Sataustīts bumbulis krūtī 32 gadu vecumā izrādās vēzis! Atklāti līdz sīkākajai niansei, Dace izstāsta savu stāstu

Patiesību sakot, Daces ierakstiem sāku sekot pavisam nejauši, mani uzrunāja rakstības stils – nezinot neko par šo sievieti un viņas stāstu, man patika lasīt tik skaidri formulētos un labā valodā izstāstītos dzīves ar vēzi fragmentus. Viņa sabiedrības acīs centās darīt to, ko retais ar šo diagnozi spēj, proti, izlikt visu, kā uz paplātes, normalizējot diagnozi, kas mūsdienu sabiedrībā joprojām ir mītu un maldu apvīta. Neslēpsim, arī šausmu un neziņas.

Mēs satikāmies saulainā oktobra rītā, es – sagatavojusies mentāli smagam stāstam un viņa – dzīvespriecīgākais un smaidīgākais cilvēks, kādu šajos rudens drēgnajos rītos reti izdodas sastapt. Lai arī smags, nopietns un emocionāls, Daces stāsts un viņas redzējums spēja tik ļoti pozitīvi uzlādēt, ka vēl tagad gribas smaidīt, atceroties mūsu tikšanos. Cerams mums abām izdosies nodot šo sajūtu arī Tev, lasītāj.

Kas stāv aiz “Threads” profila Mana.ceļa.piezīmes?

Dacei ir 33 gadi. Viņa ir piecus gadus veca puisīša mamma, atvērta, atklāta un drosmīga sieviete. Laiks ar bērnu, iepirkšanās, nesteidzīgs dzīvesveids, sporta zāle, veselīgs uzturs, izklaides ar draudzenēm – tāds bija Daces stāsts pirms. “Tāds fancy dzīvesveids, ja to tā var raksturot,” joko Dace. “Cītīgi eju uz sporta zāli, esmu pilna laika mamma, pašpārliecināta par sevi, ar nākotnes sapni par psiholoģijas studijām,” viņa stāsta. Tas arī ir viens no jaunās sievietes mērķiem – palīdzēt cilvēkiem, kas kā misijas sajūta prātā iezagās, ejot cauri diagnozei vēzis.

Šobrīd Dace nestrādā, nododas pilna laika rūpēm par dēlu, fokusējas uz sevi un “strādā ar savu galvu”. “Esmu palikusi ļoti egoistiska, bet uzskatu, ka šobrīd to drīkstu atļauties. Ne ļaunprātīgā veidā, bet šajā brīdī esmu es un tikai es.”

Iekšējā sajūta lika neticēt ārstes vārdiem – “tas nav nekas slikts”

“Esmu ļoti atbildīga par savu veselību, regulāri veicu krūšu pārbaudes, arī pašpārbaudi ik mēnesi. 2022. gadā krūšu sonogrāfijā uzrādīja veidojumu – fibroadenomu, kas pēc savas būtības ir labdabīgs veidojums, kas jāvēro. Neko īsti man nepaskaidroja, tā arī turpināju pārbaudīties ik pa pus gadu,” stāsta Dace.

2025. gada oktobrī Dace, veicot krūšu pašpārbaudi mājas, sataustīja nelielu bumbulīti. “Tas viss, protams, notika vakarā. Tajā brīdī sāka trīcē rokas un kājas, ķermeni pārņēma karstuma vilnis, es sapratu, ka man nekavējoties jātiek pie ārsta. Tagad un tūlīt, ne pēc mēneša vai nedēļas. TAGAD! Pierakstījos klīnikā, kurp biju devusies jau vairākkārt, tiku uzreiz.”

Ārste Daci izmeklējusi, uztaisījusi sonogrāfiju un noteikusi, ka tā izskatoties pēc cistas vai tās pašas fibroadenomas. Nekas sliktas, pēc ārstes teiktā, tas neesot, bet vārds “biopsija” sarunā tomēr izskanējis un no Daces prāta vairs nav izkritis. Viņā neiestājās miers un intuīcija likusi par sevi manīt, taču ārstes pārliecība nelika rīkoties nekavējoties.

Pienāca aprīlis un Dace, noguļoties uz sāna pamanīja, ka bumbulis ir kļuvis lielāks. “Tas bumbulis bija tāds mīksts, parasti jau saka, ka ļaundabīgie ir cieti un nesāpīgi, man tā nebija, diskomforts bija jūtams, protams, nekavējoties zvanīju uz klīniku. Un tur man pasaka: “Nu tā īsti nevar saprast, ieteicama mamologa vizīte un biopsija, bet ja kas, tad tiekamies pēc sešiem mēnešiem uz atkārtotu pārbaudi”. Cilvēks, kurš nav atbildīgs par savu veselību, nodomās – labi, neko sliktu neteica, dzīvošu tālāk. Es ar sevi par šo dīloju, jo man neteica stingru “jā” biopsijai, bet tad nodomāju, kas ir sliktākais, kas var notikt: vai nu uzzināšu diagnozi, vai ielaidīšu vēl vairāk,” atceras Dace.

Diagnozi uzzina Chat GPT

Dace pētījusi mamologu sarakstu internetā un atdūrusies pie Pētera Ložas vārda. “Es nezinu, kas tas bija, bet zināju, ka man vajag tikt tieši pie viņa. Aizgāju uz klīniku un man tomēr ieteica uztaisīt biopsiju.”

No sataustītā bumbuļa krūtī oktobrī, līdz diagnozei pagājis vesels pusgads. Pēc biopsijas ārsts uzreiz ieteicis pierakstīties uz virkni pārbaužu, kas Dacē atkal raisīja nemieru, ārsts izskaidrojis: “Ja būs kas slikts, uzreiz zināsim, ko tālāk darīt.”

Dace rīkojusies saskaņā ar ārsta rekomendācijām, par paņemot biopsiju un gaidāmajiem rezultātiem pārāk daudz nedomājusi, aizbraukusi atpūsties ar ģimeni uz ārvalstīm, bet tad pienācis TAS vakars.

“Nezinu, kas mani jundīja, bet iegāju DataMed platformā un ieraudzīju, ka atnākuši rezultāti. Pirms tam biju sev apsolījusi sagaidīt ārsta vizīti, lai tad viņš visu arī izskaidro. Bet es nespēju, meklēju piekto stūri istabā un, dzīvesbiedra mudināta, nolēmu atvērt rezultātus. Tajos neredzēju diagnozi, vien virkni sarežģītu vārdu un burtu un skaitļu kombināciju. Ko es darīju? Protams, pajautāju Chat GPT.” Tā arī Dace uzzinājusi, ka viņai atklāts vēzis.

Asaras un viena domā galvā – es te tagad nevaru nomirt

Pie ārsta Dace tikusi tajā pašā nedēļā, kad internetā uzzinājusi savu diagnozi.”Viņš visu ļoti mierīgi izskaidroja, teica “Tu jau laikam zini..” un tajā mirklī gribējās raudāt. Saņēmu sevi rokās, nodomāju, ka raudāt paspēšu arī mājās, man jāzina, kas notiks tālāk, ko varam darīt.”

Plašākas pārbaudes apstiprināja, ka vēzis nav izplatījies tālāk, noteikta 1. stadija ar 80% izredzēm izārstēties. “Un tālāk tu sēdi un gaidi zvanu, gaidi ārstēšanas plānu, sarunu ar onkologu,” viņa stāsta. Jautāta, kā šo starpposmu spējusi izturēt emocionāli, Dace atzīst, ka vienkārši dzīvojusi dzīvi. “Es turpināju iet uz sporta zāli, turpināju dzīvot.”

Dace atminas, ka starp neskaitāmajiem izmeklējumiem bija izraudājusi visas asaras, trīcējusi no bailēm tā, kā nekad agrāk, piedzīvojusi panikas epizodes un kopumā bijusi savas dzīves emocionāli zemākajā punktā, bet pēc tam iestājies savāds miers: “Kad onkoloģe jautāja, vai es zinu, kas viņa ir, atbildēju: “Jūs esat ārsts, kas mani izārstēs!” Es gāju jau ar savu nostāju, es nepadošos, es te tagad nevaru nomirt, man ir bērns, es gribu redzēt, kā viņš izaug, kā spēlē “lielajā hokejā”. Daktere jautāja, kā savos gados esmu tik atbildīga par savu veselību, bet kurš gan cits parūpēsies, ja ne es pati."

Ticis sastādīts ārstēšanas plāns, kas ietvēris 6 ķīmijterapijas, mērķterapiju, operāciju un iespējamu starošanu. Izieta PET /CT, lai noskaidrotu, vai audzējs nav izplatījies tālāk (tādā gadījumā no 1. stadijas uzreiz tiktu runāts par 4. stadiju), Daces gadījumā tas neapstiprināja neko aizdomīgu. (Brīdī, kad lasīsiet šo rakstu, Dace būs veiksmīgi pievarējusi jau 5. ķīmijterapiju.)

Viena no sāpīgākajām blaknēm – izmaiņas izskatā!

Vēzis maina ne tikai ķermeni, tas bieži maina arī veidu, kā cilvēks tajā sevi atpazīst. Ārstēšanās laikā var izkrist mati, uzacis un skropstas kļūst plānākas, var mainīties āda, ķermenis zaudēt ierastās aprises. Dace par šīm vizuālajām pārmaiņām sākumā nedomāja vispār, taču viņa neslēpj, kad tas ar tevi notiek, tas ir kaut kas, ko grūti izstāstīt vārdos.

“Tu vienkārši skaties, kā tev mati krīt ārā šķipsnām. Es uzreiz piezvanīju savai frizierei, lai nogrieztu matus. Tā ir tāda sajūta, ka tev vajag tikt no tiem vaļā tagad un tūlīt. Es nespēju to pārdzīvot, jo kamēr tas nenotiek, tu vēl īsti nesaproti, cik traumējoši tas būs,” stāsta Dace. Viņa gan atklāj, ka izmantojusi aukstuma cepurīti, ko ķīmijterapijas laikā izmanto, lai mazinātu matu izkrišanu. (Šī metode negarantē, ka mati neizkritīs, un tās efektivitāte atšķiras atkarībā no izmantotajiem medikamentiem un ārstēšanas shēmas, tomēr daļai pacientu tā ļauj būtiski samazināt matu izkrišanu.)

Savā Thread profilā Dace izstāsta arī pirmo gājienu uz parūku veikalu, kas rezultējies interesantā pieredzē. (Lasi ŠEIT! )

Iekšējs cīņas spars un pilnīgi cits skatījums uz dzīvi

Pēc ārstēšanas kursa beigām Dacei paredzēta krūšu audu izņemšanas operācija. “Lai gan ārsts rekomendēja izņemt vienas krūts audus, mans lēmums ir izņemt audus arī veselajai krūtij, lai man par šo vairs nebūtu nekādu baiļu.”

Jautāta, kā šī diagnoze izmainījusi skatījumu uz dzīvi, Dace saka: “Mēs neviens nezinām, kas var notikt. Varam iet pa ielu un dabūt ar ķieģeli pa galvu. Sākumā arī es domāju, nu kā tas iespējams, esmu tik jauna, bet ja godīgi, šī diagnoze bijusi kā “spēriens pa pakaļu”, lai es saprastu, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina.”

“Galvenais ir nesēdēt dīvānā un neieslīgt sevis žēlošanā, ir jādarbojas, jādzīvo dzīve. Jātiekas ar sev tuvajiem cilvēkiem, iespējams, jānovērtē, kam vēlies veltīt savu laiku. Jāsaka sev tuvajiem, kā tu jūties, ko tev vajag palīdzēt un ko varbūt neteikt. Jāiet pastaigās, jāsporto un jāēd veselīgi, neliedzot sev kādu našķi reizi pa reizei.”

Jautājot, ko līdzcilvēkiem būtu vērtīgi zināt, ja kāds tuvinieks sirgst ar vēzi, Dace saka: “Nesaki, ka viss būs labi, jo tu to nevari zināt. Bet izvērt to caur pozitīvām sarunām, lai cilvēks nezaudē ticību sev, ka ir jāsaņemas, jācīnās. Esi blakus tam cilvēkam tad, kad viņam to vajag un atkāpies, kad nevajag. Vienkārši esi klātesošs.”

Dace ar savu stāstu izlēma dalīties Thread platformā un arī ar mums, lai pievērstu sieviešu uzmanību krūts veselības tēmai. Liktu saprast, cik svarīgas ir ikgadējās pārbaudes, cik būtiska ir krūšu pašpārbaude ik mēnesi. Lai arī cik ļoti lielas bailes būtu no pārbaudēm, tas ir vienīgais veids, kā glābt savu dzīvību, kā neielaist slimību. Kā teica Dace: “Kas ir ļaunākais, kas var notikt?” Vai nu tu uzzināsi diagnozi laicīgi un spēsi to pieveikt, vai baidīsies, līdz būs par vēlu.

Dace saka milzīgu paldies visai iesaistītajai ārstu komandai, īpašu pateicību izsakot mamologam, krūts ķirurgam Pēterim Ložam, Rīgas Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Krūts centra personālam, iesaistītajām medmāsām un visām atbalsta personām.

Atkāpe:
Latvijā valsts organizēta krūts vēža skrīninga programmas ietvaros sievietēm vecumā no 50 līdz 70 gadiem ir iespēja veikt bezmaksas mamogrāfijas izmeklējumu reizi divos gados. Ej un Pārbaudies! 
 

Skrīninga mamogrāfija ir profilaktiska krūšu pārbaude  sievietēm, kurām nav sūdzību. Mamogrāfija ir rentgenoloģiska izmeklēšana, kas ļauj konstatēt izmaiņas krūtīs. Pētījumos mamogrāfija ir pierādīta kā visefektīvākā un informatīvākā metode savlaicīgai krūts vēža diagnostikai. Primāri, tās mērķis ir laikus pamanīt izmaiņas. Tā ir iespēja saskatīt slimību vēl pirms tās iespējamās "sataustīšanas".  

Krūšu ultrasonogrāfija (USG) ir galvenā profilaktiskā metode sievietēm vecumā līdz 35–40 gadiem. Klīnikās un medicīnas iestādēs krūšu USG regulāri iesaka sākt veikt no 25 gadu vecuma, lai savlaicīgi pamanītu jebkādas izmaiņas krūšu audos.
 

Lai samazinātu krūts vēža attīstības risku: 

• reizi mēnesī veic krūšu pašizmeklēšanu; 
• esi fiziski aktīva vismaz 30 minūtes katru dienu (pastaigājies, peldi, skrien, pārvietojies ar velo); 
• baro bērnu ar savu krūts pienu, ja tas ir iespējams; 
• nesmēķē un nelieto alkoholu; 
• uzturi normālu ķermeņa svaru (vidukļa apkārtmērs ir līdz 80 cm un ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir 18,5-24,9); 
• uzņem pietiekamā daudzumā šķidrumu (dienā 2–2,5 litrus jeb 30–35 ml uz cilvēka 1 kg ķermeņa svaru), izvairies no saldinātiem dzērieniem; 
• lieto sabalansētu un veselīgu uzturu 

Avots: Slimību profilakses un kontroles centrs