Izmisis vīrietis: Dodiet padomu, kā tikt vaļā no "ātrajiem" kredītiem! Vairs neredzu galu...

Jauns vīrietis ģimenes portāla Mammamuntetiem.lv forumā dalās pieredzē, kā iekūlies "ātro" kredītu gūstā, un nu nezina, kā ar tiem tikt galā. Viņš stāsta, ka nu jau vairākus gadus cenšas, cik spēka, bet galu un malu neredz. Vīrietis ne tikai dalās ar savu stāstu, bet lūdz arī padomu, kā rīkoties. 

FOTO: Shutterstock.com

Kopējais kredītu parāds man ir 13 tūkstoši. Vienmēr jāknapinās, vienmēr jāplāno un neredzu galu...

"Diemžēl... Ar šādu vārdu uzsākšu šo savu tēmu. Esmu "ieslīcis" parādu jūrā un nezinu, kā veiksmīgi un nesāpīgi tikt ārā. Jo pagaidām neredzu ne galu ne malu, tāpēc esmu izlēmis gan pastāstīt savu sāpi, gan uzjautāt, kādu padomu, kā labāk pārvarēt šo finansiālo krīzi.

 

Tātad visu pēc kārtas. Viss sākās vidusskolas laikā - 16/17 gados, ka Latvijā ienāca termins "smscredit" - ātri un vienkārši, un LR likumdošana uz šo sfēru tajā laikā, bija tik maigs kā zīdaiņu dibens. Tajos gados piesaisti klientu, tu dabūsi 15LS, un viņš dabūs 15LS. Likās, ka esi biznesmenis, un tā ir haļavnā nauda... Tikai tas, protams, viss izvērtās, ka es beigās biju viņu daudzgadīgs klients ar termiņa pagarinājumiem ik mēnesi... Piehaltūrēju visādus darbus, lai tikai varētu atmaksāt. Vidusskolā arī iepazinos ar savu nu jau bijušo, bet ilggadējo draudzeni. 19 gados pieteicās jauks brīnumiņš, un dzīvojām, kā varējām. Protams, pie vecākiem, jo darba alga minimāla, principā iztikām no tā, cik no visādām haltūrām dabūju naudu. Bet nu problēmu bija vairāk, tāpēc tajā brīdī, kā problēmas segt? Vēl vairāk visādi kredīti...

Es beigās biju viņu daudzgadīgs klients ar termiņa pagarinājumiem ik mēnesi...


Bet nu labi, dzīve kaut kā iegrozījās, 24 gados, tiku labi apmaksātā darbā, paskrēja vēl gads... Dzīvē likās, ka tomēr būs labi. Pat tik labi, ka, atmaksājot visus obligātos maksājumus un pārtiku ledusskapī, pāri palika 400€/mēn. Sāku domāt par "mūsu" vietiņu Rīgā, par cik iepriekšējā gadā biju bildinājis draudzeni un tik tiešām biju atdevis viņai sirdi un gatavs pavadīt visu mūžu. Beidzot mūsu vietiņa bija nākamais, ko vēlējos lai mums ir. Sāku skatīties piedāvājumus, jau izvēlējies vienu foršu dzīvoklīti uz īri. Kas būtu, kā pārsteigums... Bet tanī pat laikā, kā pēc tam uzzināju, viņa slepus slapstījās ar vienu darba kolēģi. Fakts pēc fakta, informācija pēc informācijas, bilde tapa ar vien neglītāka, līdz brīdim, ka vienā dienā atkal ziņa no viņas, ka paliks darbā ilgāk, strādās virsstundas... Sapratu, ka tas man ir apnicis, pēc iegūtās informācijas zināju, ka darbā viņas nav, un, zinot visu informāciju, pieķēru abus, konfrontēju. Protams, ļāvu vaļu emocijām, un bija kautiņš... Bija daudz emociju...


Nākamajā dienā sekoja emociju pilna runāšanās ar draudzeni un galā šķiršanās, jo viņa mani vienkārši vairs negribēja, es viņai neinteresēju (un nebija dūša pateikt), un mana pasaule faktiski 24h sabruka... Ieslīku depresijā, zaudēju darbu, atkal sāku ņemt kredītus vienu, otru, trešo, jo plāns bija vēl pēdējo reizi "uzdzīvot" un izdarīt pašnāvību. Faktiski 4 mēnešu laikā sevi iznīcināju.

Ieslīku depresijā, zaudēju darbu, atkal sāku ņemt kredītus vienu, otru, trešo, jo plāns bija vēl pēdējo reizi "uzdzīvot" un izdarīt pašnāvību.

Ar asarām acīs (un vainas apziņu, ka varbūt nevajag tik daudz atklāties) šo rakstu, bet tajā liktenīgajā vakarā biju uzkāpis uz kādas 16 stāvu mājas jumta Rīgā. Bija skaists saulriets, daudz domu daudz asaru un daudz sajūtu. Bet zināju vienu, ka tajā vakarā mana dzīve beigsies. Tas brīdis pienāca, noskaitīju tēvreizi un... Bet tajā mirklī apstājos. Sajutu neaprakstāmu spēku. Un pēkšņi vairāk kā jebkad sajutu vainas apziņu no manas mīļās un skaitās meitas, ka es viņu pievīlu, ka es pametu. Bija daudz visādu "sapņu", tad pamodos, bija viegls lietus, bet silts, tāda sireālā sajūta. Pagāja vēl labs laiks līdz sapratu, ka es to neesmu izdarījis. Un sapratu, ka man to nevajag darīt. Es nevaru pamest savu meitu.


Tā nu es to dienu pavadīju, vienkārši sēžot jūrā, viens pats ar savām domām.
Nākamajā dienā sāku meklēt palīdzību, bet tā kā vairs nebiju "jaunietis" tad kādu sakarīgu bezmaksas palīdzību grūti atrast. Nu neko, lēnītiņām un pa druskai viss uzlabojās, arī darba ziņā atradu labu darbu, un esmu nonācis 2020 gadā. BET tie kredīti...


Faktiski 70% alga aiziet kredītos (alga man ir 900€ uz rokas). 100€ pārskaitu bijušajai priekš meitas, par meitu esmu vienmēr rūpējies un gādājis savu iespēju robežās, tāpēc "nelietis" neesmu un ar bijušo esmu vienojies, ka viņa mani neiesniegs nekādos alimentos. Ar bijušo nerunāju, runāju un kontaktējos tikai ar meitu. Bijušās vecākiem šad tad piezvanu, jo tomēr viņi daudz palīdzēja un pieņēma, ka dzima mazais rakaris.

Reklāma
Reklāma

Finansiāli jūtos ļoti nestabils. Gribas vairāk viņu iepriecināt... Bet nevaru.

Nu jau gadu draudzējos ar meiteni, kura man patīk, es viņai patīku, mums pus gadu ir īrēts dzīvoklis... Īre, komunālie... Ēdiens... Esmu daudz arī atklājis par savu pagātni, un viņa mani pieņem, arī viņai nav gājis viegli, bet kopā ar Dieva vārdu mēģinām sakopt savas jaunības kļūdas un arīdzan teikt, ka esam abi otrreiz iemīlējušies. Bet ir grūti... Finansiāli jūtos ļoti nestabils. Gribas vairāk viņu iepriecināt... Bet nevaru.

 

Kopējais kredītu parāds man ir 13 tūkstoši. Vienmēr jāknapinās, vienmēr jāplāno un neredzu galu... Jo nu jau 2 gadus stabili visu, ko maksāju, principā aiziet procentos (Misteru X kabatās), nevis pamatsummas dzēšanā...


Google varianti - refinansēšana nepalīdz, jo vienīgais variants, ko man pasaka, ir ar īpašuma ķīlu. Esmu bijis klātienē runāt un lūdzies visās oficiālajās Latvijas bankās, bet visur atsaka un saka, ka man ir jāuzlabo mans finansiālais stāvoklis (BET KĀ?!?? Ja jūs man nedodat iespēju uzlabot...)

Drīz būs 30 gadi... Jūtos arī nožēlojami, ka 30 gados šādi ir jādzīvo.

Vienīgais mans īpašums ir mana mašīna, ar ko pārvietojos uz darbu un ikdienā. Tā ir "ok" stāvoklī, bet tā pati ir par vecu, lai to kāds kreditors ņemtu... Ja to pārdotu, atdotu ~1/5 daļu no kopējās summas un paliktu bez transporta uz kājām... Daļiņu palīdz mani vecāki, kuri dzīvo ārzemēs, bet viņi arī nav miljonāri un nevar nosegt daudz (turklāt man arī ir kauns prasīt viņiem).


Drīz būs 30 gadi... Jūtos arī nožēlojami, ka 30 gados šādi ir jādzīvo, nevis pelnu priekš sevis, bet priekš kreditoriem. Maksātnespēja? Bet tad, cik noprotu, tiek iesaldēti visi konti, maksimāli no tavas algas automātiski aizsūta, atstāj tev tikai iztikas minimumu priekš maizes un griķiem, respektīvi, izdzīvošanas simulators... Bet tā nav nekāda dzīve... Tad jau labāk ir, kā tagad, jo vismaz nav oficiālā štampoga, ka ir bijis tāds process, jo šis varētu arī ietekmēt dzīvi nākotnē, ja gribēs kādu hipotekāro u.t.t...

 

Tāpēc mans jautājums, kā lai gudri sakopj šo savu lauciņu, lai pēc kāda gada-diviem, varētu jau sākt redzēt to kredītu galu? Domājot par nākotni, negribu arī darīt drastiskas lietas. Varbūt ir kādas lekcijas, grāmatas, kur ir padomi. Varbūt varat ieteikt savus padomus, kā tikāt vaļā no nebanku kreditoriem?

Saistītie raksti