Kā vecākam trenēt veselīgas dusmošanās prasmes un novērst kārtējo balss pacelšanu uz bērnu

"Kad sanāk eksplodēt (un gandrīz visiem kādreiz tā notiek), tad svarīgi jebkurā brīdī, kad vecāks spēj, salabt ar bērnu – atvainoties par savu reakciju un pārdomāt, kā nākamreiz līdzīgā situācijā varētu rīkoties citādāk. Tieši šī atvainošanās un salabšana ir tā, kas veido ciešas attiecības," teic klīniskā psiholoģe, "Mammamuntetiem.lv" eksperte Sabīne Bērziņa.
Pēc savu dusmu izvirdumiem bieži vien vecāks izjūt vainu par savu reakciju un vienlaikus izjūt arī bezspēcību, jo nezina, kā citādāk rīkoties.

FOTO: Freepik.com / freepik

Pēc savu dusmu izvirdumiem bieži vien vecāks izjūt vainu par savu reakciju un vienlaikus izjūt arī bezspēcību, jo nezina, kā citādāk rīkoties.

Par to, kāpēc rodas nekontrolējamas dusmas un kā dusmoties veselīgi, lasi skaidrojošo rakstu Vecākošana ir augsta stresa darbs! Psiholoģe skaidro, kā vecākiem "neuzsprāgt" un dusmoties uz bērnu veselīgi.

 

Kas ir dusmas?

Dusmas ir spēcīga emocija, kas rodas, kad jūtamies apdraudēti, mums ir nodarīts pāri, kad ir pārkāptas mūsu personīgās robežas (fiziskās vai psiholoģiskās). Dusmas ir palīdzoša emocija, kas dod signālu, ka ir radusies problēma, kura jārisina. Dusmas palīdz mobilizēties, sakopot resursus un rast spēku pārvarēt šķēršļus un rast risinājumus (1).

 

Problēmas ar vecāku dusmām pret bērnu rodas tad, kad dusmošanās kļūst nekontrolējama, eksplozīva, piemēram, vecāks sāk bļaut uz bērnu, vainot, draudēt ar mērķi piespiest bērnu rīkoties, kā vecāks vēlas. Pēc šiem vecāka dusmu izvirdumiem, bieži vien pats vecāks izjūt vainu par savu reakciju un vienlaikus izjūt arī bezspēcību, jo nezina, kā citādāk rīkoties.

 

Reklāma
Reklāma

Tipiska situācija ģimenē: vecākiem trūkst veselīgu dusmošanās prasmju

  • Atpazīt dusmas: to var mācīties, vērojot savu ķermeni, proti, kas ķermenī notiek, kad uznākušas dusmas. Vai savelkas dūres, saspringst žoklis? Varbūt ir ātrāka sirdsdarbība, vēders savelkas, rodas saspringta sajūta, elpa kļūst ātrāka, seja pietvīkst, pleci savelkas uz priekšu, balss kļūst skaļāka balss, sākas svīšana? Ja ir grūti just savu ķermeni dusmās, tad var sākt ar to, ka katru dienu atrodi brīdi, kad mēģināt sajust savu ķermeni, izprotot, kā tas jūtas, kas tam ir nepieciešams.
  • Regulēt dusmas ķermenī: kad atpazīstam savas dusmas ķermenī, varam arī mehāniski atbrīvot ķermeni, kur ir saspringums vai arī darīt tieši pretēji – tur, kur jūt saspringumu, sasprindzināties vēl vairāk vai arī pastumt sienu, jo citreiz ir vieglāk papildus sasprindzināt ķermeni, lai spētu to atlaist.
  • Iemācīties sevi apstādināt: ir vecāki, kuri pēc dabas ātrāk aizsvilstas, tā ir temperamenta iezīme. Sevi var bremzēt, sakot: STOP. Fiziski atkāpjoties no esošās situācijas. Pajautājot sev, kas notika, par ko es sadusmojos (kāda bija mana vajadzība) un kā šo risināt?
  • Palielināt savu izturību: piemēram, var pierakstīt savas emocijas dienasgrāmatā, var meditēt (ir aplikācijas, kur meditācija prasa 2 minūtes dienā, vairo apzinātību un attiecīgi ļauj ilgāk palikt līdzsvarā, kad esam situācijā, kas parasti raisa dusmas).  Dažkārt, lai vecāki varētu palikt mierā bērna emociju laikā, palīdz arī bezvadu austiņas, vate, ausu aizbāžņi, kas ļauj kaut nedaudz slāpēt skaņu un tas palīdz bērna emociju brīdī nereaģēt asi.
  • Mainīt attieksmi: dusmu situacijās dažkārt ir iespējams rast risinājumu, bet dažkārt jāpieņem situāciju tādu, kāda tā ir un mainīt savu attieksmi pret to. Piemēram, mums kā vecākiem nepatīk, ja bērns spēlējas ar ēdienu, bet vai šī ir situācija, kuru mums ir būtiski labot? Varbūt jāpieņem to, kāda tā ir (mainot attiekmsi, zināšanas šajā jautājumā). Jo, ja mums būs daudz un dažādu ekspektāciju attiecībā pret bērnu, domas, ka bērnam ir jābūt tieši tādam, kādu mēs viņu gribam redzēt, iespējams, dusmas un vilšanās būs neizsīkstoša emocija.


Ja tomēr sanācis būt dusmīgam un eksplodēt

Pētījumi rāda: mums kā vecākiem nav jābūt vienmēr pieejamiem, vienmēr atbalstošiem un silti jāreaģē, jāatsaucas uz visām bērna vajadzībām. Tipiski vecāki ir pilnīgā kontaktā ar bērnu tikai 30% no visa laika un pārējais laiks ir kaut kāda veida attālināšanās, ir lielāki vai mazāki attiecību pārrāvumi. Taču svarīgākais tuvu attiecību veidošanā un uzturēšanā ir tas, lai šie pārrāvumi regulāri tiktu salaboti – atkal notiek atgriešanās kontaktā ar bērnu, vecāks atvainojas, kad ir rīkojies ne pēc savas labākās iespējas. Kad sanāk eksplodēt (un gandrīz visiem kādreiz tā notiek), tad svarīgi jebkurā brīdī, kad vecāks spēj, salabt ar bērnu – atvainoties par savu reakciju un pārdomāt, kā nākamreiz līdzīgā situācijā varētu rīkoties citādāk. Tieši šī atvainošanās un salabšana ir tā, kas veido ciešas attiecības.
 

 

Izmantotā literatūra:

  1. Ričards Deividsons: kā minēts Veselīga Latvija https://www.youtube.com/watch?v=8r4DmotO_Lg&t=5518s 

Saistītie raksti