Bērns kož. Vai vecākam jākož pretī?

Kādēļ bērni kož?

Zīdaiņi iepazīstas ar spēju izmantot fizisku spēku pret apkārtējiem pirmajā dzīves gadā, un ar laiku agresija iegūst apzinātības dimensiju, mācoties par pasauli un robežām. 
No sociālas mācīšanās perspektīvas agresivitāte ir iemācīta uzvedība, ko veicina apkārtējās vides un cilvēku izturēšanās vērošana, un līdz ar katru nākamo dzīves mēnesi bērns saskaras ar jaunām sociālām normām, kas palīdz ievirzīt uzvedību ģimenei un kultūrai pieņemamā gultnē [1]. Spēja veidot orālu kontaktu ir iedzimta, un, kad mazulim izšķiļas piena zobi, bērns var izmantot šo motoro prasmi, lai iekostu [1].

Košanas uzvedība ir ne tikai saistīta ar nebaudāmu emociju izpaušanu un konfliktu risināšanu [2], bet to varētu apskatīt tostarp kā eksperimentālu pasaules pētīšanas metodi. 

Lai arī košana var šķist agresīva un biedējoša, bērna vecumā tā ir daļa no normālas attīstības, kamēr vien nekļūst par galveno vai vienīgo komunikācijas rīku un nesasniedz pārmērības robežu. 

Turklāt tā ir universāla uzvedība – pētot vairāk nekā 300 bērnus un viņu ģimenes [3], noskaidrots, ka sešu mēnešu vecumā lielākā daļa bērnu izmanto vienu fiziska spēka lietošanas metodi – rauj matus, daži arī iesit vai iekož. Šādā agrīnā periodā sišana un košana tiek asociēta ar dusmu izlādi.
 

Iespējams, košana sakņojas arī vēlmē veidot ciešāku saikni ar apkārtējo vidi, taustoties pēc savām un citu komunikācijas robežām. Bērnam saprotot, ka ārpus viņa iekšējās un mammas orbītas ir vēl kāds cits, rodas dabiska vēlme pārbaudīt pasauli, esot drošā vecāku paēnā.

Košana var būt ekspresīva uzvedība periodā, kad bērns vēl aktīvi mācās komunikāciju, kura vēlāk iegūst verbālu izpausmi. Kamēr iekšējiem emocionāliem stāvokļiem trūkst vārdu, košana un sišana kalpo kā centieni izrādīt dusmas, trauksmi, skaudību, tas var būt mēģinājums kontrolēt situāciju un pievērst sev uzmanību, kā arī, piemēram, citu bērnu uzvedības kopēšana [1].
 

Lai arī košana ir primitīva komunikācija, tā visdrīzāk liecina par bērna iekšējo sasprindzinājumu. 

Reizēm bērns ir pārstimulēts – tad iekošana ir pēdējais resurss, pie kā ķerties. Protams, košana paradoksālā veidā var būt arī mīlestības izpausme.
Ņemot vērā plašo košanas uzvedības iemeslu loku, kā arī bērna vecumu, ir svarīgi aplūkot bērna individuālos faktorus, kas veicina šo neverbālo komunikāciju, lai izprastu, kāda vecāku reakcija ir visatbilstošākā ikkatrā jaunā situācijā.

Interesanti 

• Jau sešu mēnešu vecumā parādās individuālas agresijas izpausmju atšķirības bērnu starpā, bet vēlāk, agrīnā bērnībā, novērojams mainīgs agresijas līmenis atkarībā no dzimuma [1].
• Košanas uzvedība pieaug no 12 līdz 24 mēnešu vecumam, bet sāk sarukt aptuveni 36 mēnešu vecumā [2] – tātad arī savas agresijas kontrole ir bērna attīstības uzdevums.

“Au, man sāp!”

Ir saprotama vecāku instinktīva vēlme demonstrēt bērnam viņa rīcības sekas audzināšanas nolūkā, pie tam varbūt pat kādai mammai vai tētim dusmās parādās vēlme strauji atriebties, iekožot pretim. Taču tas atkārto agresivitātes ciklu. Piemēram, kādā pētījumā ar vairāk nekā 350 ģimenēm noskaidrots – 

ja vecāki lieto fiziskas disciplinēšanas metodes, agresivitāte bērnos parādās teju trīs reizes biežāk [4].

Tā vietā vecāki varētu atbildēt bērna kodieniem ar mieru un pārliecību. Vispirms apturot bērnu un košanu, būtiski ir normalizēt un atzīt bērna emocijas, kas, saprotams, ne visos gadījumos ir viegli. Ja bērns niķojas lielveikala vidū, apkārt ir sapulcējies pusaudžu bariņš, kuri gatavi fiksēt situāciju viedtālruņos, un bērns pēkšņi iekož, iespējams, mierpilna atbilde ir pēdējais, par ko vecāks domā.

Varētu izmantot īsus, skaidrus teikumus mierīgā, bet noteiktā tonī un pārtraukt situāciju. “Nē, mēs nekožam” – frāze, kas demonstrē skaidras robežas: gan to, ka šāda uzvedība netiek pieņemta, gan “mēs” forma kā norāde uz to, ka bērns ir daļa no ģimenes un sabiedrības, ar kuru pamazām identificējas. 

Reizēm palīdz īslaicīga uzmanības pārvirzīšana. Varētu arī bērnam uzsvērt, ka kodiens bijis sāpīgs, modinot viņā līdzjūtīgo, rūpju pilno daļu, kas arī attīstās atbilstoši vecumam.

Emocionālais kodiens

Atkarībā no apstākļiem palīdzoša ir maiga un nosvērta bērna attālināšana no situācijas intensitātes, piedāvājot pieauguša cilvēka mieru, mierinājumu un komfortu.
Pārtraucot situāciju, kurā bērns ir iekodis, nedaudz lielākam bērnam varētu jautāt: “Vai tu vari pateikt ar vārdiem, kas notiek tevī iekšā? Vai vari pateikt, kas tev ir vajadzīgs?” Tas demonstrē aktīvu ieinteresētību bērna iekšējā pasaulē. Ja bērna kodiens ir zvans vecāku uzmanības izsaukšanas centrālei, tad vecāku klusēšana, bērna ignorēšana vai atraidīšana ir tas, kas atvasi sadusmo vēl vairāk.

Citreiz aiz dusmām slēpjas skumjas un aizvainojums, un tad vecāku apskāviens un empātiski vārdi ir tas, kas mazina katarsi. Piemēram, kāda mamma vai tētis teiktu tā: “Jā, tu tiešām dikti sadusmojies, laikam kaut kas tevi sāpināja.” Tieši atbalstoša vide, kur bērns saņem vecāku rūpes un jūtas saprasts, varētu mazināt agresīvu izvirdumu biežumu un intensitāti.

Kad bērns ir nomierinājies un viņa pamatvajadzības ir apmierinātas, var sekot saruna par notikušo, ņemot vērā bērna vecumu un izpratnes līmeni. Kopumā būtu derīgi mācīt alternatīvas metodes, ko lietot komunikācijā, kas neietver košanu vai sišanu – vārdus, mīmiku un uzvedību, kā arī radošus nebaudāmu emociju parādīšanas veidus un tehnikas, kā nomierināties. Piemēram, nedaudz lielākiem bērniem – skaitīšana līdz pieci vai desmit dusmu brīdī.

Bērnam varētu piedāvāt nebaudāmās izjūtas pastāstīt, izdziedāt, uzzīmēt ar akvareļu krāsām vai izdejot kustībā. 

Tāpat arī reizēm bērnam vēl jāiemācās vārdi, kas apraksta sarežģītas jūtas. Tad var palīdzēt gan vecāka stāstījums par konkrēto situāciju, gan labi zināmā pasaku lasīšana vai īsti, dzīvi piemēri. Protams, arī vecāks ir paraugs, no kura rīcības iedvesmoties.
 

Tātad pēcāk, turpinot sarunu mierīgos apstākļos, var noskaidrot domas un sajūtas košanas brīdī, kas palīdz identificēt trigerus, kā arī meklēt un piedāvāt bērnam alternatīvus risinājumus negatīvo emociju izpaušanai. Tomēr jāņem vērā, ka, ja bērnam ir, piemēram, valodas attīstības aizture, ķermeniskas jūtu izpausmes varētu šķist pieejamākas un košana, iespējams, saglabājas ilgāk.

Agresijas palaidējmehānismi ģimenes sistēmā

Varētu pievērst uzmanību, kādos mirkļos ikdienā parādās košana – piemēram, tas var būt dziļš aizvainojums par došanos uz bērnudārzu, un bērns iekož vecākam rokā, kad tuvojas dārziņa ieejas durvīm. Tad bērnudārznieks ar iekošanu grib pateikt: “Lūdzu, nepamet mani! Kāpēc tu man dari pāri?” Ja šeit vecāks audzināšanas nolūkā iekož pretī, dusmas tikai pastiprinās, jo nu jau bērnu sāpina ne tikai pārmaiņu nasta, bet arī vecāka iejūtības trūkums, un mazais cilvēks jūtas galēji nesaprasts un bezspēcīgs.

Turpinot šo iedomāto scenāriju, varbūt puika vai meitene bērnudārzā sāk kost vai sist citiem bērniem, neapzināti cenšoties pārvirzīt savas dusmas un rūgtumu citur. Vai arī kož māsām un brāļiem, kuri bērna iekšējā pasaulē, iespējams, no vecākiem saņem vairāk rūpju, un tas jau atkal sāp.
 

Tātad varētu rūpīgi paraudzīties ģimenes ikdienā – kā nekā bērns ir daļa no kopēja ģimenes procesa, un mazuli nevar izraut no ģimenes mijiedarbības. Vai ir bijušas kādas būtiskas pārmaiņas? Kādā attīstības punktā atrodas bērns? Varbūt ģimenē ienācis mazais brālis vai māsa, varbūt vecāku starpā ir kādas nesaskaņas, varbūt bērns ir saslimis un īslaicīgi atgriežas pie primitīvākām komunikācijas metodēm. Labāk izprotot trigerus, iespējams veiksmīgāk palīdzēt gan bērnam, gan sev pašiem.

Robežu spraušana kā mūža darbs

Košana pretī nebūtu vēlama, jo tā ir kā sausu salmu aizdedzināšana jau degošā mājā – tas demonstrē bērnam, ka vardarbīga rīcība ir pieņemama, un tas šādu izturēšanos normalizē un pastiprina. Pat tad, ja vecāks instinktīvi vēlas iekost pretim, ir mērķtiecīgi saglabāt vēsu, mierīgu un stingru nostāju, izvairoties no agresivitātes. Empātija, pieņemšana, izpratne un atbalsts ir pamati, uz kuriem būvēt niansētus, adaptīvākus mehānismus, kā bērnam izpaust savas jūtas ar vārdiem. 

Tiesa, tas nav viegls uzdevums, jo arī pieauguša cilvēka vecumā mēs turpinām izglītoties par sevi un pasauli, spraust robežas un izsacīt nebaudāmās emocijas vārdos – tādēļ vecāks savā ziņā māca gan bērnu, gan pats sevi, un tas ir normāli.

Atsauces
1. Hay, D. F. (2016). The Early Development of Human Aggression. Child Development Perspectives, 11(2), 102–106. Tiešsaistē: https://srcd.onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/cdep.12220

2. Nærde, A., Ogden, T., Janson, H., & Zachrisson, H. D. (2014). Normative development of physical aggression from 8 to 26 months. Developmental Psychology, 50(6), 1710–1720. Tiešsaistē: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/24708457/

3. Hay, D. F., Perra, O., Hudson, K., Waters, C. S., Mundy, L., Phillips, R., Goodyer, I., Harold, G., Thapar, A., van Goozen, S., & CCDS Team (2010). Identifying early signs of aggression: psychometric properties of the Cardiff infant contentiousness scale. Aggressive behavior, 36(6), 351–357. Tiešsaistē: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/20922770/

4. Thompson, R., Kaczor, K., Lorenz, D. J., Bennett, B. L., Meyers, G., & Pierce, M. C. (2017). Is the Use of Physical Discipline Associated with Aggressive Behaviors in Young Children? Academic Pediatrics, 17(1), 34–44. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S1876285916000826