Kad viņš beidzot mācēs uzvesties…?

"Cik man reižu tev jāsaka, ka nedrīkst?!” Pazīstama frāze, vai ne? Un tiešām: kad tad bērnam būtu jāspēj pašam kontrolēt savu uzvedību bez aizrādīšanas no malas? Jo īpaši publiskās vietās. Vai vispār tāds vecums kādreiz pienāk, žurnālā "Mammam un Tētiem. Skolēns" skaidro psihologs Edmunds Vanags.
  • Sigita Āboltiņa

    Sigita Āboltiņa

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Edmunds Vanags

    Edmunds Vanags

    Psihologs

FOTO: Shutterstock.com

Aptuvenas vecuma robežas, kad bērnam būtu jāspēj kontrolēt sava uzvedība, var iezīmēt, taču, kā jau it visā – iespējamas ļoti lielas variācijas.

Ja simt un vienu reizi jāaizrāda bērnudārzniekam, tas nešķiet nekas ārkārtējs. Taču, kad jau vismaz piekto, septīto vai padsmito reizi jāapsauc, piemēram, desmit gadu vecs bērns, tas pieaugušo var pamatīgi nokaitināt. Kāpēc bērns neklausa? Kāpēc viņš nespēj mierīgi sēdēt un klausīties mācību vielu stundas laikā skolā vai sagaidīt kino seansa sākumu, nebungājot ar kājām pa priekšā esošo sēdvietu? Viņš taču ir liels!

Psihologa Edmunda Vanaga teiktais gan atklāj pavisam citu realitāti: “Aptuvenas vecuma robežas, kad bērnam būtu jāspēj kontrolēt sava uzvedība, var iezīmēt, taču, kā jau it visā – iespējamas ļoti lielas variācijas. Viens astoņus gadus vecs bērns spēj sekot līdzi noteikumiem un saprot, ka veikalā nedrīkst čīkstēt un prasīt katru rotaļlietu, bet cits viņa vienaudzis to nespēj. Bērnu uzvedības modeli, spējas paklausīt un kontrolēt savu rīcību, arī vārdus, ko gribas izteikt, nosaka vesela virkne apstākļu – gan iepriekšējā pieredze ģimenē, gan vecāku attieksme, kā viņi tiek galā ar šādām situācijām publiskās vietās, gan daudzi citi.” Citiem vārdiem sakot, kā būsi audzinājis bērnu no pavisam maza vecuma, tādu bērna uzvedību saņemsi pretī vēlāk, kad mazais jau būs skolēns.

 

Bieži vien pieaugušajiem šķiet, ka astoņus, deviņus vai desmit gadu vecs bērns, kurš gudri runā, ir spējīgs arī vadīt savu uzvedību, kontrolēt to un domāt kā pieaugušais. Bet tas tā ne tuvu nav.


Spējas atbilstoši vecumam
Kādā vecumā bērnam vajadzētu spēt pašam kontrolēt to, ko viņš dara un ko runā? Psihologs Edmunds Vanags iezīmē vairākas vecuma grupas ar tām raksturīgajām spējām ko tādu paveikt.

5–6 gadu vecumā bērns ir spējīgs saprast, ka pastāv noteikumi, jo viņš gūst pieredzi, piemēram, bērnudārzā, kur audzinātāja stāsta par dienas režīmu un citiem noteikumiem. Bērns to visu saprot, bet lielākoties pilnībā šos noteikumus vēl nespēj īstenot.

7–8 gadu vecumā var sekot līdzi vienkāršiem, saprotamiem noteikumiem un vairāk vai mazāk tos ievērot.

9–10 gadu vecumā bērns sāk saprast, ka noteikumi var tikt mainīti. Viņš novēro, ka pieaugušie dažkārt maina noteikumus. Sadzīvisks piemērs – tētis teic, ka pie televizora nedrīkst ēst čipsus, ka jāpaēd virtuvē un tad var skatīties pārraidi. Bet kādā dienā bērns redz, ka tētis pats tā dara – ēd čipsus, skatoties televīziju! Viņš saprot, ka noteikumi ir kas tāds, kas tiek noteikti, bet nav akmenī iecirsti, un tos var mainīt. Tāpēc bērns sāk strīdēties, runāt pretī, argumentējot savas pozīcijas. Šajā vecumā argumenti vēl gan ir naivi – “tu pats tā dari”, “kāpēc lielais brālis var to, bet man neļauj” utt.

12–14 gadu vecumā pakāpeniski parādās izpratne par to, ka tomēr labāk ievērot noteikumus. Bērns saprot, ka, jā, tie tiek mainīti un ne vienmēr ir taisnīgi, bet šajā vecumā viņš ir spējīgs pieņemt sev šķietami neizdevīgu lēmumu, saprotot – okei, ja gribu ilgtermiņā kaut ko iegūt, labāk ir paciest kaut ko tagad.

15–17 gadu vecumā bērni paši grib ieviest noteikumus, paši sevi uzraudzīt, taču – vienkāršotā veidā. Tas ir vecums, kurā viņi izteikti sāk socializēties ar vienaudžiem, veidot interešu grupas, un tāpēc viņiem ir nepieciešami savi noteikumi.


Kas palīdz bērnam?
Galvenokārt palīdzēt var ar saprotami izklāstītiem noteikumiem, iedibinātu kārtību, ko ievēro visi, tostarp pieaugušie (1). “Ļoti daudz atkarīgs no tā, kāds ir mikroklimats klasē, ko iedibinājis pedagogs. Tā ir kārtība, noteikumi, un to visu sauc par klasvedību,” skaidro psihologs.

Tradicionāls piemērs – paredzēta klases ekskursija. Visbiežāk par to, ko drīkst un ko ne, un kas būs, ja pārkāps noteikumus, izrunā vai nu brauciena laikā autobusā, vai tikai tad, kad jau tiek izdarīts kāds pārkāpums. “Tas ir daudz par vēlu,” saka psihologs, “ideālā gadījumā pirms paredzētā brauciena skolotāja jau klasē detalizēti izdiskutē ar visiem bērniem, kādi būs noteikumi ekskursijas laikā. Bieži vien skolotāji un vecāki tos ievieš, kad notikums jau risinās, taču, šādā veidā un brīdī pasniegti, bērnam noteikumi nav saprotami. Bērns nav paspējis tos uztvert un pieņemt.

Vēl bērnam svarīgi dzirdēt, kāpēc ir šādi noteikumi. Dažkārt pieaugušie tikai pasaka – nedrīkst, un viss. Bet kāpēc, piemēram, nedrīkst skaļi runāt koncerta laikā? Kas tiek traucēts?”

 

Mums, pieaugušajiem, netīk, ja kāds aizrāda, citiem dzirdot. Un bērns nav izņēmums! Pat vēl jūtīgāks, ievainojamāks, jo tikai aug, un līdz ar viņu arī bērna pašapziņa.

 



Apzinoties bērna vecumposma īpatnības un spējas un pielāgojoties tām, skolotājs un vecāki būs tikai ieguvēji. Piemēram, pirms plānotās ekskursijas izspēlējot noteikumus kā lomu spēli vai caur kādām citām aktivitātēm, bērni noteikti tos uztvers labāk, pieņems labāk un spēs arī ievērot labāk. “Tas ir laikietilpīgi, un tāpēc visbiežāk noteikumus ievieš uz līdzenas vietas. Bērni neklausa, jo nesaprot noteikumus, bet skolotājam šķiet – ja viņš pasaka, tad bērns uzreiz ir spējīgs teikto ievērot. Astoņus vai deviņus gadus vecs bērns nespēj tikko dzirdētu informāciju uzreiz integrēt savā uzvedībā. Viņš vēl ir impulsīvs, vērsts uz rotaļām, uz dauzīšanos. Un tas ir normāli, jo tā viņš pēta pasauli – caur rotaļām, smiešanos,” norāda Edmunds Vanags.  


Noteikumu veidošana
Veidojot noteikumus pirms ieplānota pasākuma vai notikuma, ņem vērā bērna vecumposma īpatnības. Piemēram, astoņus deviņus gadus vecs bērns grib kustēties, rotaļāties – pieprasīt nosēdēt ilgstoši mierā ir neproduktīvi.

– Bērniem ir ļoti svarīgi dzirdēt noteikumus krietni pirms gaidāmā pasākuma – ekskursijas, koncerta u.c., tāpēc izrunājiet tos laikus.
– Izvirzītos noteikumus apspriediet kopā – ļauj bērnam paust savu viedokli, ieklausies tajā.
– Paskaidro, kāpēc ir izvirzīti tieši šādi noteikumi. Piemēram, kāpēc ballītes laikā nedrīkst “sēdēt” telefonā?
– Ja bērnam izvirza kādus noteikumus, tie jāievēro visiem, kas iesaistīti bērna audzināšanā.


Skolotāja palīgs
“Skolotāja palīgam ir jābūt nevis tam bērnam, kurš ir līderis – teicamnieks, bet tādam, kuru pārējie klausa, un viņš var palīdzēt skolotājai ieviest kārtību,” saka psihologs. Šādus palīgus sev var iecelt vai ievēlēt ar klasesbiedru balsu vairākumu jau sākumskolas klasēs. Parasti šādā vecumā bērniem ir svarīgi apliecināt savas prasmes, attaisnot sev uzticēto amatu, un viņi patiesi centīsies būt labi palīgi skolotājam.

Vēl palīdzoša var būt klases vecāku sapulce pirms plānotām ārpusskolas aktivitātēm. Skolotājs pastāsta par gaidāmo braucienu, pārgājienu utt., par noteikumiem, kādus vajadzēs ievērot un kāpēc, un vecāki to visu pārrunā mājās ar saviem bērniem. “Tad bērns dzird šo informāciju divās vietās – mājās un klasē, un daudz labāk spēj izvērtēt, pieņemt to,” teic speciālists un piebilst, ka piedevām tā ir vēl viena iespēja no sirds izdiskutēt vai pat izstrīdēties par noteikumiem, kas būs jāievēro, lai bērnam tiešām viss ir skaidrs: “Tad uz vietas var tikai atgādināt – atceraties, toreiz klasē runājām…?”

Reklāma
Reklāma


Noteikumi ģimenē
Līdzīgi principi, kādi ir skolā, darbojas arī ģimenē. Ja ģimene, piemēram, plāno apmeklēt publisku pasākumu kopā ar bērnu, pirms tam ieteicams izpētīt noteikumus organizatoru mājaslapā – ko drīkst vai nedrīkst ņemt līdzi, ko drīkst darīt un ko ne, cik ilgi noritēs pasākums u.c. Edmunds Vanags kā ideālo vietu, kur sākt bērnu iepazīstināt, pieradināt pie publiskiem pasākumiem, ir leļļu teātris. “Masu pasākumi pēc būtības bērnam var likt justies dažādi – viens ir drošs vai pat pārāk drošs, cits bailīgs, trauksmains. Kāds sāks raudāt, cits kļūs agresīvāks.

 

Bieži visa atbildības nasta tiek uzvelta mammai, kurai pārmet – re, kādu bērnu izaudzināji! Lai gan audzināšanā piedalās arī citi ģimenes locekļi, piemēram, tētis ar nekonsekventiem nosacījumiem un vecvecāki ar hiperaprūpi, varbūt vēl kāds. 
 

 

Leļļu teātrī precīzi zināmi izrādes ilgumi, kur ir labierīcības un viss cits, un vecāki jau iepriekš var šo visu izstāstīt bērnam, lai viņš zina, ar ko rēķināties. Bērns būs drošāks, labāk jutīsies un līdz ar to veiksmīgāk spēs ievērot noteikumus jeb kontrolēt savu uzvedību,” saka Edmunds Vanags un atgādina, ka nedrīkst aizmirst arī katra bērna ieradumus. Piemēram, vai bērns ir pieradis, ka uzreiz tiek vests uz labierīcībām, kad vajag, vai tomēr spēj pagaidīt piecas minūtes vai ilgāk, līdz varēs aiziet uz tualeti. “Ir vecāki, kuri gatavi apturēt automašīnu šosejas vidū un uzreiz pačurināt bērnu, bet ir tādi, kuri brauc sabiedriskajā transportā un zina, ka jāpaciešas vēl divas pieturas,” klāsta psihologs un aicina padomāt arī par to, vai pirms paša pasākuma pirkt bērnam dzeramo. Ja nopērc, tad rēķinies, ka pasākuma laikā tev var nākties kopā ar bērnu mērot ceļu uz labierīcībām, un tad nesaki, ka viņš neprot uzvesties, jo čīkst par tualeti.   


Ja bērns konsekventi neklausa
Tikai nelielai daļai bērnu uzvedības traucējumi saistīti ar citādu attīstības trajektoriju jeb kādām psihiskām saslimšanām, kā dēļ viņiem ir grūti vai pat neiespējami vadīt savu uzvedību. Speciālists min piemēru: lai paņemtu no galda glāzi ar ūdeni un padzertu, cilvēkam jāvada sava roka – jāaizsniedzas līdz glāzei, jāsatver tā, jāpadzer un jānoliek atpakaļ vietā. “Man jāspēj vadīt savi muskuļi, bet bērniem ar smagākiem uzvedības traucējumiem, kas ir jau kā saslimšana, ir grūti vadīt savus muskuļus – gan roku, gan kāju, gan mutes… Uzvedības traucējumi var izpausties dažādi – viens skraida, citam gribas ar rokām kaut ko ņemt, čubināt, vēl kāds nevar noturēt mierā kājas sēžot, cits grib daudz runāt. Šādu bērnu nav daudz, un šādās situācijās ir jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista,” stāsta psihologs.

Otra un lielākā daļa bērnu ir tie, kuri nav piedzīvojuši konsekventu audzināšanu un tādēļ viņi nespēj kontrolēt savu uzvedību. Sabiedrībā šādus bērnus mēdzam saukt par izlaistiem, taču patiesībā viņi pat gribot līdz zināmam vecumam (diezgan lielam!) nespēj rīkoties citādi jeb uzvesties labi – ģimenē piedzīvotās pieredzes dēļ (2). Viņam mājās nav noteikumu vai tie ir pilnīgi dažādi. Mamma saka vienu, tētis ko citu un vecmāmiņa vēl trešo. Šādā vidē uzaugot, bērnam ir grūti saprast, kas ir pareizi un kas ne, kas ir labi un kas ne (3). Tādiem bērniem ir raksturīga traucēta uzvedība – viņi biežāk rīkojas neatbilstoši tam, ko no viņiem sagaida pārējie bērni, skolotāji, sabiedrība kopumā. Un šo bērnu nevar vainot, jo viņam nav izveidojusies izpratne par to, kas ir laba uzvedība un kas nav, un kā pašam to īstenot – kā sevi vadīt,” norāda Edmunds Vanags. Šī it kā izlaistā bērna iepriekšējā pieredze ir haotiska. Viņš atceras, ka, piemēram, ar vecmāmiņu aizejot uz kino, drīkstēja skaļi sarunāties, mest zemē popkornu, jo neviens neaizrādīja, vecmāmiņa tikai klusi bubināja. Savukārt kādā citā reizē, aizejot tētim līdzi uz darbu, par skaļāku runāšanu tētis uz viņu kliedza. Aizejot ar mammu uz koncertu, bērns vairs nezina, ko sagaidīt – vai viņa rīkosies kā vecmāmiņa vai kā tētis. Bērnam galvā ir haoss! Viņam nav labas pieredzes ar labiem uzvedības modeļiem.


Vai to var labot?
Pieļautās kļūdas noteikti ir iespējams labot. “Psihologi un psihoterapeiti parasti saka – ja ar bērna uzvedību kaut kas nav kārtībā, meklējiet rokā vecākus!” kā pa jokam saka Edmunds Vanags, tomēr svarīgi, lai tie, kuri visbiežāk ikdienā iesaistīti bērna audzināšanā, vai nu ar speciālistu palīdzību, vai pašizglītojoties dažādos semināros, kursos u.tml. panāk vienotu skatījumu uz lietām.
“Bieži visa atbildības nasta tiek uzvelta mammai, kurai pārmet – re, kādu bērnu izaudzināji! Lai gan audzināšanā piedalās arī citi ģimenes locekļi, piemēram, tētis ar nekonsekventiem nosacījumiem un vecvecāki ar hiperaprūpi, varbūt vēl kāds. Tāpēc visiem, kas piedalās bērna audzināšanā, neatkarīgi no radniecības pakāpes, ir jāsanāk kopā un jāvienojas par kopīgiem un konsekventiem nosacījumiem, kas turpmāk tiks ievēroti,” uzsver speciālists.
Viņš norāda, ka lielākoties runa ir par dienas režīmu, kas bērniem ar neatbilstošu uzvedību visbiežāk ir traucēts. Šis fakts novērots pētījumos – bērni parasti slikti izguļas, visbiežāk neēd visu to, kas nepieciešams, ēd neregulāri vai pārāk daudz, vai arī par maz kādas organismam nepieciešamas uzturvielas. “Ja mājās ir noteikumi, ka, piemēram, datorspēles drīkst ne vairāk kā divas stundas dienā, tad šie noteikumi attiecas uz visām mājvietām – arī pie vecvecākiem un pie tēta, ja ģimene ir šķirta (4). Lai bērns sadzird, ka pieaugušie ievieš noteikumus un arī īsteno tos. Pretējā gadījumā bērns ļoti vienkārši nekonsekvenci pārnesīs uz citām lietām dzīvē (5) un viņš domās, ka noteikumus maina arī citi.”


Bērns neklausa cilvēkos – vai aizrādīt?
Arī mums, pieaugušajiem, netīk, ja kāds aizrāda, citiem dzirdot. Un bērns nav izņēmums! Pat vēl jūtīgāks, ievainojamāks, jo tikai aug un līdz ar viņu arī bērna pašapziņa. Tāpēc tā sauktos operatīvos audzināšanas pasākumus noteikti vajadzētu realizēt, aizvedot bērnu uz kādu klusāku vietu, kur varat kopā apsēsties un izrunāties. Prom no citu redzīgajām acīm un dzirdīgajām ausīm. Īpaši, ja tuvumā ir citi bērni. Ja nu tieši tagad tavs bērns veido jaunu draudzību, un te atnāc tu un nostrostē viņu visu priekšā… Atceries, ka bērni ir nesaudzīgi un visdrīzāk tava uznāciena dēļ viņam pēc tam būs mieles – jāpacieš citu bērnu zobgalības.
Bet ko darīt, ja, piemēram, jau stāvat rindā pie veikala kasēm un bērns sāk čīkstēt, lai nopērc to vai šo? Neiesi taču prom no rindas, lai pēc tam to stāvētu no jauna! Edmunds Vanags iesaka atlikt audzinošo sarunu uz piecām vai desmit minūtēm un mēģināt vienoties ar bērnu – tagad samaksāsim par precēm un tad uzreiz izrunāsim šo. “Vecākiem vajadzētu uzmanīgi ieklausīties sava bērna vajadzībās – vai viņš tagad ir spējīgs pagaidīt, vai tomēr šobrīd bērns nav spējīgs valdīt sevi – parasti kas tāds novērojams gados jaunākiem bērniem. Tādos gadījumos vecākiem jārīkojas tā, lai pēc iespējas mazāk nodarītu pāri savam bērnam. Jāmēģina pārtraukt šādu uzvedību, novēršot bērna uzmanību ar citām lietām, bet neeskalējot situāciju, jo bieži vien vecāki paši šādās reizēs uzvelkas un sāk uz bērnu kliegt, dusmīgi raustīt viņu vai piedraudēt – “tagad planšete nost uz mēnesi…”, “nu tu man dabūsi, kad aiziesim mājās…”. Tas nebūs konstruktīvi,” norāda Edmunds Vanags.
 

Vecāku bezpalīdzības sajūta
Mēs, vecāki un arī skolotāji, katrs kaut reizi esam nonākuši situācijā, kad jūtamies bezpalīdzīgi un īsti nezinām, ko darīt. Speciālists saka: “Mums vienmēr jācenšas saprast, ka gudrāki un spējīgāki vadīt sevi esam mēs, nevis bērns. Diemžēl bieži vien pieaugušajiem liekas, ka astoņus, deviņus vai desmit gadu vecs bērns, kurš gudri runā un demonstrē labas spējas, piemēram, datorspēlēs, ir spējīgs arī vadīt savu uzvedību, kontrolēt to un domāt kā pieaugušais. Bet tas tā ne tuvu nav. Lai cik viņš gudri runātu un cik foršas lietas mācētu darīt, nonākot situācijā, kurā bērnam nav tik liela pieredze kā mums, viņš ar to tik labi netiek galā. Tāpēc mums, pieaugušajiem, par to ir jāparūpējas pēc iespējas tā, lai nenodarītu vēl vairāk pāri bērnam, jo viņš pats arī nejūtas labi, publiski raudot, pārdzīvojot, dusmojoties. Bērns ko tādu nedara mums par spīti, viņš dara, kā var, tie ir viņa izdzīvošanas mehānismi. Un tāpēc ir svarīgi pieaugušajam nevis vēl vairāk nolamāt bērnu, bet paskaidrot – es redzu, ka tu esi saskumis vai ka tev nāk virsū milzīgas dusmas, es mēģinu tevi saprast. Un vecāks var padalīties, ka arī viņam dažreiz ir grūti savaldīties un paskaidrot, ko viņš dara tādā situācijā, lai bērns var mācīties.”
Nobeigumā Edmunds Vanags atgādina: “Mēs, vecāki, katrs jūtam un pazīstam savu bērnu vislabāk, un tāpēc varam veiksmīgāk tikt galā dažādās situācijās, ja vien neļaujam savam spītam, savam iekšējam bērnam gūt virsroku. Ja tā notiek, tad ir grūti palikt par vecāku un viņš sāk cīkstēties ar bērnu kā ar vienlīdzīgu.”


 

 


Atsauces:
1)https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK402020/
2) https://www.verywellfamily.com/why-does-consistency-matter-in-parenting-4135227
3) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2764296/
4) https://www.sciencedaily.com/releases/2020/03/200311082937.htm
5) https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3669074/