Obligātā valsts aizsardzības mācība. Vai pamats domāt, ka izdosies?

Viss plūst un mainās. Arī izglītības saturs un mācību priekšmeti skolās. Nu lemts, ka 2018./2019. mācību gadā 14 pilotskolās 10. un 11. klašu skolēniem jau notiks valsts aizsardzības mācība, bet no 2024. gada šis mācību priekšmets būs obligāts visiem vidusskolēniem. 

FOTO: Shutterstock.com

alsts aizsardzības mācība kā obligāts priekšmets atrisina ļoti būtisku problēmu – beidzot varēsim rēķināties, ka jaunieši regulāri nāks uz nodarbībām, un mēs viņus varēsim konsekventi un progresīvi apmācīt.

Papētot informatīvo telpu, jāsecina, jautājums par valsts aizsardzības mācību nav plaši apspriests, tādēļ liels prieks bija piedalīties Sarunu festivālā “LAMPA”, kur Aizsardzības ministrija, Jaunsardzes un informācijas centrs kopā ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru rīkoja diskusiju par valsts aizsardzības mācības mērķiem, uzdevumiem un nepieciešamību.


Diskusijā piedalījās Jaunsardzes un informācijas centra direktors, pulkvežleitnants Aivis Mirbahs, Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks, Raunas vidusskolas direktors Edgars Plētiens, arodbiedrības “Latvijas izglītības vadītāju asociācija” viceprezidente, Saldus tehnikuma direktore Iveta Bērziņa un es - Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītājas vietniece Audra Šauere. Lai arī savulaik Zemessardzes Studentu bataljonā esmu pabeigusi Nacionālo bruņoto spēku kājnieku vada nodaļas komandiera kursu, iegūstot kaprāļa pakāpi, šajā reizē tomēr vairāk pārstāvēju vecāku intereses.


Diskusiju vadīja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākais eksperts izglītības un apmācību jautājumos, pulkvežleitnants Māris Tūtins


Kādēļ mums vajadzīga valsts aizsardzības mācība?
Neskatoties uz to, ka publiskajā telpā līdz šim galvenokārt uzsvērta nepieciešamība caur valsts aizsardzības mācību veidot jauniešos valstij lojālu domāšanu, diskusijas vadītājs pulkvežleitnants Māris Tūtins sarunu iesāka ar nelielu ieskatu situācijā pasaulē, kas pēdējos gados ir mainījusies, un konfliktu iespējamība Eiropā esot palielinājusies. “Tie, kuri pirms dažiem gadiem runāja par konfliktu iespējamību, tika uzskatīti par nedaudz jukušiem, taču dzīve ir pierādījusi, ka konflikti atgriežas arī Eiropā. Tikai nepilnu 1500 km attālumā no Cēsīm pašlaik notiek karš Ukrainā, kur katru nedēļu iet bojā karavīri un arī civiliedzīvotāji. Ziemeļeiropā cilvēki ir sapratuši, ka kaut kas ir kardināli jādara, tai skaitā jāmaina attieksme pret valsts aizsardzību. Somija, Igaunija ļoti nopietni turpina stiprināt savu obligāto militāro dienestu. Zviedrija šogad pēc vairāku gadu pārtraukuma iesauc 4 000 jauniešus obligātajā dienestā. Pēc ilgāka pārtraukuma arī Lietuva ir atgriezusies pie obligātā militārā dienesta. Latvijā mēs runājam par valsts aizsardzības mācību.” 

Visi, kam ir vismaz 18 gadi, dosies pildīt pilsoņa pienākumu aizstāvēt savu valsti. Un jautājums ir par to, kādus mēs vēlamies redzēt šos valsts aizstāvjus – tādus, kas māk to darīt, vai tādus, kas to nemāk.

Tiekot pie vārda, pulkvežleitnants Aivis Mirbahs steidza norādīt, ka, neskatoties uz to, ka valsts aizsardzības mācība iekļausies visaptverošā valsts aizsardzībā, šī priekšmeta mērķis tomēr primāri neesot sagatavot karavīrus, bet veidot pilsoniski apzinīgus Latvijas iedzīvotājus. “Ja, pabeidzot valsts aizsardzības mācības kursu, jaunietis kļūs par ārstu, skolas direktoru vai strādās valsts pārvaldē, mēs priecāsimies, jo zināsim, ka šiem cilvēkiem pamatā ir iedotas pareizās vērtības, kas primāri būs pilsoniskais patriotisms. Valsts aizsardzības mācība iekļaujas valsts aizsardzības konceptā, bet nav instruments karavīru vai zemessargu rekrutēšanai.” 

Arī Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks skaidroja, ka viņa redzējumā valsts aizsardzības mācība ir stāsts par pilsoniskās apziņas veidošanu, pilsoņu līdzdalību valstī un sabiedrībā, jo pilsoņu tiesības un pienākumi sevī ietverot arī pienākumu aizsargāt valsti. “Valsts aizsargāšana 21. gadsimtā nozīmē ļoti daudzveidīgu un dažādu cīņu, nekā mēs to iedomājamies. Tādēļ jādomā, kā mācīt jauniešus sabiedrībā dzīvot droši, kā arī zināt formas un veidus, kā visiem kopīgi rūpēties par drošību savā valstī. Šādā kontekstā es valsts aizsardzības mācību redzu, kā obligātās izglītības sastāvdaļu. Visiem vidusskolēniem tiks piedāvāts saturs, lai būtu iespēja apzināties, kādi ir iekšējie un ārējie draudi valsts drošībai un ko mēs kā valsts pilsoņi varam darīt, ja draudi kļūst reāli.”

“Es ceru, ka šajā teltī neviens nelolo ilūziju, kas notiks mobilizācijas gadījumā. Visi, kam ir vismaz 18 gadi, dosies pildīt pilsoņa pienākumu aizstāvēt savu valsti. Un jautājums ir par to, kādus mēs vēlamies redzēt šos valsts aizstāvjus – tādus, kas māk to darīt, vai tādus, kas to nemāk. Tātad, militārā komponente – šaušana un lauku kaujas iemaņas – būs valsts aizsardzības mācības programmā. Taču vēlreiz uzsveru, ka tas nav pamatmērķis. Pirmajā vietā tomēr paliek sabiedriski aktīva un lojāla pilsoņa attīstīšana,” tā A. Mirbahs. 

Reklāma
Reklāma

Un tomēr – kādēļ obligāti?
2006. gadā obligāto militāro dienestu pilnībā nomainīja profesionālais militārais dienests. Visus šos gadus Latvijā aktīvi darbojusies Zemessardze (šobrīd tajā darbojoties aptuveni 8000 cilvēku). Latvijā ir vēl trešā militārā platforma – Jaunsardze, kurā darbojoties vairāk kā 8000 bērnu un jauniešu. Kādēļ nestiprināt jau esošās struktūras un tām nepiesaistīt vēl vairāk interesentu? Atbildot uz šo jautājumu, A. Mirbahs kļuva atklāts: “Viena no galvenajām interešu izglītības problēmām ir regularitātes nodrošināšana. Tas nozīmē, ka jaunsargs septembrī atnāk, apmeklē dažas nodarbības, tad kādu brīdi dažādu iemeslu dēļ uz nodarbībām nenāk. Nākamā reize, kad bērns atnāk uz nodarbībām, ir, piemēram, decembris. Mēs šeit visu laiku runājam par sasniedzamiem rezultātiem. Bet tos interešu izglītībā ir ļoti grūti nodrošināt. Tāpēc valsts aizsardzības mācība kā obligāts priekšmets atrisina ļoti būtisku problēmu – beidzot varēsim rēķināties, ka jaunieši regulāri nāks uz nodarbībām, un mēs viņus varēsim konsekventi un progresīvi apmācīt. Turklāt tas netraucē turpināt stiprināt ne Jaunsardzi, ne Zemessardzi.”  


Kā skolās nodrošināt valsts aizsardzības mācību?
Ja jau ir lemts, ka valsts aizsardzības mācība kā priekšmets vidusskolās būs obligāts, likumsakarīgs ir jautājums par to, kā notiks mācību priekšmeta realizācijai nepieciešamā ekipējama nodrošināšana, instruktoru piesaiste, pats apmācību process. Uz to Guntars Catlaks norādīja, ka primāri jārunā, nevis, kā mēs to nodrošināsim, bet, ko mācīsim. 

Pašreizējā koncepcija paredz, ka valsts aizsardzības mācība sastāv no 4 blokiem –

  • valstiskās audzināšanas (lokālā vēsture, Latvijas vēsture, patriotisms);
  • dzīves skolas (dzīvei nepieciešamo iemaņu attīstīšana, piemēram, darbs komandā, līderība u. c.);
  • fiziskās sagatavotības;
  • militārās sagatavotības (ekvivalenta apmācība ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Kājnieku skolas 1. līmeņa pamatapmācības kursu, pēc kura noslēguma var kļūt par rezerves karavīru).

Līdz šim Latvijā ir bijušas vairākas, skolas kurās izvēles kārtā notika valsts aizsardzības mācība. Viena no tām – Raunas vidusskola, kas būs viena no pilotskolām obligātās valsts aizsardzības mācības ieviešanas procesā. “Mūsu skolā ar 1. septembri ir iespējams nodrošināt tās minimālās prasības, kas nepieciešamas obligātās militārās mācības ieviešanai. Mums ir instruktors, kas var vadīt nodarbības,” par skolas iespējām stāstīja tās pārstāvis Edgars Plētiens. Taču, vai šādas iespējas būs citām skolām, šobrīd nav skaidrs. 

Arodbiedrības “Latvijas izglītības vadītāju asociācija” viceprezidente, Saldus tehnikuma direktore Iveta Bērziņa norāda, ka šobrīd ir ļoti būtiski saprast, kā kompetenču pieejas ieviešanā mācību procesā varētu izskatīties arī valsts aizsardzības mācība. “Lielākais izaicinājums ir kompetenču grozu nodrošināšana, kas mazajās skolās varētu nebūt pārāk viegli, bet skolās, kurās ir vismaz 2 paralēlklases, tas varētu būt veiksmīgi. Izaicinājums, runājot par valsts aizsardzības mācību, ir kvalitatīvi pedagogi. Instruktoram jābūt ar dzirksti, tādam, kurš ir dzimis pedagogs, un kurš mīl savu darbu.” 

“Mums ir trīs rezervuāri, kur ņemt instruktorus,” situāciju skaidroja A. Mirbahs. “Pirmais – esošie instruktori, kuri jau šogad sporta pedagoģijas akadēmijā iegūs nepieciešamo pedagoģisko kvalifikāciju. Un šobrīd mums jau ir 40 – 50 instruktori, kam jau ir atbilstoša augstākā izglītība. Otrs rezervuārs – sporta pedagoģijas akadēmijas studenti, kuri iegūs papildu militāro izglītību. Nonākot trešajā studiju kursā, viņiem būs jāizvēlas tālākais studiju virziens, tad viens no tiem būs valsts aizsardzības mācība. Trešais rezervuārs, no kā mēs smelsimies instruktorus, ja ar pirmajiem diviem nepietiks, būs pašreizējie sporta skolotāji, kam piemācīsim klāt militāro bloku. Es, protams, neesmu tik naivs, lai domātu, ka visi 350 nepieciešamie instruktori, ar aicinājumu būs pedagogi. Drīzāk tā nenotiks. Bet mēs, protams, šo problēmu laika gaitā risināsim.” A Mirbahs vienlaikus arī atzīst, ka sadarbība ar skolu direktoriem nav gana laba, bet ir plānots strādāt ar viņiem, lai parādītu ka valsts aizsardzības mācība būs arī skolas ieguvums. Diskusijas gaitā izskanēja arī doma, ka teju katra priekšmeta skolotājs varētu dot savu artavu valsts aizsardzības mācības realizēšanā. I. Bērziņa piekrita, ka īpaši iesaistīti varētu būt vēstures skolotāji, taču jārēķinās, ka ir jomas, kur skolotājiem būs grūtāk iesaistīties, piemēram, vasaras nometņu realizēšanā. 

 


Vai bērni patiešām izies ārpus skolas sienām? 
Kā viens no lielākajiem valsts aizsardzības mācības ieguvumiem diskusijas gaitā vairākkārt tika minēts fakts, ka mācības teorētiskas būs salīdzinoši nelielu daļu. Ir paredzēts daudz doties ārā. Ne tikai braukt ekskursijās, bet arī praktiski darboties mežā, pilnveidojot orientēšanās prasmes un dažādas taktiskās iemaņas. To īpaši uzsvēra E. Plētiens: “Man, izpētot valsts aizsardzības mācības saturu, simpātiski un būtiski šķiet tas, ka aizsardzības mācībā ir daudz praktikuma. Tas nozīmē, ka jaunieši mācās nevis klasē, bet dodas ārā. Līdz ar to caur aizsardzības mācību ir iespējams iegūt laiku stiprināt tās prasmes, ko skolēni mācās citos priekšmetos.”
Tik tālu jauki, taču man gribētos saprast, vai ir domāts, kā praktiski nodrošināt bērnus ar nepieciešamo ekipējumu, lai viņi vispār varētu doties ārā.  Jaunsardzes un informācijas centra direktors, pulkvežleitnants Aivis Mirbahs atzina, ka ekipējuma nodrošināšana tiešām ir izaicinājums. “Taču mācības šobrīd esam sabalansējuši tā, ka ir daudz praktisko nodarbību, bet visas nav laukā, īpaši gada aukstajā laikā. Āra nodarbības esam plānojuši tā, lai tās var notikt arī telpās. Es vairāk sliektos domāt, ka tā nav tikai valsts aizsardzības vai jaunsardzes problēma, bet mūsu kopējā problēma, jo arī citās nodarbībās var būt nepieciešamība iziet ārā. Varbūt ir iespēja organizēt minimālu nodrošinājumu no pašvaldības vai valsts puses.”