Iznāk Krievijā neatzītā ukraiņu rakstnieka pasaulslavenais romāns "Pikniks uz ledus"

Seva Nogorodcevs (Vai atceraties Sevu? Nujā, tas pats! Viņš vēl joprojām vada BBC radioraidījumus!) viņu intervēja BBC – un ikviens latvietis varētu sajūsmināties, uzzinot, ka A. Kurkovs, būdams krievs, cīnās par to, lai Ukrainā vienīgā valsts valoda būtu ukraiņu. Jā, un pats lieliski runā un raksta ukrainiski, turklāt ar baudu un patosu ēterā demonstrē dažādu novadu dialektus (šeit). Tiekoties ar lasītājiem Ukrainā, viņš, protams, runā ukrainiski. Un atzīst, ka krieviski raksta, jo tā ir viņa dzimtā valoda un tajā viņš jūtas visbrīvāk.
A. Kurkova spalvai (nu labi, datora taustiņiem) pieder trīspadsmit romāni un piecas bērnu grāmatas, pēc viņa scenārijiem uzņemtas 20 īsmetrāžas un pilnmetrāžas mākslas filmas. A. Kurkova darbus lasa visā pasaulē, tie tulkoti un izdoti vairāk nekā 30 valodās, tostarp angļu, vācu, poļu, japāņu, franču, turku, lietuviešu un spāņu. Autors rakstniecībai pievērsies pavisam nopietni, un jau vairāk nekā piecpadsmit gadus tā ir viņa vienīgā nodarbošanās.

Viņa darbi ataino postpadomju realitāti, – cīņa par kailo dzīvību, par izdzīvošanu ekstremālos apstākļos pārvēršas farsā, absurda un sirreālisma pilnā notikumu virknē, kas ir absolūti neiespējama un vienlaikus šķiet pilnīgi reāla. A. Kurkova darbus varētu filmēt Monty Python, un skatītāji sajūsmā lauztu krēslus... taču Rietumeiropā viņu mēdz salīdzināt ar Mihailu Bulgakovu (īpaši jau ar agrīnajiem M. Bulgakova darbiem “Suņa sirds” un “Liktenīgās olas”) un Kurtu Vonnegūtu, gan piebilstot, ka tad Vonnegūtam jābūt dzimušam Krievijā. Latviešu lasītājs bez pūlēm šai romānā ieraudzīs mežonīgo 20. gs. deviņdesmito gadu atblāzmu un atcerēsies ikdienu Latvijā tajos laikos. Iedziļinoties A. Kurkova darbos, kļūst skaidrs arī tas, kāpēc Krievijā viņu pārlieku nemīl – viņš atļaujas smieties par visu un visiem un neatzīst autoritātes.

Rakstnieks par sevi

Andreja Kurkova romāna “Pikniks uz ledus” galvenais varonis, neveiksmīgais rakstnieks Viktors, ir lādzīgs vecpuisis – vai gan citādi viņš būtu pieņēmis audzināšanā pingvīnu, kad zoodārzs piedāvāja zvērus un putnus atdāvināt tiem, kas krīzes laikā apņemas tos pabarot? Tā nu viņi divatā mīt mazā dzīvoklītī un pārtiek no saldētām zivīm un šņabja. Kad Viktoram piedāvā labi atalgotu darbu, viņš piekrīt. Jāraksta sirsnīgi, izjusti un patiesi nekrologi par... dzīviem cilvēkiem... turklāt ar laiku noskaidrojas, ka Viktora garadarbi ir pravietiski. Pat vēl trakāk – nevis vienkārši pravietiski, drīzāk jau nāvi nesoši. Un kādā apgaismības brīdī Viktors saprot, ka kaut kur jābūt vēl kādam talantīgam rakstniekam, kurš klusībā sacer... nekrologu viņam pašam. Tā sākas skrējiens pretī dzīvībai, izdzīvošanai, kurā piedalās pats Viktors, viņa jaunatrastais draugs bandīts Miša, piejaucētais pingvīns (arī Miša), bandīta Mišas mazā meitiņa Soņa, jauniņais milicis Sergejs un vēl dažādi dīvaini personāži. Dīvainais cilvēkstāsts pāraug stāstā par dīvainu valsti, jo tikai bezgala dīvainā valstī zoo dzīvniekus izdala iedzīvotājiem, iedzīvotāji mazdārziņos pret zagļiem cīnās ar kājnieku mīnām, par piecdesmit dolāriem var noalgot aukli uz veselu mēnesi un bandīti aicina pingvīnu par sērotāju bērēs.
Patiesais un aizkustinošais cilvēku un valsts portrets uzrakstīts labākajās Mihaila Bulgakova tradīcijās, vienlaikus būdams oriģināls un satriecoši labs šo tradīciju turpinājums. Groteska, kura ar sirsnību un maigumu ataino postpadomju realitāti, kas tikpat labi var būt realitāte jebkurā valstī pēc totalitāra režīma beigām.
Latviešu valodā romānu “Pikniks uz ledus” tulkojis Haralds Šēnknehts, grāmatu izdevis Apgāds Zvaigzne ABC.