipiski ir kalorijām bagāti, tātad arī veicina cilvēka izdzīvošanu, un smadzenēs attiecīgi izdalās labsajūtu veicinoši hormoni, lai cilvēkam šādu ēdienu gribētos vēl un vēl [4].

Vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc bērns kļūst izvēlīgs vai neēd, saistāms ar vēlmi pēc autonomijas un kontroles. Viena no nepatīkamākajām sajūtām cilvēkiem ir apziņa, ka viņiem trūkst kontroles pār savu dzīvi. Kad bērns kļūst patstāvīgāks, viņš grib izzināt pasauli pats un aizvien mazāk vēlas vecāka palīdzību vai kontroli. Šī vēlme darīt, izlemt pašam bieži vien izpaužas arī kā nevēlēšanās ēst kādus produktus, atteikšanos no maltītes, jo ēdienreizes ir tas laiks, kurā bērns ar vecāku mijiedarbojas visai intensīvi un mazais piedzīvo, ka var kontrolēt to, kas nonāk viņa ķermenī, kā arī vecāka reakcijas un darbības. Dažkārt kontroles uzvedība, piemēram, vēlme, lai ēdieni nesaskaras vai ir konkrētā veidā izkārtoti uz šķīvja, saistāma ar kādu lielāku uztraukumu bērna dzīvē – bērnudārza gaitu sākšanu, kas bērnam tipiski rada apjukumu un uztraukumu par jauno dienaskārtību; šķiršanos no vecākiem, kas var paspilgtināt kontroles uzvedību pie galda, jo vismaz kaut ko savā dzīvē var kontrolēt, kas vairo drošības izjūtu. Vecākiem vajadzētu šo vēlmi, piemēram, konkrētu ēdiena izkārtojumu uz šķīvja, ņemt vērā, lai bērns jūt, ka viņš ir vērtīgs. Tas noteikti mazinās trauksmi bērnam,  taču jāņem vērā, ka tā var arī izveidoties jauns paradums mazajam – ēdienu uz šķīvja saņemt konkrētā veidā [5].

 

Kas vairo izvairīgu ēšanu? 

Skaidrs, ka bērna izvēlīga un izvairīga ēšana rada stresu vecākiem un nereti viņu rīcība šādos gadījumos situāciju tikai pasliktina. Pētījumi rāda, ka tie vecāki, kuru bērni ir izvēlīgāki, atturīgāki ar ēdienu, daudz biežāk uzspiež ēšanu. Savukārt bērni, kuriem uzspiež ēdienu, sāk no tā izvairīties vēl vairāk, kļūst nepakļāvīgāki, agresīvāki. Par piespiedu ēšanu var saukt arī negatīvus pamudinājumus ēst, nepatīkamus fiziskus pieskārienus ēšanas laikā, negatīvus komentārus par bērna ēšanas paradumiem. Jo vairāk vecāks izmanto šādus piespiešanas paņēmienus, jo vairāk tas veicina bērna neuzvešanos, nesadarbošanos un cīniņu ēšanas laikā [6]. Dažkārt bērni, kuriem spiež ēst vai liek apēst visu, kas uz šķīvja, sāk rīstīties, jo ēdienreize kļuvusi par situāciju, kurā ir daudz stresa. 

Pētījumi rāda, ka pārmērīga vecāku kontrole pār to, cik tiek apēsts, kavē bērna spēju attīstīt paškontroli, kas vēlāk var novest pie pārēšanās un liekā svara.

Ja bērnam bijušas kādas negatīvas pieredzes saistībā ar ēdienu, piemēram, rīstīšanās, vemšana, sāpes, aizcietējums, biedējoša aizrīšanās epizode, piespiedu ēdināšana vai vecāku intensīvas negatīvu emociju reakcijas, tas lielā mērā var pastiprināt bērna izvairīgu ēšanu [5]. Iedomājieties sevi, kad jums bijusi slikta dūša – pēc tam ilgu laiku negribas pat domāt par konkrēto ēdienu, vai ne? Bērniem ir līdzīgi – negatīva pieredze ēšanas laikā veicina izvairīgu ēšanu.  
Vēl viens piespiedu ēšanas veids ir “kukuļošana” jeb pierunāšana apēst vēl par mammu, par tēti, par vecmammu utt. Ir labi regulāri piedāvāt veselīgu ēdienu, mudināt to pagaršot, taču bērns izvēlēsies, vai viņš gribēs vēl arī nākamo kumosu vai tomēr ne [7]. Nav ieteicams piedāvāt desertu pēc tam, kad bērns būs apēdis pamatēdienu, vai priecāties par katru kumosu, kuru viņš apēd, vai šūpot galvu, ja neēd. Šīs taktikas ilgtermiņā var radīt nepatiku pret veselīgiem ēdieniem un veicināt izpratni, ka pamatēdiens jeb veselīga maltīte ir kaut kas mazāk vērtīgs kā deserts, našķi [7]. Pētījumi rāda, ka pārmērīga vecāku kontrole pār to, cik tiek apēsts, kavē bērna spēju attīstīt paškontroli, kas vēlāk var novest pie pārēšanās un liekā svara [8].

Tikai mieru! Bērns pats apēdīs tik, cik vajadzēs

Var šķist: “Bet, ja es kā vecāks nenodrošināšu to, ka bērns ir paēdis, tas nāks viņam tikai par sliktu. Labāk taču, lai bērns apēd vismaz kaut ko, nekā paliek neēdis vispār.” Pētnieki teic, ka gandrīz visi bērni spēj paši pietiekami regulēt, cik un kādas uzturvielas viņiem tajā brīdī ir vajadzīgas, lai nodrošinātu tālāku augšanu un attīstību [9].
Kad runa ir par bērna ēšanu, katram šajā procesā ir savs uzdevums. Vecākiem – piedāvāt bērnam veselīgu, pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu pietiekamā daudzumā, pietiekami bieži (mazas ēdienreizes piecas līdz sešas reizes dienā), nodrošināt iespēju bērnam regulāri piekļūt dzeramajam ūdenim un nodrošināt, lai ēšanas laiks ir patīkams, bez piespiešanas un negatīvām emocijām. Bērna uzdevums savukārt ir ēst tik daudz, cik pats vēlas, un izvēlēties, ko viņš no piedāvātā ēdiena grib ēst [7, 10, 11]. Ja šāda ir vecāku un bērna sadarbība, viņš turpina ēst vairāk intuitīvi – tad, kad pašam patiešām gribas, un apstājas tad, kad vēders ir pilns, nevis šķīvis ir tukšs, jo tieši tā (intuitīvi) bērni ēd šajā vecumā, ja viņiem ļauj.

 

Cik un kā piedāvāt ēdienu, ja bērns nevēlas ēst? 

Stenfordas bērnu veselības ekspertu piedāvātās vadlīnijas

  • Bērnam dienas laikā nepieciešamas trīs uzturvielu grupas:
    1) ogļhidrāti (augļi, dārzeņi, graudaugi);
    2) olbaltumvielas (pupas, olas, gaļa);
    3) tauki (veids, kā ēdiens tiek pagatavots, ne atsevišķa maltīte). 
    Ogļhidrātiem jābūt aptuveni 3/4 no visa bērna uztura, olbaltumvielas aizņem pārējo daļu, bet taukus atsevišķi neizdala, jo tie ietilpst maltītes pagatavošanas procesā un ir daļa no piena produktiem, kuros ir visas trīs uzturvielu grupas [10].
  • Vienā ēdienreizē var sākt ar šādu porcijas lielumu:
    Viena ēdamkarote no katras uzturvielu grupas, ņemot vērā bērna vecumu. Viengadniekam tā būtu viena ēdamkarote ogu (ogļhidrāti), viena ēdamkarote pupu (olbaltumvielas) un viena ēdamkarote makaronu ar sieru (ogļhidrāti, olbaltumvielas un tauki); divgadniekam tās būtu divas ēdamkarotes no katras uzturvielu grupas, trīsgadniekam trīs utt. Ja bērns prasa vēl ēst pēc šādas porcijas, tad, protams, dodam vēl, jo šīs ir tikai vadlīnijas, lai neiedotu par daudz un vecāki nepārdzīvotu, ka bērns neapēd visu, kas uz šķīvja [1].
  • + VARIANTS
    Kā mērvienību var izmantot bērna dūrītes lielumu. Vienas dienas laikā 1 līdz 3 gadu veciem bērniem kopumā vajadzētu apēst: 5 graudaugu porcijas, 5 augļu un dārzeņu porcijas, 2 (vai 3, ja bērns ir veģetārietis) olbaltumvielu saturošas dūrīšu porcijas un 3 piena produktu porcijas [11]. Šāda metode palīdz nefokusēties uz konkrētu porcijas lielumu katrā ēdienreizē, jo ikreiz tā var atšķirties.

 

Bērns vēlas tikai makaronus vai pankūkas...

Ja augstāk minētās vadlīnijas šķiet tālu no esošās realitātes un bērns parasti vēlas tikai kādus dažus ēdienus, vecāku uzdevums paliek nemainīgs – piedāvāt regulāras mazas ēdienreizes konkrētos laikos un arī jaunus, bērnam nezināmus “negaršīgus” produktus. Bērnam var būt nepieciešamas pat 10 reizes, lai iepazītu jaunu garšu, jaunu produktu, līdz viņš to akceptē [12]. Pievērsiet uzmanību – nevis garšo un patīk, bet sāk pieņemt šo produktu savā ēdienkartē! Citi avoti min, ka bērnam vajadzīgs līdz pat 20 reizēm, lai akceptētu kādu produktu [1].

Reklāma
Reklāma

Pētnieki teic, ka gandrīz visi bērni spēj paši pietiekami regulēt, cik un kādas uzturvielas viņiem tajā brīdī ir vajadzīgas, lai nodrošinātu tālāku augšanu un attīstību.

Liela nozīme ir tam, kas garšo vecākiem, jo parasti arī bērnam garšos tas pats. Kāpēc? Jo tad ir lielāka iespēja, ka šie produkti tiek regulāri piedāvāti bērnam un – jo biežāk piedāvā, jo lielāka iespēja, ka viņš tos pieņems. Likumsakarīgi, bērnam vismazāk garšo tādi produkti, kurus vecāki nekad iepriekš nav piedāvājuši [13]. Lūk, kāpēc ir svarīgi arī pašiem vecākiem ēst gana pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu un darīt to ar prieku un patiku, jo vecāku nepatikas izrādīšana pret maltīti vai nevēlēšanās ēst kādu produktu var ietekmēt bērna attieksmi pret to pašu ēdienu [14]. Pavisam nesen pie kopējā galda ar divgadnieku man pašai izspruka, ka man nepatīk, kā pagatavots tofu, un skaidrs, ka šajā ēdienreizē divgadnieks visus tofu gabaliņus ņēma ārā no šķīvja. 
Svarīga ir arī vecāka reakcija uz bērna nevēlēšanos ēst kādu produktu. Ja bērns teic, ka viņam negaršo, nevajadzētu pārdzīvot, baidīties vai kā citādi negatīvi reaģēt, bet izturēties mierīgi, ikdienišķi un nebaidīties šo produktu piedāvāt vēl un vēl citās ēdienreizēs.

 

Vēl daži ieteikumi

  • Lai ēdienreize būtu patīkama un bērns pieņemtu maltītes, ir vērts ēst kopā pie viena galda vienu un to pašu ēdienu.
  • Var pamēģināt jauno, “negaršīgo” produktu likt kopā ar tādu, kurš garšo, piemēram, brokoli kopā ar sieru.
  • Var kopīgi gatavot ēdienus, lai bērns redz, kādas ir maltītes sastāvdaļas. Un noteikti var ļaut bērnam spēlēties ar ēdienu, jo tas rada patīkamas sajūtas, bet labas sajūtas veicina iespēju, ka bērns šo ēdienu gribēs vēl.
  • Var ļaut bērnam izvēlēties starp diviem mazāk garšīgiem ēdieniem, lai viņam saglabājas kontroles izjūta, taču vecāks nodrošina, ka bērns turpina ēst veselīgi [15].


Atsauces
1. Stanford childcare, 2015.

2. https://courses.lumenlearning.com/wmopen-lifespandevelopment/chapter/physical-growth-and-development-in-newborns-and-toddlers/

3. Cathey, Mary & Gaylord, Nan. (2004). Picky eating: a toddler's continuing approach to mealtime. Pediatric nursing. 30. 101-7.

4. Wiss, D. A., Avena, N., & Rada, P. (2018). Sugar Addiction: From Evolution to Revolution. Frontiers in Psychiatry, 9. doi:10.3389/fpsyt.2018.00545

5. https://www.parents.com/toddlers-preschoolers/feeding/picky-eaters/the-picky-eater/

6. Sanders, M. R., Patel, R. K., Le Grice, B., & Shepherd, R. W. (1993). Children with persistent feeding difficulties: An observational analysis of the feeding interactions of problem and non-problem eaters. Health Psychology, 12(1), 64–73.doi:10.1037/0278-6133.12.1.64

7. https://kidshealth.org/en/parents/toddler-meals.html

8. ZIVE, M. M., FRANK-SPOHRER, G. C., SALLIS, J. F., McKENZIE, T. L., ELDER, J. P., BERRY, C. C., … NADER, P. R. (1998). Determinants of Dietary Intake in a Sample of White and Mexican-American Children. Journal of the American Dietetic Association, 98(11), 1282–1289.doi:10.1016/s0002-8223(98)00288-0

9. Birch, L. L., & Fisher, J. A. (1995). Appetite and Eating Behavior in Children. Pediatric Clinics of North America, 42(4), 931–953.doi:10.1016/s0031-3955(16)40023-4

10. Stanford Children's Health | Lucile Packard Children's Hospital Stanford, 2015. How to avoid picky eaters.

11. veseliemberniem.lv

12. Birch, L. L., & Marlin, D. W. (1982). I don’t like it; I never tried it: Effects of exposure on two-year-old children’s food preferences. Appetite, 3(4), 353–360.doi:10.1016/s0195-6663(82)80053-6

13. Skinner JD, Carruth BR, Moran III JD, Houk K, Schmidhammer J, Reed A, Coletta F, Cotter R & Ott D (1998): Toddlers' food preferences: concordance with family members’ preferences. J. Nutr. Educ. 30, 17–22.

14. Carruth & Skinner, 2000.

15. zerotothree.com

Īpašs paldies veseliemberniem.lv – par konsultēšanu bērnu ēšanas fizioloģiskajos aspektos.