Velta Straume: “Esmu kā vējš – te negants, te maigi glāstošs”

Citēšu: “Priekšpēdējais pārejas vecums – kad spriganais, jauneklīgais, vēl visu gribošais gars noskatās uz lēni mirstošo miesu.” Kādas ir jūsu attiecības ar vecumu?

– To teicu pirms kādiem sešiem gadiem. Tad vēl bišķiņ koķetēju ar vecumu, tagad ar to samierinos. Man kādreiz patika, ka zinu visus autorus, visas valstis, bet tagad pēkšņi – caurumi. Tas ir vecums. Citi saka, šis ir brīnišķīgākais vecums un viss tik forši. Nē! Es tam nepiekrītu. Man nav forši vecumā! Turklāt es pilnīgi nepārdzīvoju vienatni, kāda man ir. Mani tā neuztrauc, jo vienmēr esmu pašpietiekama un, kopš izšķīros ar Jāni Krievu, esmu dzīvojusi viena. Man bija pielūdzēji ellē ratā, jo es izstaroju seksapīlu enerģiju un trakulību. Kroders teica: “Es tev likšu spēlēt ar dibenu.” Jo dupsītis man arī bija apaļš, skaists. Pirms gadiem septiņiem es tikai noskatījos uz lēni brūkošo sevi, bet tagad jūtu, ka ķermenis jau ir gandrīz sabrucis. Ir iestājies pēdējais pārejas vecums. Un es pamazām pārvēršos par četrkantainu krupīti. 

Es nepieņemu vecumu. Manām sajūtām labi atbilst teiciens – arī vecas lupatas kādreiz bija goda krekls. Tas ir mans mīļais Rainis. Un es no šī goda krekla nekā nespēju atvadīties. 

Vai patīk, ka uz ielas cilvēki jūs pazīst?

– Sākumā nepatika, es ārprātīgi vairījos. Pēdējos gados esmu iemācījusies to pieņemt ar pateicību. Pēkšņi sapratu – nu kāpēc kaunos teikt, ka esmu aktrise? Tā ir mana mūža profesija! Tagad man mazāk paziņu uz ielas nāk klāt, jo es pati cilvēkus neredzu. Redzu tikai ķermeņus, bet sejas ne. Arī savu seju spogulī neredzu. Pucēju sevi uz gadu gaitā iestrādātām sajūtām. Skatiens ir uz horizontu, eju augsti paceltu galvu, tāpēc pazīstamie domā, ka nāvīgi lepna tā Straume. Pēc seriāla Viņas melo labāk man sāka nākt sveši cilvēki klāt. Viņi sveicina, aptur uz ielas un saka: “Jūs esat mana mīļākā aktiere, bet, piedodiet, es nezinu jūsu nosaukumu.” Savukārt vecāki cilvēki, kas tirgū, man uzdāvina medus podiņu, seriālu nav skatījušies. Viņi atceras Cepli vai Rūdolfa mantojumu.

Kāds bija tas laiks, kad jūsu dzīvē ienāca teātris?

Jau bērnībā man patika uzstāties, būt uzmanības centrā. Mācījos ārkārtīgi labi, bet astotajā klasē atmetu ar roku eksaktajiem priekšmetiem. Lai gan astronomija man patika. Vidusskolas laikā darbojos Auces kultūras nama dramatiskajā kopā, kur no Dailes teātra brauca konsultēt Emīlija Bērziņa un Rasma Roga – izcilas aktrises. Nospēlēju kaut kādu lomiņu, Emīlija Bērziņa, kura jau bija gados, ar tādu rupju balsi man saka: “Meitiņ, jums jākļūst par aktrisi!” Arī Rasma to bija teikusi. Protams, prātā man tas iesēdās, tomēr aktieros stāties neuzdrošinājos, jo uzskatīju, ka neesmu tik smuka. Esmu ļoti paškritiska, mans pašnovērtējums vienmēr mainījies līdzi garastāvoklim. 

Iestājos Universitātē filozofos, jo tur nebija iestājeksāmenu eksaktajos priekšmetos. (Smejas.) Bet mani tas interesēja. Divus gadus studēju, paralēli pinos ar kondženes aktieru kursu. Ballītes, bohēma un tamlīdzīgi. Kādā dienā izlasīju sludinājumu, ka Valmieras teātris izsludina konkursu uz vakantām aktieru vietām. Nostrādāja kaut kāds impulss, pirmo reizi viena pati aizbraucu uz Valmieru. Izgāju uz skatuves un skaitīju Vizbulītes monologu no Raiņa lugas Indulis un Ārija: “Indul, tavs vārds kā bite dūc un san.” Un es dūcu kā kamene. Komisijā sēž izcilais Latvijas laika režisors Pēteris Lūcis, Oļģerts Kroders un vēl dāmas no Valmieras teātra. 

Visu izdarīju, tad pasēdēju Gaujas krastā un aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, nezinot, kas būs, kas nebūs. Pēc kādām divām nedēļām man atnāk vēstulīte, tagad zinu, ka Krodera rakstīta – sīkiem, skrupuloziem burtiņiem, bet skaidri salasāmiem. Tur rakstīts, ka es ne tikai esmu pieņemta Valmieras teātrī, bet man ir iedalīta galvenā loma kopā ar Jāni Zariņu! Kroderu bija savaldzinājis mans erotiskais dūciens. 

Atklāto, ļoti emocionāli dziļo sarunu ar Veltu Straumi lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” speciālizlaidumā “Laimīgas Vecumdienas”, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.