Mamma aicina vakcinēties: Pusaudžiem šobrīd būtu jāpiedzīvo iemīlēšanās, bet viņi sēž mājās. Lai mēs izdzīvotu!

""What's on your mind? – Facebook man jautā katru reizi, kad to apmeklēju. Potēties, potēties, potēties. Mani bērni jau gadu dzīvo paralēlā realitātē. Viņi to dara mūsu dēļ, lai mēs izdzīvotu!" aicinot sabiedrību vakcinēties, pārdomās dalās Inga Oliņa, mamma un "Centrs ZIN" vecāku izglītības programmas attīstības vadītāja.

FOTO: Pexels.com

"Aicinu atcerēties savus "sīkos", kam gribētos satikties un kuriem pandēmija nozaga daudz vairāk nekā mums – piedzīvošanu," teic mamma Inga Oliņa.

“Mani bērni neiet uz skolu, nesatiek draugus, nepaliek pa nakti kādā ballītē, nesatiek klasesbiedrus, nepastarpināti nesatiek skolotājus, ar kuriem varētu pārspriest šīs dienas mācību vielu, un nepieredz to, ko viņiem šajā gadā būtu jāpieredz: draudzenes, draugus, ballītes, klases vakarus, mulsumu, prieku un sirdsēstus, iemīlēšanos un visu citu, ko pieredz bērniem 13 un 16 gadu vecumā,” teic Inga Oliņa. “Viņi  to dara mūsu dēļ, lai mēs izdzīvotu!”
“Mēs nebraucam pie mammām un tētiem, omēm un vectētiņiem, lai neapdraudētu viņus un paildzinātu mūsu kopābūšanu. Reiz dēls man saka: ”Zini, es no tā vīrusa nebaidītos, ja vien es nebūtu atbildīgs par jums"...
Kāpēc es šo rakstu? Tāpēc, ka šobrīd mēs vedam kariņu ne par to, par ko vajadzētu. Strīdāmies forumos, tviteros un sarakstēs par to, kuram jābūt pirmajam, kuram pienākas un kuram ir tiesības uz vakcīnu. 

Manis pēc vakcinējiet visus, kas gatavi, vakcinējiet! Vakcinējiet pa naktīm tos, kas nav primārajā grupā, bet tos, kas ir gatavi. Vakcinējiet!

Es dusmojos uz dažiem, kas gatavi diskutēt, kam ir vakcinēšanās priekšroka un kam nav; tas ir bezjēdzīgi. Vakcinējiet kā apmāti, visus pēc kārtas – premjerus, Vairas, sētniekus, bezpajumtniekus, skolotājus, visus.

Es dumojos uz omēm, kas atļaujas izsvērt domu nevakcinēties, ja Mirdza vai Aija nevakcinēsies. Mūsu bērni nozaga sev gadu, lai mēs izdzīvotu.

Reklāma
Reklāma

 

Šobrīd pieteikumu www.manavakcina.lv ir vien 5% no iedzīvotāju skaita! 
Jā, un vēl es dusmojos uz galveno Kariņu, kas var publiski norāt savu padoto un izteikt publisku neuzticību! Kā? Kā tu vari pēc tam likt uzticēties sabiedrībai birojam, par kuru Tu esi atbildīgs, kolēģi, jūs braucat vienā laivā, visi vienā! Tā nav tikai komunikācijas kļūda, tā ir arī cilvēciska kļūda, kā pēc tam kāds vispār var saņemties un strādāt, tā vietā, lai nesastingtu, neaizbēgtu vai nemestos cīņā ar agresoru. 
Es gribētu atgādināt – pat, ja dažiem no mums jau sācis iepatikties šis režīms un mēs vairs neimitējam darbības, bet strādājam, kad tas nepieciešams un vajadzīgs. Būs jauna ēra, un šo to no pandēmijas, domājams, paturēsim. 
Vienalga,  aicinu atcerēties savus sīkos (ne tikai tad, kad par viņiem izmaksā 500 eiras), kam gribētos satikties, kuriem pandēmija nozaga daudz vairāk nekā mums – piedzīvošanu.  
Īsumā: ejiet potēties un potējiet bez APSTĀJAS! Mūsu bērni (visos vecumos) ir spiesti apstādināt savu dzīvi mūsu dēļ, būsim pateicīgi un ļausim viņiem piedzīvot savu."