Ziedu vainadziņa nozīme un tajā iepīto jāņu zāļu spēks un simboli

Uzpin Līgo svētkos sev raibu puķu vainagu! Savam vīrietim - ozolzaru. Ne tikai skaistumam, bet arī laimei un sava spēka vairošanai.

Jāņu laikā visa daba plaukst uz zied - pilna spēka un saules enerģijas. Vainags, kas pīts no trejdeviņām puķēm un zālēm, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags (aplis) ir mūžības un saules simbols. Tāpēc apaļš ir arī Jāņu siers un ugunskurs.
Vainagu pīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Ozolu vainagi tika doti vīriem. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu un bišu svētību.

Pievērs uzmanību augiem un ziediem, ko vēlies iepīt vainagā 

Margarietiņa - tīrības, naivitātes, mīlestības un labsirdības simbols. 

Rudzupuķe - aizsargā no negatīvās enerģijas un veicina cilvēka attīrīšanos.

Peonija - cieņas, goda un bagātības simbols. 

Paparde - aizsargā no burvestībām, ļaunajiem gariem, atvaira zibeni, krusu, valda pār Ūdens un Zemes stihijām. 

Ozols - simbolizē spēku un pārticību. Pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. 

Magone - simbolizē miegu, iztēli un aizmirstību. Sarkanās magones nes prieku, baltās - mieru un labus sapņus. 

Madara - madaras tiek uzskatītas par īstajām jāņuzālēm tieši Vidzemes pusē pateicoties savām ārstnieciskajām īpašībām. Simbolizē skaistumu. 

Pīlādža lapas - ģimenes, miera un laimes simbols. Atvaira ļaunumu, nelabo, nodrošina aizsardzību. 

Pelašķis - labs palīgs cīņā pret veselības kaitēm. 

Kam jāpin vainagi
Parasti vainagus pina sievietes un bērni - jāņabērni. Tas esot tāpēc, ka horizontālā veseluma - šajā gadījumā vainaga - radītājas ir sievietes, bet vertikālā - meijas - vīrieši. Tāpēc vīru un puišu uzdevums Jāņos ir pārvest no meža mājās meijas (jaunos bērziņus), ar ko rotāt istabu un sētu.
Ar vanagu vītnēm un ziediem izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus - govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu - auglībai.

Mājas rotāšana
Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas - istabā, klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos.

Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.

Jāņu zāles izmantoja arī jaundzimušā pirmajai vanniņai, taču šo zālīšu tēja ir vērtīga tad, ja nav vecāka par pus gadu.

"Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem." (LTT: J. Bēdulis, Rundāle.)

Materiāla tapšanā izmantota informācija no www.liis.lv