Dermatovenerologs Aleksejs Zavorins: “Pusaudži Latvijā slimo arī ar sifilisu – slimība nav zudusi!”

“Mans uzdevums kā ārstam ir iedrošināt pusaudžus vērsties pēc palīdzības. Svarīgi atcerēties, ka no 14 gadu vecuma bērni pie ārsta var doties bez vecākiem,” aicina Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) ādas un seksuāli transmisīvo slimību speciālists Aleksejs Zavorins. Viņaprāt, to zināt ir svarīgi, lai bailēs no ģimenes reakcijas netiktu ielaistas nopietnas slimības, piemēram, seksuāli transmisīvās.
  • Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Mammamuntetiem.lv vadītāja

Ja kaut reizi ir bijušas dzimumattiecības, mēs nevaram būt 100% droši, ka mums nav kāda seksuāli transmisīva infekcija. Pat tad, ja lieto barjerkontracepcijas metodes.

FOTO:

Ja kaut reizi ir bijušas dzimumattiecības, mēs nevaram būt 100% droši, ka mums nav kāda seksuāli transmisīva infekcija. Pat tad, ja lieto barjerkontracepcijas metodes.

“Kolēģi no BKUS mani uzaicināja strādāt kā ādas un seksuāli transmisīvo slimību (STS) speciālistu puišiem. Domāja – seksuāli transmisīvo slimību jomā meitenēm konsultācijas sniedz ginekologi, taču puiši palikuši novārtā, un es varētu šajā jomā strādāt ar puišiem. Iespējams, no manis kā no vīrieša puiši mazāk kautrētos, vairāk uzticētos,” par savu darba gaitu sākšanu BKUS žurnālam “Mammām un Tētiem. Skolēns” stāsta dermatovenerologs Aleksejs Zavorins. 

Tā nu kopš vasaras pie ārsta bērnu slimnīcā puiši var nākt uz konsultācijām par seksuāli transmisīvajām slimībām bez ārsta nosūtījuma un bez maksas.

Darba gaitas BKUS Aleksejs Zavorins sāka vairāk nekā pirms gada, lai strādātu Reto slimību centrā un pieņemtu pacientus ar retām ādas saslimšanām. Taču lielākā darba dienas daļa ārstam paiet dermatoloģijas klīnikā Veselības centrā 4, kur viņa darbs ir ļoti plašs – saistīts ne tikai ar pusaudžiem un STS.

 

Pastāstiet par savu darbu bērnu slimnīcā!
Latvijā dermatovenerologs ir viena specialitāte, proti, tas ir ārsts, kurš vienlaikus ārstē gan ādas slimības, gan seksuāli transmisīvās slimības vai konsultē šajos jautājumos. Ja pacientam ir šaubas vai aizdomas par veneroloģiskām saslimšanām, proti, slimībām, kas tiek nodotas dzimumceļā, tad dermatovenerologs ir tiešās pieejamības ārsts. Tas nozīmē, ka pusaudzis pie ārsta var vērsties pa tiešo – bez ģimenes ārsta nosūtījuma un bez maksas. 

Un es gribu uzsvērt, ka no 14 gadu vecuma bērni drīkst vērsties pie ārsta – neatkarīgi no specialitātes – bez vecāka ziņas. 

Protams, ir labi, ja attiecības ģimenē ir labas un viens otram uzticas, taču situācijas ir dažādas un bērnam jāzina, ka viņš var doties pie ārsta arī pēc savas iniciatīvas, pats piesakoties bērnu slimnīcā uz vizīti.

 

Izstāsti pusaudzim!

No 14 gadu vecuma bērni drīkst vērsties pie ārsta – neatkarīgi no specialitātes – bez vecāka ziņas. Tātad pie ārsta drīkst pierakstīties paši un doties uz konsultāciju bez vecāka.

 

Kas ir tās problēmas vai pazīmes, pēc kurām pusaudzis var secināt: jā, man vajadzētu doties uz vizīti pie dermatovenerologa?
Pirmkārt, ne vienmēr jābūt sūdzībām, lai nāktu uz šo vizīti – pietiek ar to, ka cilvēkam ir bijušas dzimumattiecības un viņu satrauc, ir vai nav kāda infekcija. Lai šīs bažas kliedētu, jau ir pamats atnākt pie dermatovenerologa. Ja kaut reizi ir bijušas dzimumattiecības, mēs nevaram būt 100% droši, ka mums nav kāda seksuāli transmisīva infekcija. Pat tad, ja lieto barjerkontracepcijas metodes, ir dažādas vīrusu infekcijas, piemēram, cilvēka papilomas vīruss (CPV), kas var tikt nodotas tālāk. 

Otrkārt, ja ir sūdzības, tad nav jāgaida, bet uzreiz jāpiesakās uz vizīti. Sūdzības var būt  dažādas. Ja runājam par tādām klasiskām saslimšanām kā gonoreja vai hlamīdijas, tad puišiem runa ir par uretrītiem, proti, par urīnizvadkanāla iekaisumu. Bieži vien tas saistās ar sāpīgu urinēšanu, ir dedzināšanas sajūta, var būt kādi izdalījumi no urīnizvadkanāla – tie var būt balti vai caurspīdīgi. Var būt palielināti vai sāpīgi limfmezgli cirkšņos. 
Taču var būt arī slimības, kas ir seksuāli transmisīvas, bet kurām izpausmes var būt plašākas. Piemēram, sifiliss. 

Sifiliss ir slimība, kas joprojām ir starp mums – tā nav veco laiku slimība, kas sen izskausta. Šī slimība nekur nav pazudusi, un tā var izpausties ar dažādiem ādas izsitumiem, čūliņām ģenitāliju apvidū, ap anālo atveri, arī mutē. 

Sūdzības var būt diezgan plašas, bet kas ir vēl bīstamāk – to kādu laiku var arī nebūt. Tas var sarežģīt diagnostiku un slimību var atklāt jau ielaistā formā.

 

Cik sifiliss Latvijā ir izplatīts, un vai ar šo slimību saskaras arī pusaudži? 
Sifiliss ir retāka saslimšana nekā gonoreja un hlamīdijas, tomēr pietiekami izplatīta. Ik gadu kādam pacientam – ne obligāti pusaudzim – es konstatēju šo slimību. Vidēji gadā Latvijā bērniem vecumā līdz 17 gadiem tiek konstatēti četri gadījumi [1]. 
Ja mēs runājam par bērniem, jāzina, ka sifiliss ir tāda slimība, kas var būt iedzimta. Ja māte ir inficēta un laikus nav devusies pārbaudīties pie ginekologa un nav stājusies grūtniecības uzskaitē, tad grūtniecības laikā sifilisu viņa var nodot savam bērnam un bērns var piedzimt, jau inficēts, ar sifilisa izpausmēm – ar tā saukto iedzimto sifilisu.

 

Seksuāli transmisīvo slimību TOP3 Latvijā

Bakteriālas infekcijas slimības pēc to izplatības Latvijā:
1. hlamīdijas
2. gonoreja
3. sifiliss

 

Statistika 

2018. gadā Latvijā sifiliss diagnosticēts [1]:

  • bērniem vecumā grupā līdz 17 gadiem – četri gadījumi,
  • jauniešiem no 18 līdz 35 gadiem – 25 gadījumi.


Ja bērns šo slimību iegūst grūtniecības laikā, vai to var ārstēt?
Auglis grūtniecības laikā var aiziet arī bojā, var nepiedzimt dzīvs. Tomēr var piedzimt bērns arī ar smagām iedzimtām anomālijām. Šos bērnus nepieciešams ārstēt.

 

Ja Latvijā gada laikā vidēji četriem bērniem konstatē sifilisu, vai tas ir daudz vai maz?
Kad runā par statistiku, mēs nevaram zināt, vai viss ir ticis diagnosticēts. Sifiliss ir tāda slimība, kurai ir vairākas stadijas. 

Pirmajā var parādīties nesāpīga pumpiņa, čūliņa infekcijas ieejas vārtos, piemēram, ģenitālijās, bet ne tikai. Ja to neārstē, aptuveni pēc mēneša tā pati var pazust, un tad atkal pēc pāris mēnešiem parādīties izsitumi pa visu ķermeni. Arī tie var pazust paši no sevis, bez ārstēšanas. Šī slimība var palikt snaudoša vairākus gadus. 

Ko es ar to gribu pateikt? Ja bērns – it īpaši puisis –, kuram īsti nav skaidrs, kur doties uz konsultāciju, kurš kautrējas, baidās, nezina, vai un cik šāda vizīte var maksāt, tad, iespējams, viņš pacietīs radušos izsitumus, līdz tie pazudīs, un viņš tā arī kādu laiku nezinās, ka viņam ir sifiliss, un slimība izpaudīsies jau ielaistā formā. Un vēl sliktāk – nezinot viņš var turpināt ar šo slimību inficēt pārējos. 
Tāpēc es neņemos spriest, vai četri gadījumi pusaudžu vidū ir daudz vai maz, bet fakts paliek fakts, ka slimība ir starp mums, un, manuprāt, par to būtu jāinformē gan bērni, gan vecāki – ka seksuāli transmisīvās slimības, tajā skaitā sifiliss, ir. Un skolās par šīm slimībām būtu jārunā ne tikai teorētiski, bet arī pielietojot pēc iespējas uzskatāmākus attēlus, video un citus materiālus. Dažkārt vizuāli materiāli un pieredzes stāsti ļauj problēmu uztvert labāk un nopietnāk. 

Bērnam ir jāapzinās, ka lēmums stāties dzimumattiecībās nes arī noteiktu atbildību gan par savu, gan sava partnera veselību un dzīvību. Jāzina, ka ir jāizsargājas, turklāt nevis tikai no grūtniecības, bet arī no seksuāli transmisīvām infekcijām. 

Un tam drošākais veids, neskaitot atturēšanos, ir prezervatīvs.

 

Vai prezervatīvs visos gadījumos no seksuāli transmisīvajām slimībām var pasargāt?
Visos gadījumos ne, bet, ja mēs runājam par sifilisu, gonoreju un hlamīdijām, un arī par HIV infekciju, tad lielākoties pasargās. Sifilisam ir tāda specifiska lieta, ka tas var tikt nodots ne tikai caur ģenitālijām. Šo slimību izraisa baktērija – bālā treponēma. Tā var rasties arī ādas izsitumos un audos, kas nav saistīti ar dzimumorgāniem. Un kaut tā ir neliela varbūtība, tomēr tāda pastāv – ka var inficēties arī no šīm vietām. 

Tāpat, ja, piemēram, glāsta partneri ar rokām, pirkstiem vietā, kur ir šie sifilisa izsitumi, tad teorētiski infekciju var dabūt arī caur pirkstiem vai orālā veidā. Slimības ieejas vārti var būt visai plaši.

 

Reklāma
Reklāma

Kas ir bīstamākais šajās slimībās?
No STS visriebīgākās ir vīrusa infekcijas – C hepatīts vai HIV infekcija; mēs, dermatovenerologi, tās diagnosticējam, bet ārstē infektologi. C hepatītu teorētiski var izārstēt, bet ne vienmēr, un kā sekas nākotnē var būt, piemēram, aknu vēzis vai aknu ciroze, un no šīm slimībām cilvēks var iet bojā.
Ja HIV netiek ārstēts, tad seko AIDS, kas ir imūndeficīta sindroms, no kā cilvēks aiziet bojā, jo nespēj pretoties infekcijām. Taču mūsdienās, ja cilvēks laikus vēršas pie ārsta un saslimšana tiek laikus diagnosticēta, neatkarīgi no tā, cik infekcija ir ielaista, var saņemt valsts kompensētu ārstēšanu pret HIV infekciju. 

Intervija ar dermatovenerologu Alekseju Zavorinu risinājās attālināti, ar speciālistu sarunājās vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

 

Tas nozīmē, ka saslimšana neprogresē un nesasniedz AIDS stadiju, un cilvēka vidējā dzīvildze var būt tikpat gara kā jebkuram citam. Tāpat, ja cilvēks saņem ārstēšanu pret HIV un AIDS, tad šo vīrusu var neizplatīt tālāk. 
No iepriekšminētajām bakteriālajām infekcijām ir grūti pateikt, kas ir sliktāk – hlamīdijas, gonoreja vai sifiliss. Ja ir hlamīdijas, mēdz būt tā, ka nav simptomu – nav ne dedzināšanas, ne izdalījumu. 

Tomēr, ja saslimšana ar hlamīdijām netiek diagnosticēta, tad cilvēkam – it īpaši meitenēm – var iestāties neauglība. 

Ilgtermiņā šī slimība rada daudz problēmu.
Atsevišķos gadījumos arī gonoreja var beigties ne tikai ar dedzināšanu, izdalījumiem un lokāliem iekaisumiem, bet var būt arī artrīts, tas ir, locītavu iekaisums. 
Ja runājam par sifilisu, tad, kā jau minēju, tam ir vairākas stadijas. Sekundārajā stadijā sifiliss izplatās pa visu organismu, un kad tas notiek, šī baktērija var skart ļoti dažādus orgānus, tostarp centrālo nervu sistēmu un līdz ar to izpausties kā parēzes, meningīts, encefalīts. Var skart aknas, liesu. Citiem vārdiem, izpausties plaši. 

Ja slimība netiek ārstēta, pēc gadiem var attīstīties terciārais sifiliss, kad dažādās vietās veidojas dobumi – tos sauc par gummām. Tie ir tādi apvidi, kas veidojas, mūsu imūnajai sistēmai mēģinot norobežoties no infekcijas. Gummas var izveidoties dažādos orgānos, piemēram, skrimšļos, aknās, kaulos. Un noteiktos brīžos šīs gummas var sabrukt un radīt bojājumus, traucēt orgānu sistēmu. V

ar novērot izmaiņas arī sirds–asinsvadu sistēmā. Aorta ir mūsu galvenais asinsvads, kas atiet no sirds un piegādā asinis visiem orgāniem, un tas notiek lielā spiedienā. Terciāram sifilisam, kas ir attālā forma, aorta var paplašināties un pārplīst, un cilvēks var strauji aiziet bojā.

 

Vai redzat tēmas, par kurām, jūsuprāt, vecākiem saviem bērniem ir jāstāsta vairāk, lai raisītu viņos atbildību par savu rīcību?
Manā skatījumā, šobrīd pieejamā informācija kā pieaugušajiem, tā bērniem nav pasniegta pietiekami uztverami un saprotami. Pusaudži, visticamāk, ir dzirdējuši, ka ir kaut kādas infekcijas, bet es atceros pats sevi pusaudža vecumā – man tas likās kaut kas abstrakts, nesaprotams. Nu jā, teica, ka jālieto prezervatīvs, lai neinficētos; zināju, ka ir kaut kāds HIV, zināju, ka cilvēki no tā mirst. Bet kādā veidā un kāpēc – nezināju. 

Man šķiet, ka ir maz uzskatāmu materiālu ar attēliem, video, ar pieredzes stāstiem, ko bērns varētu redzēt un izprast, kāpēc tad viņam ir jāizsargājas. 

Mūsdienās informācijas apkārt ir ļoti daudz, tāpēc grūti no tās izdalīt to, kas ir vērtīgs, patiess un kam var uzticēties. Tomēr vienlaikus bērniem ir brīva pieeja pornogrāfijai, filmām, kur vērojama riskanta uzvedība – nekontrolēta partneru maiņa, neizsargāšanās. Šādā veidā tas tiek kultivēts. Būtu jābūt informācijai, kas nav uzspiedoša, taču sniedz apziņu, ka katrai rīcībai ir sekas, ka vajag izsargāties un kāpēc.

 

Ja cilvēks nav saskāries ar problēmu, tad ir sajūta, ka tas uz mani neattiecas.
Jā, tieši tā. Piemēram, par sifilisu man ir radies priekšstats, ka cilvēki domā: tā ir slimība no grāmatām, un tāda nepastāv. Bet pastāv!

 

Tas, kas mani pirms pāris gadiem satrieca, – ka Latvijā jauniešu vidū ir ļoti augsts saslimstības līmenis ar HIV. Es biju no tiem, kuri domāja – šī slimība Latvijā ir reta parādība. Arī par to sabiedrībai noteikti ir jāstāsta vairāk.
Piekrītu. Viena no pamata problēmām, kāpēc Latvijā HIV saslimstība ir tik augstā līmenī, ir tā, ka tikai salīdzinoši nesen zāles, ar kurām ārstē HIV, kļuva pieejamas visiem, neatkarīgi no saslimstības smaguma. Agrāk valsts kompensētus medikamentus varēja saņemt pie noteikta limfocītu skaita, tātad bija jāsagaida, kad slimība progresēs. Sanāca tā: kamēr cilvēkiem slimība nebija pavisam smaga, viņi bija infekciozi un, iespējams, slimību turpināja izplatīt. 

Dažkārt cilvēki neapzinās, ka slimība var skart jebkuru. Viņi profilaktiski nenodod analīzes un nepārbauda savu HIV statusu. 

Atsevišķos gadījumos HIV saistās ar aizspriedumiem – cilvēki domā, ka tā nav ārstējama slimība, tādēļ baidās veikt analīzes. 
Atceros, ka manā bērnībā – deviņdesmitajos gados – par HIV infekciju runāja uz katra soļa, informācijas bija daudz un visi baidījās; slimībai bija tāda aura, ka no HIV visi noteikti mirs. Taču, sākot ar 2000. gadiem, par slimību pamazām sāka aizmirst, tā it kā zaudēja aktualitāti, it kā tās nebūtu. Taču arī tā ir, nekur nav zudusi.

 

Lai gan šobrīd tā ir vēl aktuālāka nekā deviņdesmitajos gados Latvijā.
Jā, tā ir.

 

Kā jūs vērtējat – cik jaunieši labi zina savas veselības lietas? Dažkārt man rodas sajūta, ka pusaudži ir informētāki nekā mums, pieaugušajiem, šķiet.
Mans priekšstats ir tāds, ka bērni ir ļoti, ļoti dažādi. Es strādāju arī ar pavisam maziem bērniem – nevis STS, bet ādas veselības kontekstā –, un ir tādi bērni, kam ir tikai trīs gadi, bet viņi ir tik apzinīgi, saprotoši, labi komunicējami, visu var sarunāt, uzklausa tevi, reaģē un atbild. Bet ir arī tādi, kam 10 vai pat 18 gadi, un viņš neiet uz kontaktu. Tādēļ jābūt labam psihologam un katram jāmeklē sava pieeja. 

Domāju, ka darbā ar pacientiem palīdz empātija. Tas rada uzticību tev kā speciālistam. 

Mums noteikti nevajadzētu domāt, ka pusaudži apriori visu saprot. Lai arī bērni ir ļoti zinoši, ne vienmēr līdz viņiem ir aizgājusi tā pareizākā informācija. 

Taču jebkurā gadījumā mums ar viņiem ir jārunā vienā valodā; ar bērnu vajag runāt ar cieņu, pietiekami nopietni, bet viņam uztverami.

 

Iespējams, šis sarunas temats – STS – pašiem vecākiem ar savu bērnu ir jāierosina, negaidot, kad viņi nāks ar jautājumiem.
Man personīgi bija paveicies – man ar vecākiem bija un ir tuvas attiecības, vienmēr varēju pajautāt, kas interesēja, un vienmēr saņēmu reālu atbildi, piemēram, no kurienes rodas bērni. Tas ir ļoti svarīgi – lai ir uzticība vecāku un bērnu starpā. Diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams, un mans uzdevums kā ārstam ir iedrošināt pusaudžus vērsties pēc palīdzības visos gadījumos.

 

Vai jums šādi jaunieši bez vecākiem mēdz pieteikties uz konsultācijām?
Jā, nāk gan. Un šie pusaudži, kuri atnāk bez vecākiem, parasti ir ļoti patstāvīgi, apzinīgi, ar viņiem vienmēr var visu izrunāt. Taču es domāju, ka tas ir neatkarīgi no vecuma – ja cilvēks redz, ka tu viņu uztver nopietni, uzklausi un sniedz atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, tad viņi lielākoties tev uzticas un kļūst atklātāki.

 

Sakiet, vai pie jums bez maksas uz bērnu slimnīcu pusaudži var doties arī ar ādas saslimšanām, piemēram, ja ir pinnes?
Jā, var, taču ar ādas saslimšanām, kas nav saistītas ar STS, visdrīzāk vajadzēs ģimenes ārsta nosūtījumu. Tiešās pieejamības ārsts, pie kura mūsu valstī bērni var nākt bez nosūtījuma, ir dermatovenerologs, ja jautājums ir saistīts ar STS.

 

Bet sakiet – kāpēc jūs izvēlējāties tieši šādu profesiju?
Lielākoties tāpēc, ka tā ir ļoti, ļoti plaša. Skolas laikā man padevās daudzas jomas, taču nevienā nejutos vislabākais. Tā man bija arī studiju laikā; es nevarēju izšķirties, vai tā varētu būt ķirurģija, kur visu dienu ir jāoperē un jāatrodas operāciju blokā; man tomēr patīk komunicēt ar cilvēkiem. Vai tā būtu internā medicīna, bet tur būtu mazāk iespēju darboties ar rokām. 

Līdz pat 4. kursam nebiju domājis par dermatoloģiju, taču mani aizrāva nodarbības – sapratu, ka tā zināmā mērā varētu būt nākotnes profesija. Jo dermatoloģiskas slimības kā, piemēram, psoriāze jeb zvīņēde vai atopiskais dermatīts, lielā mērā saistītas arī ar imūnās sistēmas mijiedarbību ar ādu. Ļoti daudzi jaunie medikamenti iedarbojas tieši uz imūno sistēmu, pareizi to regulējot. Man patika, ka šī joma mūsdienās arvien plašāk balstās zinātnē; patika, ka tajā daudz ir darāms arī ar rokām. Tostarp, ādas ķirurģija, var izņemt veidojumus. Tāpat tiek izmantotas tehnoloģijas, piemēram, lāzertehnoloģijas, kas risina plašu problēmu klāstu, sākot no pigmenta plankumiem līdz labdabīgiem ādas veidojumiem. Tad ir vēl estētiskā medicīna, diagnostika ar dermatoskopiju. 

Man šķita, ka tā ir interesanta profesija, kur nenogursti no rutīnas, kā arī ir daudz komunikācijas ar cilvēkiem.

Ja jums būtu iespēja visiem Latvijas jauniešiem teikt uzrunu, ko jūs viņiem teiktu?
Ja tev rodas kāds satraukums par savu veselību, bailes, neziņa, vai nezini, kā rīkoties, tad jāmeklē palīdzība. Bieži vien bailes rodas no neziņas un nepieciešams uzticams speciālists, kas tās kliedē. Nebaidies pavaicāt!


Kas jāzina par pinnēm?

Alekseja Zavorina atziņas un ieteikumi:

  • “Pieaugušie ar šo problēmu – akni jeb pinnēm – pie manis nāk pat biežāk nekā pusaudži! Jo šī problēma ar pusaudža vecumu var nepāriet.”
  • “Pinnes nav jāuztver kā norma! Tā ir ādas saslimšana.”
  • “Ja pinnes ir, uzreiz vajadzētu vērsties pie speciālista, jo 95% var palīdzēt labi un efektīvi. Tāpat no neārstētām pinnēm var palikt rētas.”
  • “To divu līdz trīs gadu laikā, kad pusaudzis cieš no aknes, var tikt ļoti ietekmēta cilvēka pašapziņa, viņa emocionālais stāvoklis. Jo ne vienmēr pusaudzis šajā laikā apzinās savu patieso vērtību, tāpēc var iedzīvoties kompleksos.”


Atsauce
1) STI gadījumu skaits sadalījumā pa vecuma grupām 2017.–2018. gadā. Izgūts no: https://www.spkc.gov.lv/lv/seksuali-transmisivo-infekciju-statistika

Saistītie raksti