Kristīne Beitika: “Lielākā cīņa nekad nav bijusi ar zaudēto svaru, bet gan ar sevi.”

Divu meitu mamma, satura veidotāja un aktīva dzīvesveida entuziaste Kristīne Beitika pēdējā gada laikā atbrīvojusies no 26 liekiem kilogramiem. Kā viņa stāsta, ar diviem maziem bērniem regulāra pievēršanās sportam ir nemitīga cīņa ar sevi. Laiks sportam starp bērnu pulciņiem, darbu, maltīšu gatavošanu un citiem pienākumiem tāpat vien neuzrodas. To nākas izvirzīt par prioritāti un apzināti ieplānot. 

“Visdrīzāk citiem tik tiešām ir vienalga, kā Tu izskaties. Bet kā ir ar Tevi pašu? Vai nemāni sevi? Vai tiešām jūties labi savā ķermenī, skrienot līdzi bērniem, kāpjot pa kāpnēm un darot citas ikdienišķas lietas? Vai Tavs ķermenis to spēj? Cik daudz tas no Tevis prasa? Es nejutos labi. Man radās sajūta, ka mānu sevi un izvairos no atbildības pret sevi. Kādu piemēru tas rāda manām meitām?” par savu ceļu uz labāku pašsajūtu stāsta Kristīne. 

"Kad svara zaudēšanas nolūkos trenere ieteica sakrāt 300 aktīvās minūtes nedēļā pulsa zonā virs 120, sapratu, ka ar iešanu vien vairs nepietiks. Vajadzētu sākt skriet. Taču biju nobažījusies – kā to darīt tā, lai skriešana nekļūtu par mocībām? Ikdiena ar maziem bērniem un nebeidzamiem darbiem jau ir gana izaicinoša. Es negribu brīvajā laikā darīt vēl kaut ko, kas man liek justies slikti par sevi. Skriešana ar pulsu 160 vienkārši nodara man pāri,” savās tievēšanas procesa pārdomās dalās Kristīne. 

Kā skriet, lai pēc mēneša negribētos visu mest pie malas?

Fitnesa, veselības un uztura trenere, sporta kluba vadītāja un projekta “Zaudē lieko” autore Ieva Masaļska norāda – daudzi cilvēki uzskata, ka skriešana ir grūta. Ka tā domāta atlētiskiem fitnesa entuziastiem, pretējā gadījumā jau pēc pirmajiem pārsimts metriem jāmokas ar aizdusu un skriešana kļūst nebaudāma.

"Mēs skrienam pārāk ātri, neplānojam treniņus, nevērojam pulsu un jau pēc dažām minūtēm esam izsmēluši visus spēkus. Tad arī pārņem sajūta, ka skriet ir grūti. Lai gan patiesībā – ja skrien pareizi, tam tā nebūtu jābūt," stāsta Ieva. Pievēršoties skriešanai, viņa iesaka to darīt lēni, sekot līdzi pulsam, lai nav vairāk par 120 līdz 140 sitieniem minūtē.

Panākumi mērāmi regularitātē, ne ātrumā

Daudzi uzskata, ka sporto motivēti cilvēki. Taču bieži ir otrādi – motivācija rodas pēc tam, kad jau kādu laiku izdodas būt kustībā un sajust, kādu brīvību tas sniedz. Arī Kristīne uzskata, ka tāda diena, kad beidzot "gribēsies" doties uz treniņu var arī nepienākt.

"Ja man šodien kāds jautātu, ko teikt cilvēkam, kurš jau sen vēlas sākt sportot, bet nespēj saņemties, es teiktu – vienkārši sāc. Ātri un netīri. Atrast iemeslus, kāpēc negribas, ir viegli. Arī es neizbaudu katru treniņu. Bet es vienmēr izbaudu pēcgaršu, ko sports man sniedz. Man ir skaidrāks prāts. Es ēdu apzinātāk. Esmu pacietīgāka mamma. Es jūtos baudīgāk savā ķermenī. Tā ir pilnvērtīga dzīvošana," savās sajūtās dalās Kristīne, norādot, ka sportošanai un skriešanai pēc viņas domām būtu jābūt izaicinošai, bet ne mokošai. Un īpaši palīdzoši ir, ja talkā nāk domubiedri vai treneris – cilvēki, kuri tev tic un mudina nepadoties. 

Skriet lēni un finišēt kopā – lēni bezmaksas kopskrējieni ar treneri 

Lai iedvesmotu arī citus patīkamai, lēnai skriešanai, Kristīne izveidojusi Baudītāju skriešanas klubu. Reizi nedēļā, trešdienu rītos, Ikšķilē pulcējas vairākas sievietes, lai kopā ar treneri mācītos skriet lēni, pareizā pulsa zonā un atrastu domubiedrus. Nav svarīgi, vai skrien pirmo reizi vai dari to regulāri – katrs skrien savā tempā un finišē kopā. 

"Man ir daudz vieglāk atnākt uz treniņu, ja zinu, ka esmu to apsolījusi vēl kādam," saka Kristīne. "Kad esi viens, vienmēr var atrast iemeslu neatnākt. Kad zini, ka tevi gaida, piecelties kļūst daudz vieglāk."

To apliecina arī Vita Ozola, viena no skrējienu dalībniecēm: "Es neteiktu, ka es skrienu. Es ātri eju," viņa smejas. “Taču tieši lēnie skrējieni mani iedvesmojuši pieteikties savām pirmajām sacensībām Stirnu bukā. Mums daudziem ir raksturīgi meklēt kādu brīnumrecepti, kas palīdzēs saņemties sākt. Bet patiesībā visa pamatā ir elementāra darīšana. Piecelties, uzvilkt apavus un iet. Un piedzīvot sajūtu, kuras dēļ nākamreiz gribas atgriezties atkal.”