Ticība Ziemassvētku vecītim – ticība brīnumam un cerībai. Kad un ko par vecīti atklāt bērnam

Par tradicionālo pirmssvētku dilemmu saka klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte.

“Ticību Ziemassvētku vecītim nesauktu par mītu, bet gan ticību brīnumam, kas nes ne tik daudz materiālus labumus dāvanu veidolā, cik prieka, pozitīvu emociju un ticības tam, ka viss ir iespējams,” tā par tradicionālo pirmssvētku dilemmu saka klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte. “Šo tradīciju vecāki rada paši un nodod to saviem bērniem, tāpēc arī paši ir atbildīgi par to, cik ilgi un kā to pēc tam uzturēs.”
 

Katrā ģimenē Ziemassvētku vecītis tiek piedzīvots citādāk. Vienā ģimenē vecītis nāk ciemos pats, citā dāvanu maisu atstāj aiz durvīm vai arī pārsteigumus noliek  zem eglītes. Bērni, pie kuriem vecītis neierodas personīgi, bet ir redzēts kādā pasākumā vai lielveikalā, šim tēlam pārstās ticēt ātrāk. Citiem, pie kuriem Ziemsvētku vecītis ierodas pats, ticība šim tēlam ir lielāka un stiprāka. Vecīša stāstu var salīdzināt ar pasakām. Mēs tās lasām bērniem un vienlaikus gūstam prieku no bērnu emocijām arī paši. Vecītis ir pozitīvais tēls, kas vieš cerību, ka gandrīz viss, ko cilvēks no sirds vēlas, ir iespējams. Pieaugušo dzīvē bieži vien mums šādas ticības pietrūkst, bet bērniem šī sajūta vēl ir ļoti dabiska.
 

Ir dabiski, ka līdz skolas vecumam bērni tic vecītim. Šo ticību ir viegli noturēt un atjaunot, ja kādā brīdī tā sašķobās. Sākumskolas vecumā ticība sāk vājināties, jo bērns dodas sabiedrībā bez vecākiem un daudz, ko dzird un redz. Bet svarīgākais ir tas, ka bērns izaug no maģiskās domāšanas vecuma, attīstās  loģiskā domāšana un citas prasmes, kas liek pasauli ieraudzīt reālāk, viņš sāk labāk izprast likumsakarības.

Ja bērns sāk uzdot jautājumus vai paziņo, ka viņš zina, ka vecītis īsts, tad tas ir īstais laiks sarunai. 7-8 gadus vecam bērnam vairs nav jāuztur mīts, ka vecītis ir īsts. Nav arī jānoliedz tas, ko bērns redzējis pats savām acīm, pretējā gadījumā šāda vecāku rīcība var sēt šaubas “Vai tam, ko es redzu un domāju,  maz var uzticēties, ja jau vecāki apgalvo pretējo”. Kā notiks šīs saruna, ir pašu vecāku ziņā, piemēram, tajā varētu runāt par to, kādēļ šis stāsts tiek uzturēts un ko tas mums dod, kā tas palīdz radīt svētku sajūtu un dod cerības. Galu galā arī pieaugušie cilvēki savā ziņā tic vecītim un gaida to.
 

Ja Ziemassvētku vecīša brīnumam vēl tic bērns, kas sasniedzis tīņa vecumu, iespējams, viņš ārēji piespēlē vecākiem, lai palīdzētu uzturēt šo pasaku par prieku jaunākiem brāļiem vai māsām. Ja bērns arī lielākā vecumā  tic vecītim, bet citādi  realitāti uztver adekvāti, tad arī tas nekas satraucošs nav. No otras puses vecākiem būtu vērts padomāt, ko bērns no šādas situācijas iegūst – vai tā ir nevēlēšanās pieaugt, izpatikšana vecākiem, iespēja paprasīt dāvanu vai vienkārši ticība brīnumam.

Vai bērnam vajadzētu likt draudzēties ar vecīti? Kamēr bērns pavisam maziņš un no svešā bārdainā onkuļa viņam ir bail, vecākiem  nevajadzētu spiest viņu ''draudzēties'' ar vecīti. Tāpat šo Ziemassvētku tēlu nebūtu jāizmanto, lai bērnu biedētu vai sodītu “Pateikšu vecītim, ka mani  neklausi, dāvanas nedabūsi...”