Smeldzīgi atklāti! Tautā iemīļotie režisori Ķimele un Brasla atklāj, ka "vairs neredz detaļas"

Šis ir stāsts par cilvēka trauslumu un spēku – kā mainās ikdiena, kad pazūd iespēja sēsties pie stūres vai lasīt grāmatu, un cik daudz dzīvē izšķir apkārtējo izpratne un atbalsts. Māra Ķimele podkāstā “Redzes laukā” stāsta, kā grāmatu pasaules zudums kļūst par dziļu psiholoģisku triecienu, bet Varis Brasla atklāj, cik negaidīti var pienākt brīdis, kad profesija jāatstāj malā, jo acis vairs neļauj strādāt.

Abi mākslinieki runā ne tikai par personīgajām pieredzēm, bet arī par plašākām problēmām Latvijā – sociālo atbalstu, pensiju realitāti, medikamentu pieejamību un to, kā dzīve kļūst grūtāka, kad palīdzība ir nepieciešama, bet ne vienmēr pieejama.

Režisore, skatuves mākslas pedagoģe un performances māksliniece Māra Ķimele neslēpj – redzes pasliktināšanās maina dzīvi kardināli. 

“Es vairs neredzu detaļas – nevaru lasīt,

 kas man kā grāmatu cilvēkam ir ļoti smagi. Grāmatas vienmēr ir bijušas man blakus – bērnībā, pieaugušā vecumā, visur. Mans vectēvs bija žurnālists un rakstnieks, tāpēc grāmatas manā dzīvē ir kaut kas ļoti būtisks,” saka Ķimele. Vienīgais atvieglojums ir iespēja datorā palielināt burtus, tomēr brīvība, ko dod auto, arī ir ierobežota – braukt tumsā vairs nav iespējams.

Kino un teātra režisors Varis Brasla ar redzes problēmām sastapās jau bērnībā, kad tēvs viņu aizveda uz kino, un viņš nespēja saskatīt detaļas uz ekrāna. Brilles kļuva par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, un, kā pats saka, tas darbam netraucēja. Tagad situācija kļuvusi nopietnāka – lasīt un vadīt auto vairs nevar, un arī režisora darbu ir nācies atstāt. “Ēst un dzīvot var, bet mana profesija ir slēgta. Tas ir visgrūtākais,” atzīst Brasla.

(Foto: Publicitātes)

Oftalmologi norāda, ka, līdz ar dzīves ilguma pieaugumu, redzes veselības  traucējumi kļūst arvien izplatītāki. Izplatītākās tīklenes slimības ir katarakta, glaukoma, diabēta izraisīta makulas tūska un vecuma makulas deģenerācija. Glaukomai un kataraktai ārstēšana no valsts budžeta ir pieejama nelielam skaitam pacientu ar diabētisku makulas tūsku no šā gada februāra ir uzsākta terapijas apmaksa. Taču pacientiem ar senilo makulas deģenerāciju nepieciešamā terapija ir jāiegādājas par saviem līdzekļiem. 

“Cilvēki laukos dzīvo ar 209 eiro pensiju un nespēj samaksāt par ārstēšanu. 

Tas ir drausmīgi,” saka Ķimele.

Abi mākslinieki uzsver arī sabiedrības līdzatbildību. “Ja es kādu aizķeru uz ielas, viņš var nodomāt – piedzēries, dumjš, vai kas cits. 

Bet patiesībā es vienkārši neredzu. Un to izskaidrot katram garāmgājējam ir ļoti grūti,” 

saka Brasla. Viņš pateicas mājas apsaimniekotājam, kurš uz trepēm uzlīmējis dzeltenas lentas – tās palīdz orientēties krēslā.

Ķimele norāda – redzes problēmas rada izaicinājumus arī profesionālajā darbā. “Man vēl ir spēks un zināšanas, ko dot studentiem, bet, ja redze pasliktinās, kļūst grūti. Profesoriem vajadzētu asistentus, kas palīdzētu turpināt darbu.” Viņa piebilst, ka ikdienā jāsaskaras arī ar praktiskiem izaicinājumiem – nestrādā televizors, bet, bez redzes, to salabot neizdodas. “Pa telefonu zvanīt un mēģināt saprast, kuras pogas jānospiež, nav iespējams,” saka Ķimele.

(Foto: Publicitātes)

Brasla savukārt atzīst, ka bez sievas palīdzības datora un ikdienas jautājumu risināšana būtu neiespējama. “Ja man sievas nebūtu, es būtu pliks un neredzīgs. Tagad viss – pat rēķini – ir datorā. Ja es kļūtu viens, man blakus vajadzētu cilvēku, kas palīdz.”

Gan Ķimele, gan Brasla uzskata – sabiedrībai un valstij jādomā ne tikai par medicīnisko palīdzību, bet arī par atbalsta sistēmām, kas ļautu cilvēkiem ar redzes problēmām saglabāt dzīves kvalitāti un profesionālās iespējas.

Māra Ķimele – latviešu režisore (pēdējos gados – Valmieras Drāmas teātrī, Liepājas teātrī, pirms tam Jaunajā Rīgas teātrī), skatuves mākslas pedagoģe, performances māksliniece un aktrise. Skatuves mākslas vilcējspēks, radošuma neizsīkstošā dzirksts, pedagoģe ar plašu skatījumu, kas iedvesmo paaudzes domāt dziļāk un sajust vairāk.

Varis Brasla – Latvijas kino un teātra režisors – dižgars, kurš ar savu īpašo skatījumu un sirsnīgo pieeju ir radījis darbus, kas kļuvuši par nacionālā kino zelta klasiku. “Ezera sonāte”, “Emīla nedarbi”, “Aija”, “Ziemassvētku jampadracis”, “Ūdensbumba resnajam runcim”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” – tie ir tikai daži no viņa radītajiem stāstiem, kas ir iezīmējuši vairāku paaudžu bērnības atmiņas un iedvesmo joprojām.