Aizvien laimīgi iemīlējušies. Kaspara Kambalas un Tifānijas mīlasstāsts

Pēc vairāku mēnešu prombūtnes uz trim dienām apciemot tuviniekus un Latvijas draugus Kaspars Kambala un viņa sieva Tifānija nesen ieradās Rīgā. Šeit viņi apmetās viesnīcā Islande Hotel, tomēr Kambala atzīst, ka ļoti ilgojas, lai viņam būtu arī savas mājas dzimtenē. Jau nedēļas nogalē abi atkal atgriezās Turcijā, kur Kaspars jau piekto sezonu spēlē basketbolu. Tiekoties ar žurnālu Kas Jauns, Kaspars ar savu mīļoto staro laimē. Abi viens otru uzlūko ar mirdzošām acīm, liekot nojaust, ka aizvien bauda iemīlēšanās periodu. Kambala arī atzīst, ka jūtas neizsakāmi laimīgs, ka beidzot Tifāniju var saukt par savu sievu.

Gan iepazīšanās, gan kāzas Lasvegasā
Kaspars un Tifānija viens otru sastapa pirms pieciem gadiem Lasvegasā, kad sportists vēl dzīvoja Amerikā, bet gadu pēc iepazīšanās, sniegdams no Krievijas pārvestu gredzentiņu, basketbolists savu izredzēto bildināja. Tifānija viņam uzreiz sacīja „jā”, taču pēc gada Kambala Turcijā pie juveliera pasūtīja vēl vienu gredzenu, ko rotāja iespaidīgs briljants. „Man Turcijā ir viens labs draugs, lielisks juvelieris. Kad pirmoreiz bildināju Tifāniju, man vienkārši nebija iespējas pie viņa aizbraukt. Tāpēc nācās izlīdzēties ar citu gredzenu,” skaidro Kaspars, kurš ar savu dzīvesbiedri klusā ceremonijā divvientulībā salaulājās Lasvegasā aizvadītā gada 31. jūlijā un līdz šim par šo nozīmīgo notikumu bija informējis vien tuviniekus un dažus labākos draugus.
Basketbolists atzīst, ka savus mīlestības svētkus ar Tifāniju esot vēlējušies nosvinēt bez liekas pompozitātes ar simtiem viesu un fotogrāfu. Abi aizvien priecājas par savu lēmumu, jo laulības ceremonija izdevusies tieši tāda, kā iecerēts, — sirsnīga, intīma un dziļi personiska. „Man vispār šķiet, ka cilvēki bieži vien ar kāzām pārspīlē... Gribējām, lai nebūtu nekā lieka, mums tiešām negribējās taisīt grandiozas kāzas ar daudziem cilvēkiem, visādām izdarībām,” skaidro Kaspars, piebilzdams, ka ballīti draugiem var sarīkot arī šajā vasarā.

FOTO: Laulības gredzenu dizainu veidojuši paši jaunlaulātie, un pāris izvēlējies ļoti greznus un ekskluzīvus baltā zelta gredzenus ar briljantiem.

Sieva neļauj dāvināt sev dārglietas
Kāzu dienā līgava bija saposusies baltā kleitā, kas šūdināta pēc pašas izvēlēta dizaina, bet, pasakot jāvārdu, jaunais pāris viens otram uzlicis pirkstā īpašus gredzenus, ko, tāpat kā iepriekš saderināšanās gredzenu, Kaspars bija pasūtījis pie sava Turcijas juveliera. Arī laulības gredzenu dizainu veidojuši paši jaunlaulātie, un pāris izvēlējies ļoti greznus un ekskluzīvus baltā zelta gredzenus ar briljantiem. Jaunā vīra zeltnesi nu rotā gredzens, kurā iestrādāti aptuveni 300 spoži briljanti, tomēr Kaspars smejot bilst, ka materiālā ziņā krietni dārgāks bijis bildināšanas gredzens ar lielo dārgakmeni. Sportista sieva piebilst, ka ekskluzīvie gredzeni bijusi Kaspara izvēle — viņai pašai tie šķietot pārlieku izsmalcināti. „Greznas rotas nav mana vājība! Tas noteikti nav veids, kā iekarot manu sirdi,” uzsver Tifānija, kura pēc kāzām nolēmusi palikt savā uzvārdā. Kaspars piebilst, ka viņam Tifānijai esot gandrīz vai jāuzspiež, lai varētu viņai ko uzdāvināt.

Basketbolists atzīst, ka savus mīlestības svētkus ar Tifāniju esot vēlējušies nosvinēt bez liekas pompozitātes ar simtiem viesu un fotogrāfu.

„Savulaik naudu investēju dārgakmeņos, pie juveliera Turcijā glabāju diezgan lielu daudzumu dimantu. Neskaitāmas reizes esmu Tifānijai vaicājis, ko gan varētu viņai no tiem pagatavot, tomēr viņa visu laiku atbild, ka viņai nekas nav vajadzīgs un viņa neko negrib! Tagad viņa rāda man pirkstu un saka — redz, kur man jau ir briljanti. Vairāk nevajag!” pasmaida basketbolists, neslēpdams, ka vienkāršību viņš tomēr augstu vērtē. Sportists apzinās, ka turīgiem cilvēkiem bieži vien ir jānomokās ar domām, vai otrs cilvēks ar viņu ir kopā mīlestības vai naudas dēļ. Viņam šādu problēmu neesot. „Man ir ļoti paveicies ar sievu. Viņa nav vērsta uz materiālām lietām. Man, piemēram, patīk iet iepirkties, bet Tifāniju šopings neaizrauj. Viņa pati man norāda, ka es ģimenē esmu naudas tērētājs, bet savukārt viņa attiecībā pret naudu ir ļoti taupīga un apdomīga. Dāvanas viņai nenesu, ja kas ir nepieciešams, ejam uz veikalu kopā.”

Dzīvos gan Amerikā, gan Latvijā
Aizvadītajā vasarā, ko Kaspars Kambala lielākoties pavadīja Amerikā, abi ar sievu iegādājušies māju Lasvegasā. Tas esot skaists divstāvu savrupnams ar desmit istabām, no kurām piecas ir guļamistabas. Tomēr tagad sportista ģimene jau plāno pārcelšanos un izlēmuši par jaunas mājas iegādi.
„Lasvegasas mājai pircējus vēl nemeklējam, daudz intensīvāk cenšamies atrast māju, ko iegādāties Kalifornijā, Sanfrancisko,” stāsta Kaspars, un Tifānija paskaidro, ka šādu izvēli izdarījuši, jo viņa ļoti grib atrasties tuvāk savai ģimenei. „Jau šogad, vasarā, domājams, pārcelsimies uz Kaliforniju, kur, visticamāk, arī turpmāk būs mūsu pamata mājvieta. Tifānijai ir svarīgi būt tuvumā savai ģimenei, un es to respektēju. Bet nākamgad vēlamies būvēt māju arī Latvijā. Vasarās šeit mums patīk, varēsim paņemt uz šejieni arī savus bērnus. Man jau ir zeme netālu no Jūrmalas. Ilgu laiku nevarēju izdomāt — būvēt vai tomēr nebūvēt. Tagad izlēmām, ka tomēr būvēsim. Varbūt to sāksim jau šovasar. Vairāk gan ticams, ka nākamgad, jo tas jau arī prasa daudz laika, ir jābrauc uz Latviju, jātiekas ar arhitektiem, jāuzrauga darbi. Tieši laika dēļ esam to būvēšanu atlikuši no gada uz gadu. Bet tagad mums priekšā jaunās mājas atrašana Amerikā, pārcelšanās, iekārtošanās,” padarāmā plānos dalās sportists.
Bet līdz pavasarim Kaspars ar sievu turpinās dzīvot Turcijā, kur Kambala spēlē basketbolu komandā Turk Telekom. Turcijā viņš ir iedzīvojies, un šajā valstī uzturēties viņam patīkot. Mājīguma atmosfēru nu jau sešus mēnešus papildina zeltainā retrīvera kucēns Buča, ko abi ar sievu nesen iegādājušies. Kambala atzīst, ka visu mūžu vēlējies sev lielu suni un nu beidzot viņam tāds ir. Tifānija piebilst, ka suņuks esot lielisks kompanjons viņas Jorkšīras terjera suņu meitenei Sofijai. Abi četrkājaiņi esot cieši sadraudzējušies un laiku aizvada, dauzoties un rotaļājoties viens ar otru.

Teksts: Inta Mengiša, www.kasjauns.lv