Kas ir piedot? Vai tu spēj piedot? Kapēc vajag piedot?

​

Savā dzīvē kļūdīties varam mēs katrs. Kāds mūža garumā pieļauj trīs kļūdas, cits – trīssimt. Un tomēr, gan viens, gan otrs ir cilvēks, dvēseliska būtne, kas ir radīta, lai nebūtu perfekta. Bieži vien ir gadījies kāds, kas tīši vai netīši pasaka vai izdara ko tādu, kas cilvēku aizvaino un sāpina. Protams, tajā mirklī cilvēku pārņem niknums, naids un dusmas, un bieži vien tiek nosolīts nepiedot līdz mūža galam. Taču gadu gaitā ir nonākts pie secinājuma, ka piedošanai ir liels spēks, tas ir ceļš uz sirdsmieru, optimismu, laimes neviltotu izjūtu un arīdzan veselību.Tas nozīmē, ka mums visiem ir jābūt saprotošiem, mums ir jābūt uzticīgiem vienam pret otru, jārūpējas vienam par otru un, galvenokārt, jāpiedod, kad mums tuvais cilvēks ir pieļāvis kļūdu.

Ko tad nozīmē vārds piedot? Manā izpratnē tā ir atvainošanās pieņemšana par fizisku vai arī garīgu pāridarījumu. Jo likt kādam ciest var gan fiziski ietekmējot personu iekaustot, vai plašākā mērā sitot, gan arī aizskart ar vārdiem – izteikt nicinājumu, nomelnot, apsmiet. Tas viss saistās ar cilvēka psihi, tāpēc katram uzmanīgi ir jāizanalizē sava rīcība un tās tālejošās sekas. Ir jāsaprot, ka piedot – tā ir labu attiecību uzturēšana, neturēt ļaunu prātu uz pāridarītāju. Spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi, dzirdējusi, redzējusi, visgrūtāk piedot ir mīļotā cilvēka nodevību. 

 Mūsdienās par tik lielām kategorijām kā piedošana mēs runājam ļoti maz vai aizmirstam par tām vispār. Varbūt atceramies vienīgi tad, ja tas skar mūsu materiālās intereses. Piedošana ir apzināšanās rezultāts. Ja ar prātu esam izzinājuši sevi un savu sirdi, tad varam atgriezties normālā dzīvē, īstā dzīvē, kur esam brīvi, spējīgi uzņemt apkārtējo pasauli, cilvēkus, sadarboties ar viņiem. Mums ir interese par dzīvi. Mēs radām kādu domu, palīdzam tai iemiesoties, priecājamies, bet, kamēr vēl neesam piedevuši, tas ir, kamēr neesam pārdzīvojuši traumu, tikmēr mēs emocionāli mokāmies un esam dažādās šķērsielās. Piedošana palīdz atgriezties atpakaļ savu emociju biezoknī un izjust vēl neatpazītās jūtas. Tā ir garīgās dzīves enerģija, kas ļauj pilnveidot savu emociju spektru un dzīvot savu indivīda dzīvi.

Ir dažādas lietas, ko var piedot. Var piedot to, ka tu man esi uzkāpis uz kājas, bet ir arī daudz, daudz dziļākas lietas. Kādreiz neesi izdarījis tā, kā vajadzētu, vai varbūt cits nav izdarījis tā, kā tu būtu gribējis. Dažkārt jaunībā, tu, būdams karstgalvīgs un zaļš savos uzskatos, iedomājies, ka nekad neko nepiedosi. Varbūt toreiz cīņā par vietu zem saules, par karjeru tu asākus vārdus uztvēri kā uzbrukumu, kā aizvainojumu. Bet tagad, atskatoties uz to visu ar lielu gadu atstatumu, atceroties studiju gadus un pārdomājot, kādēļ daži kursabiedri tad nav bijuši mīļi un patīkami, ir jāatzīst, ka nekas nepiedodams jau toreiz nebija noticis.

Piedodot ir jāsaskata tas, kāpēc piedod, jo citādi rezultāta nebūs. Piedot ir grūti tad, ja tu redzi tikai citu pāridarījumus un jūties tā, it kā tu būtu nabaga moceklis un visa pārējā pasaule tev nemitīgi darītu pāri. Un tā mēs visi bieži jūtamies. Toties dziļāk analizējot sevi, saprotam, ka arī mēs esam citiem darījuši pāri. Tad dažkārt nāk apjauta, ka man noteikti jāpiedod un ka piedošana citiem ir kaut kas niecīgs salīdzinājumā ar to, ko es esmu parādā cilvēkiem.

Piedošanai ir vairākas fāzes. Man šķiet, pirmais solis ir piedošana ar prātu. Citiem vārdiem, cilvēks apzinās ar prātu, ka viņam to vajadzētu darīt. Un bieži vien man šķiet, ka tieši tā ir mūsu problēma – mēs ar prātu apzināmies, ka to vajadzētu. Dažkārt mēnešiem vai gadiem ilgi to apzināmies, bet emocionāli to nespējam izdarīt. Tomēr šis pirmais solis ir piedošana ar prātu, jo tad tu saproti to, cik ļoti būtiska nozīme tavā dzīvē ir piedošanai un tam, vai tu spēj piedot citiem. Īstenībā visas mūsu attiecības ir savstarpēji ievainojošas, tās nav perfektas. Visās, visās attiecībās cilvēki kaut kā savstarpēji cits citu ievaino. Mēs esam kļūdaini un nepilnīgi cilvēki, gribot negribot mēs nodarām cits citam pāri. Ja mēs nemācāmies un negribam piedot nemaz, attiecības starp cilvēkiem principā kļūst neiespējamas. Tāpēc piedošana ir kaut kas tik būtiski nepieciešams, tik eksistenciāli nepieciešams.

Piedošana ir ļoti atbrīvojošs process. Tu atbrīvojies no kādām nastām, kas tevi tur sasaistītu ar pagātni. Piedodot cilvēks jūtas tā, it kā viņam no pleciem būtu nocelts vairāku tonnu liels smagums. No vienas puses, tas līdz zināmam brīdim šķiet grūti, bet īsta piedošana dod milzīgu brīvības izjūtu un milzīgu brīvības iespēju cilvēkam. Piedošanai jāizpaužas visos cilvēka esības līmeņos – gan gribā, gan jūtās, gan prātā. Vispirms tev ir jāgrib, jānonāk pie lēmuma, kas tevi motivē to darīt, ir jāsaprot, kāpēc tu to dari, lai tu tiktu pāri savam emocionālajam līmenim. Bieži vien cilvēki neatrisina šo posmu un domā, ka ir piedevuši, bet īstenībā turpina mocīties, jo emocionāli nav tikuši tam pāri. Tas nozīmē, ka piedošana prasa no cilvēka piedalīties kopumā ar visām esības jomām.

Piedošana cilvēku attiecībās ir tas pats, kas elpošana bioloģiski. Piedošana ir vajadzīga katru dienu. Piedošana nav kaut kas tāds, uz ko mēs saspringstam trīs reizes mūžā, tad izdarām un ejam uz priekšu. Piedošana ir nepieciešama nepārtraukti – dažādās formās, dažādā mērā. Ja piedošanas nav, tad to var salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks fizioloģiski nonācis skābekļa trūkumā un nosmok, – tā nosmok arī iekšējā pasaule. Tu esi beidzis dvēseliski, psihiski pilnvērtīgi dzīvot. Tava iekšējā pasaule deformējas un sagāžas.

Ja piedošana ir īsta, tad pēc tam gaidīt vairs neko nevajag. Ja tu gaidi, lai kāds teiktu: “Vai, liels paldies, ka tu man esi piedevis, cik tas ir labi!” – tad piedošana būs ar kaut kādiem nosacījumiem. Īsta piedošana ir piedošana bez nosacījumiem. Es piedodu piedošanas pēc un nevis gaidot kaut kādu nosacījumu. Tas, kā rīkojas cilvēks, kam tiek piedots, ir viņa paša lieta.
Un neviļus prātā nāk K.Skalbes pasakas „Kaķīša dzirnaviņas” galvenā varoņa vārdi: „Kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks!”

Piedošana ir vislabākās zāles, kā aizmirst sāpes sevī. Piedodot, tu nomierini savu dvēseli, tevi vairs netrūcina baisas domas, ka esi sev tuvo cilvēku zaudējis. Protams, ne vienmēr dzīvē ir tādas situācijas, ka apvainotājs atvainojas, bet tomēr, savas dvēseles vārdā, labāk ir viņam piedot, kaut arī šo cilvēku vairs nereizi savā dzīvē negribi satikt.

Bieži vien mēs piedodam ar prātu, apzinoties šī fakta nepieciešamību, bet sirds saglabā naidu un aizvainojuma sajūtu, tā vēl īsti nav piedevusi. Tāpēc galvenais ir piedot ar sirdi, lai Tu sajustu, cik svarīgi un vērtīgi ir piedot.  Jāspēj piedot un vismaz saprast, kādēļ tu nepiedot. Jāspēj uztvert ar prātu. Varbūt sirds sāpēs visu dzīvi, bet galvenais – lai šī nepiedošana neuzkrājās un beigu beigās nesāk vērsties pret tevi pašu, kad tu kļūsti par tādu lielu naida kamolu.

Galvenais esi godīgs pats pret sevi. Esi drosmīgs pieņemt lēmumu un pietiekoši drosmīgs, lai paskatītos sejā savām dusmām, bailēm un tām emocijām, kuras esi noracis dziļi sevī.... !!!” Piedodiet viens otram no sirds un esiet laimīgi!

Lai veicas! :)