Uzvesties naidīgi internetā bērni iemācās arī no saviem vecākiem

“Bērni ir sabiedrības spogulis, tāpēc ir likumsakarīgi, ka arī bērnu un jauniešu vidū valda neiecietība,” skarbo realitāti par neiecietību un mobingu internetā iezīmē Jānis Lapa, klīniskais psihologs (Pusaudžu resursu centrs).

FOTO: Shutterstock.com

Draudi, pāridarījumi un iebiedēšana internetā var izplatīties acumirklī un pilnīgi izpostīt upura dzīvi. Diemžēl tiešsaistes naida runas upuri ierakstu dzēšanu nevar panākt tik viegli, cik tie izplatās, tāpēc nākas paļauties uz tiešsaistes platformu palīdzību.

To, ka internets nav drošs tā lietotājiem, vēl 2018. gadā atzina lielākā daļa Eirobarometra aptaujas [1] respondentu. Šādu viedokli pauda 65% aptaujāto. Cilvēki, kuri seko līdzi diskusijām internetā vai piedalās tajās, ir vai nu pamanījuši, vai paši piedzīvojuši pāridarījumus, draudus vai naida runu. Zīmīgi, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs 59% respondentu atbildējuši, ka, redzot problemātisku vai nelegālu saturu internetā, nav rīkojušies. Latvijā šis skaits ir vēl lielāks – 73% aptaujāto.

Reaģējot uz šo aizvien izteiktāko problēmu, Eiropas Savienība (ES) un vairāki informācijas tehnoloģiju uzņēmumi (piemēram, Facebook, Microsoft, Twitter, YouTube, Instagram, 
Snapchat) ir parakstījuši Rīcības kodeksu, lai vērstos pret naida runas izplatīšanu tiešsaistē. Šīs platformas ir piekritušas pārbaudīt, vai lietotāju paziņojumos ir ietverta naida runa, un vajadzības gadījumā 24 stundu laikā izdzēst šādus paziņojumus. Izmantojot atbalsta tīklu, ES arī nodrošina, ka katrā Eiropas valstī ir Drošāka interneta centrs, uz kuru var zvanīt bez maksas, lai saņemtu ekspertu palīdzību gadījumos, kad cilvēks saskāries ar nepatīkamām situācijām internetā. 
 

Paaudzes regulē viena otru, un pārmaiņas nav tik ātras. Lai sabiedrībā notiktu kādas izmaiņas, katram ir jāsāk ar sevi, savu ģimeni


Novērtējumā par Rīcības koda ievērošanu un reaģēšanu, kas tika publicēts 2019. gada februārī, secināts, ka 72% gadījumu saturs ar naida runas pazīmēm, par kuru lietotājs ziņoja, tika izdzēsts, turklāt 89% gadījumu tas notika 24 stundu laikā, kas ir būtisks uzlabojums, ja salīdzina ar 2016. gadu, kad šis Rīcības kods tika ieviests. Toreiz reakcija vienas diennakts laikā notika vien 40% gadījumu [2].

Ja vardarbību reālajā dzīvē mēs protam atpazīt, tad uzvedība internetā ir salīdzinoši jauns mūsu dzīves fenomens, tāpēc dažreiz var rasties apjukums par to, kas ir un kas nav akceptējami. Kā atpazīt un pamanīt tā dēvētos sarkanos karogus, skaidro psihologs J. Lapa, kas norāda, ka bieži vien attālinātā komunikācija dod maldīgu ilūziju, ka internetā pastāv citi likumi un par nodarīto noziegumu, piemēram, lietojot naida runu u.tml., netiks piemērots sods. “Reizēm ir uzskats – lai sabiedrībā, politikā, veselības aprūpē notiktu izmaiņas, ir jānomainās paaudzēm, tomēr paaudzes jau ir nomainījušās, bet paradumi saglabājušies tie paši. Tāpēc ir kārtīgi jāpadomā, vai tiešām varam cerēt uz to, ka jaunā paaudze pati no sevis izaugs citādāka – iecietīgāka, saprotošāka,” norāda speciālists. Paaudzes regulē viena otru, un pārmaiņas nav tik ātras. Lai sabiedrībā notiktu kādas izmaiņas, katram ir jāsāk ar sevi, savu ģimeni.

Internets – vēl viena vide, kur izpausties
Speciālists norāda, ka, runājot par neiecietību internetā, jāsaprot, ka internets ir tikai vēl viena vide, viens rīks, viens veids, kā komunicēt un veidot attiecības. Visbiežāk tas attiecību modelis, kas valda reālajā dzīvē, tiek pārnests uz ierīci un tur arī paralēli uzturēts. “Es negribētu izcelt neiecietību internetā kā vienu no neiecietības formām. Tas ir jāskata kopumā. Novērots, ka sabiedrībās, kur kopumā vardarbības līmenis ir zemāks, arī vardarbība un mobings internetā ir zemāki. Latvijā, kur ir augsts vardarbības līmenis klātienē, arī internetā tas ir augsts,” stāsta psihologs.

Vardarbība nedrīkst būt norma, tomēr Latvijā ar to ir problēmas
Ir sabiedrības, kur vardarbība netiek akceptēta, un tādās to ir arī vieglāk izskaust. Kā stāsta J. Lapa, Latvijas sabiedrībā diemžēl ir tā, ka, lai arī vārdos vardarbību neatbalsta, idejiski ir jūtams, ka pie mums tā netieši tiek akceptēta. “Sabiedrībā, kur ir pieaugušie (vecāki, skolotāji), kas atbalsta vardarbību, būs grūti kaut ko mainīt. Ir gadījumi, kad pieaugušie atbalsta tādu rīcību, netieši komentējot un aizstāvot varmāku vai arī nostājoties klusētāja pozā un ignorējot situāciju, baidīdamies tajā iesaistīties. Latvijas skolās ņirgāšanās, uzmākšanās un apcelšana ir ļoti izplatīta. Diemžēl, ja ir situācija, ka to dara puse skolēnu klasē, tā kļūst par normu,” realitāti iezīmē psihologs. Tādā gadījumā, kad vardarbība ir norma, ir grūti nostāties pret varmāku. Lielākā daļa jauniešu tāpēc izvēlas palikt malā. 
 

Lai arī konfliktos nereti ir iesaistīti tikai daži skolēni, Latvijā situācija visbiežāk ir tāda, ka lielākā daļa tos vēro no malas vai it kā neiesaistās. Pat ja arī skolēni saprot, ka šāda uzvedība nav pieļaujama, ir grūti izšķirties, kurā pusē nostāties


J. Lapa piemin arī slavenos interneta rakstu anonīmos komentētājus, kas visai bieži izceļas ar naidīgu nostāju: “Ja šādi ir pieaugušie, kas audzina jauno paaudzi, nav brīnums, ka jaunieši šo uzvedības modeli pārņem.”

Cieš visi – arī malā stāvētāji
Lai arī konfliktos nereti ir iesaistīti tikai daži skolēni, Latvijā situācija visbiežāk ir tāda, ka lielākā daļa tos vēro no malas vai it kā neiesaistās. Pat ja arī skolēni saprot, ka šāda uzvedība nav pieļaujama, ir grūti izšķirties, kurā pusē nostāties. Situācija ir, ka norma ir būt vardarbīgam, atstājot bērniem izvēli starp to, vai pašam būt aktīvi vardarbīgam vai malā stāvētājam, vai arī kļūt par apsmejamo.
 

Mehānisms, kā audzināt bērnos iecietību, tostarp internetā, ir ļoti vienkāršs – bērni mācās no vecāku piemēra


“Pētījumi pierāda, ka šādās sabiedrībās un situācijās negatīvi ietekmēti tiek absolūti visi – arī malā stāvētāji un, protams, gan varmākas, gan upuri. Arī malā stāvētāji izjūt lielu spriedzi un trauksmi par to, ka arī viņi kādā brīdī varētu tikt apsmieti. Līdz ar to arī viņi nespēj izturēties brīvi, atrodoties saspīlētā vidē,” situācijas nopietnību norāda J. Lapa.

Viss sākas no ģimenes
Mehānisms, kā audzināt bērnos iecietību, tostarp internetā, ir ļoti vienkāršs – bērni mācās no vecāku piemēra. “Tas nav tik daudz par to, ko mēs pasakām saviem bērniem, bet par to, kā mēs paši risinām konfliktus un kādu ziņu nododam bērniem. Ja bērns redz, ka vecāki regulāri viens uz otru kliedz, lamājas un reizēm sit, nekādi padomi tā nedarīt nestrādās. Tieši no vecāku uzvedības bērni mācās, kā jāuzvedas pašiem. Pat ja bērns neredz, ka vecāki raksta naidīgus komentārus internetā, visbiežāk vecāki šādu naidīgu uzvedības modeli turpina arī dzīvē, komentējot citus cilvēkus, valdību, auto satiksmes dalībniekus vai kaimiņus un radus,” norāda psihologs. 

Speciālists spriež – ja agresija ir cilvēkā, tad tā izpaužas visās vidēs, un bērns šo uzvedības modeli kopē.

“Tas, kā vecāki risina konfliktus un kā ģimenē ir pieņemami risināt konfliktus, bērniem kalpo par piemēru, kā konflikta situācijās uzvesties pašiem, neatkarīgi no tā, vai konflikts notiek reālajā dzīvē vai interneta vidē,” stāsta J. Lapa.

Pieaugot bērnam, pieaug vides ietekme
Tomēr jo vecāks bērns kļūst, jo mazāka ietekme ir ģimenei un pieaug apkārtējās vides ietekme, tāpēc būtiski ir laikus parūpēties par vidi, kurā nonāk bērns. “Vecākiem ir jāapzinās, ka skolā, piemēram, ir savi likumi. Tāpēc, objektīvi ņemot, nepalīdzēs, ja bērnam mācīs būt ļoti labam, zinot, ka viņš nonāks vidē, kur ir citi, pavisam skarbi likumi,” uz realitāti norāda speciālists. “Tā, protams, ir milzīga problēma un dilemma vecākiem. Būt labam vietā, kur visi ir zvēri, – tā nav adaptīva uzvedība un tas neveicinās bērna iekļaušanos noteiktajā vidē. Tas atkal noved pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir tik daudz malā stāvētāju, lai viņi kaut kā varētu izdzīvot šādos apstākļos. Līdz ar to bērni risina jautājumu, kā iegūt savu vietu starp pārējiem, nevis domā par to, kā neaizskart kāda cita jūtas,” skaidro J. Lapa.
 

Tas, kā vecāki risina konfliktus un kā ģimenē ir pieņemami risināt konfliktus, bērniem kalpo par piemēru, kā konflikta situācijās uzvesties pašiem, neatkarīgi no tā, vai konflikts notiek reālajā dzīvē vai interneta vidē


Vai ir jēga mācīt savu bērnu nepakļauties
“Diemžēl neesmu optimists šajā jautājumā. Mainīt paradigmu ir ļoti grūti, jo tad pilnīgi visiem ir jāpiekrīt vienotam uzvedības modelim – gan vecākiem, gan skolotājiem, gan pārējam skolas personālam, arī direktoram, gan pašiem bērniem. Tas, ko es redzu, ir, ka lielai daļai skolotāju ir pārliecība, ka šāda – vardarbīga – uzvedība ir pieļaujama. Tāpēc ir grūti to regulēt. Kamēr bērns dzīvo mājās, vecāki ir tie, kas viņu var ietekmēt un regulēt. Bet skolā jau tieši skolotājs ir tas, kas regulē šādas izpausmes. Ja skolotājam nevardarbīga uzvedība nav vērtība, tad nekas nestrādās. Ir jābūt konkrētai sistēmai, kā un ko darīt šādos gadījumos, – skolotājiem ir jāreaģē, arī direktoram un visam skolas personālam, kā arī visiem vecākiem. Diemžēl bieži kāds no šiem posmiem ir ar citādu viedokli, tāpēc vienota virzīšanās pretim sabiedrībai bez ņirgāšanās, apsmiešanas, uzmākšanās ir kavēta,” problēmu iezīmē psihologs.

Tomēr J. Lapa nenoliedz, ka ir ļoti būtiski gan ar savu piemēru, gan skaidrošanu bērniem un pusaudžiem darīt zināmu, ka internets ir tāda pati vide, kur ir jāievēro uzvedības noteikumi, un ka arī internetā vardarbība un mobings nav pieļaujams.

Ziņa bērniem un jauniešiem: “Es zinu, ka tu gribi būt labs!”
Lielākoties pusaudži aiz bravūras slēpj savu patieso raksturu, kas ne vienmēr ir agresīvs vai vardarbīgs. Ja pieaugušajam sanāk saskarsme ar dumpīgu un vardarbīgu pusaudzi, labākais, kā rīkoties, būtu uzsvērt pusaudža labās īpašības. “Vecāki varētu atgādināt pusaudzim viņa stiprās un labās puses, uzsvērt tās jomas, kurās viņš iepriekš sevi pierādījis kā labu un spējīgu. Droši vien nav tā, ka pusaudzis visu laiku sūta nejaukus video vai kādu apsmej. Nevajadzētu likt tik lielu uzsvaru uz negatīvo, bet parādīt un pastiprināt labo un to, kāda uzvedība ir sagaidāma no pusaudža,” stāsta eksperts.
 

Internetā darbojas tie paši likumi, kas dzīvē, – nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev pašam


Lai arī situācijas apkārt ir atšķirīgas no tā, kā pieņemts uzvesties ģimenē, ir vērts bērniem un pusaudžiem reizi no reizes atgādināt, kādas ir ģimenes vērtības. Piemēram, teikt “Mēs tā nedarām, mūsu ģimenē tā nedara” ir vērts, pat ja šķiet, ka bērns vai pusaudzis par to vīpsnā. “Pat ja pusaudzis, klausoties šādus vēstījumus, it kā ārēji izrāda, ka viņš tam netic vai tas ir ļoti kaitinoši, ir zināms, ka šāda ģimenes vērtību atgādināšana viņu ietekmē un viņš arī uztver šīs lietas. Vērtību orientēšana arī pusaudžu vecumā ir vajadzīga, lai arī pusaudžiem raksturīgi meklēt citas pārliecības un apšaubīt to, ko saka vecāki. Ģimenes vērtības jau nekur nepazūd, tāpēc vienmēr ir svarīgi ievērot pašiem un atgādināt bērniem, kā ir pieņemts rīkoties mūsu ģimenē. Ir saprotams, ka pusaudžiem pieaugšanai ir vajadzīgs pārbaudīt robežas un sastrādāt kādas lietas. Adaptīvos gadījumos šāda uzvedība neturpinās – pusaudzis paeksperimentē un saprot, ka viņam tas nav vajadzīgs,” iesaka speciālists.
 
Atgādinājums kā pieaugušajiem, tā bērniem par uzvedību internetā:

  • internetā darbojas tie paši likumi, kas dzīvē, – nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev pašam;
  • jebkas, kas tiek kādam nosūtīts internetā pat tikai privāti, pēkšņi var kļūt publisks, un to nav iespējams kontrolēt;
  • atceries – anonimitāte internetā nepastāv;
  • bērniem labākais piemērs, kā internetā uzvesties, ir vecāku piemērs;
  • komunikāciju internetā veido, balstoties uz pieņemtajām ģimenes vērtībām;
  • neklusē un runā, ja saskaries ar vardarbību internetā, – pat ja esi tikai novērojis;
  • ja iespējams, labāk situāciju ir risināt, nevis iesaistot ārējas instances, bet risinot iekšienē – skolā, pulciņā, darbavietā;
  • ja situācija nav risināma iekšējā vidē, vērsies pēc padoma vai palīdzības Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā (bezmaksas uzticības tālrunis 116111), Pusaudžu resursu centrā, krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” vai pie kāda, kam uzticies;
  • ziņo ātri un anonīmi par pārkāpumiem internetā vai saņem konsultāciju “Drošs Internets” mobilajā lietotnē!
  • kļūsti #DigiSafe! Atver www.digisafe.lv spēli mobilajā telefonā un pārbaudi savas zināšanas par drošību un tiesībām internetā. Izaicini arī savus draugus un parūpējies par viņu zināšanām.
     

Rakstu sēriju finansē Eiropas Savienības māja.
Eiropas Savienības mājā (Aspazijas bulvārī 28, Rīgā) var saņemt pieredzējušu speciālistu konsultācijas, kā labāk izmantot ES sniegtās iespējas, un piedalīties dažādos pasākumos – diskusijās par Latvijai un Eiropas Savienībai svarīgiem notikumiem, informatīvajos semināros, radošajās darbnīcās, kino vakaros –, kā arī apmeklēt izstādes, kultūras pasākumus un iepazīties ar Eiropas valstu tradīcijām un vēsturi. Uzzini vairāk: www.esmaja.lv


Rakstā izmantotās atsauces:

1. https://data.europa.eu/euodp/en/data/dataset/S2201_469_ENG
2. https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/code_of_conduct_factsheet_7_web.pdf