Māte par bērna nāvi slimnīcā uzzina tikai pēc sešām stundām

Pašlaik notikumu izmeklē Veselības inspekcijas Kontroles pārvalde. Mazā zēna māte Ieva (vārds mainīts) Veselības inspekcijai adresētajā iesniegumā raksta, ka 29. janvārī pasliktinājās viņas mazā dēla – Kārļa veselība un vecāki izsauca ģimenes ārsti, kura noteica diagnozi, ka bērnam ir laringīts. Tā kā bērnam bija 39 grādu liela temperatūra ārste izsauca ātro palīdzību, kura mazuli aizveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā, Vienības gatvē.

Līdz 31. janvārim Kārlim ārstēja laringītu, bet 1. februārī tika veikts rentgens un ārsti paziņoja, ka bērnu labāk vest uz reanimāciju un viņš, iespējams. sirgst ar paragripu.
Bērna māte pēc tam vairs nevarēja palikt slimnīcā pie slimā bērna, jo reanimācijā vecākiem nav atļauts uzturēties. 1. februārī mazuļa veselība strauji pasliktinājās, viņam kļuva aizvien grūtāk elpot. „Ārsti paziņoja, ka bērna smadzenes ir gandrīz mirušas un varam lūgt tikai Dievu, jo pašlaik bērns tiek uzturēts tikai mākslīgi,” atceras Kārļa māmiņa.
Dienu iepriekš bērna mātei bija jāpiedzīvo vēl viens slimnīcas personāla „uzbrukums”. „31. janvārī atnāca daktere un man paziņoja, ka tagad man būšot mācība uz mūžu nezvanīt ģimenes ārstam, bet uzreiz ātrajai palīdzībai. Kam ģimenes ārsts vispār tad vajadzīgs? Pēc šī viņas teksta jau apskrējās dūša vien,” stāsta māte.
2. februāra rītā ārstu konsīlijs nolēma nogaidīt divas – trīs dienas, kamēr tiks veiktas analīzes, un tikai tad spriest, kā bērnu ārstēt.
Diemžēl pēcpusdienā mazulis mira. Sekcijas rezultāti liecina, ka bērns mira nevis no laringīta vai paragripas, no kā viņu iepriekš ārstēja, bet gan no plaušu karsoņa: vīrusu bakteriālās infekcijas – abpusējās pneimonijas. Tātad, zēns bija ārstēts no slimībām, kuras viņam nemaz nebija, bet analīzes, lai noteiktu viņa slimības diagnozi, bija jāgaida vairākas dienas, ko, diemžēl, puisēns nesagaidīja.
Pie tam ārsti neuzskatīja par vajadzīgu par bērna nāvi paziņot vecākiem. Mazuļa māte Ieva raksta: „2010. gada 2. februārī ap pulksten 16.30 bērns mirst. Izrādās, ka ģimenes ārsts to uzzina gandrīz uzreiz. Bet mēs, vecāki, to uzzinām tikai ap pulksten 22.00 vakarā, kad piezvanām uz reanimāciju.”

Mirušā bērna vecāki Veselības inspekcijai pieprasa atbildi uz vairākiem jautājumiem:
1. Vai tiešām rentgenu nevarēja uztaisīt pirmajā dienā – dzirdot kā bērns elpo?
2. Vai ārsts, kurš skaitījās bērna ārstējošais ārsts slimnīcā, atbilst savai kompetencei?
3. Vai šodienas veselības aprūpe Latvijā ir nonākusi tik zemā līmenī, ka analīzes tiek veiktas divu, četru dienu laikā. Un vai tas, kā slimnīcas ārsti paziņoja par bērna nāvi, ir normāli?
4. Vai tiešām plaušu karsonis mūsdienās nav diagnosticējams, ka bērnam bija jāmirst smago komplikāciju dēļ?
5. Vai slimības vēstures kopija slimnīcas arhīvam ir jāgatavo divas nedēļas?
6. Vai tik tiešām autopsijas rezultāti un laboratoriskie izmeklējumi jāgaida vienu mēnesi?”

Autors: Elmārs Barkāns, www.kasjauns.lv

P.S. Bērnu slimnīcā uzsācis darbu pacientu ombuds. Lasīt vairāk...