Tēta dzemdību stāsts: "Tas bija un joprojām ir visskaistākais, kas ar mani ir noticis!"

 

 

Mani sauc Mārtiņš, bet manu mīļdēliņu – Ernests. Pirmo reizi mēs abi tikāmies agrā 16.oktobra rītā, kad Ernests mani sveica ar skaļu brēcienu – zīmi, kas apliecināja, ka pasaulei sevi pieteicis varens un ņiprs puika.

 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Attēlā redzamie tētis un bērns nav šī raksta varoņi. Foto iesūtījusi Sanita Zute, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma

Tajā mirklī man šķita, ka esmu ieraudzījis mazu eņģelīti, kurš pavēlējis manās acīs iezagties prieka rasiņai. Pati 16.oktobra diena nāca tikpat skaista kā mūsu tikšanās ar Ernestu – iepriekšējās dienas pelēcību un nemīlīgo mitrumu bija nomainījušas lagūnas zilas debesis, spoža saule, balti, pūkaini mākoņi un vēl baltāks pirmais sniedziņš. Bet varbūt šī diena bija tādi pati kā pārējās rudens dienas – tikai tagad es to redzēju savādāku, skaistāku?

Nenoliegšu, ka es biju bažīgs par to, kas mani sagaida, daudz domāju un uztraucos par to, kā es varēšu palīdzēt, kā varēšu būt noderīgs.

Lai vai kā, bet ar mammu Jolantu īpašas sarunas un vienošanās par manu līdzdalību dzemdībās nebija. Tas notika pats no sevis. Jo tuvāk nāca dēliņa dzimšanas diena, jo vairāk es un mana sieviņa zinājām, ka arī es būšu klāt šajā nozīmīgajā brīdī. Nenoliegšu, ka es biju bažīgs par to, kas mani sagaida, daudz domāju un uztraucos par to, kā es varēšu palīdzēt, kā varēšu būt noderīgs. Iespējams tās pat nebija bailes, drīzāk tā bija sava veida neziņa par gaidāmo notikumu. Tāpēc mēs veicām priekšdarbiņus – pieteicāmies jauno vecāku kursiem, kur pirmajā nodarbībā es mazliet vairāk uzzināju ne tikai to, kas mani sagaida, kā varēšu palīdzēt, bet arī to, kas manai sieviņai būs visvajadzīgākais brīžos, kad mazais ar katru stundu vai minūti pietuvinās savu radības mirkli. Bet, ak vai – mēs paspējām apmeklēt tikai pirmo topošo vecāku nodarbību, jo Ernests bija izdomājis sevi pieteikt veselu mēnesi agrāk.

Protams, ka gluži pretēji vecmātes aicinājumam, mans satraukums bija mežonīgs, lai gan ārēji centos to neizrādīt.

Kā tagad atceros zvanu no vecmātes, kura mierīgā balsī paziņoja, lai nesatraucos, mierīgi saģērbjos, braucu no darba mājās, paņemu visas nepieciešamās mantas un dodos pie savas sieviņas uz slimnīcu. Protams, ka gluži pretēji vecmātes aicinājumam, mans satraukums bija mežonīgs, lai gan ārēji centos to neizrādīt. Lieki piebilst, ka šajā satraukumā visus kursos apgūtos masāžas, elpošanas un citus vingrinājumus biju aizmirsis.

 

Dzemdības ilga 12 stundas
Šodien atskatoties uz minēto notikumu jāsaka, ka topošie tētiņi, tāpat kā topošās māmiņas, paši zinās, kas darāms brīžos, lai palīdzētu pārdzīvot pirmsdzemdību sāpēs. Tāpat es ticu, ka topošie tēti, būdami kopā ar savām mīļajām otrām pusītēm, paši visintuitīvāk nojautīs, kādi uzmundrinoši vai mīļi vārdi ir vajadzīgi konkrētā situācijā, kad, piemēram, topošo māmiņu jau atkal stindzina pirmsdzemdību vai dzemdību īstās sāpes. Tas, kā rīkoties un kas būs vislabākais tieši Jūsu bērna māmiņām, – tas atnāks pats no sevis. Varbūt pat pietiks tikai ar Jūsu klātbūtni, ar klusumu, ar rokas turēšanu. Bet lai Jūs apskauj vienotības apziņa. Un tad atliek tikai noticēt sev un ļauties. Esmu drošs par visiem 100 procentiem, ka arī visskarbākais un mežonīgākais tēvainis atplauks, ļausies asarām un sajutīs to sirdi plosošo sajūtu, kad pasaulē nāks viņa atvasīte – maza dzīvībiņa, kuras radīšanā un iedvešanā ir bijusi nozīmē arī tētim.

Reklāma
Reklāma

 

...arī visskarbākais un mežonīgākais tēvainis atplauks, ļausies asarām un sajutīs to sirdi plosošo sajūtu, kad pasaulē nāks viņa atvasīte...

 

Topošie tēti! Ja Jūs nebūsiet bijuši klāt sava bērniņa dzimšanas brīdī, – Jūs būsiet palaiduši garām savas dzīves emocionālāko un nozīmīgāko brīdi! Bet kurš gan no mums ir gatavs atteikties no kā tāda? Tāpēc – uz priekšu! Piedalieties dzemdībās, jo tas ir īpaši svarīgu jūsu otrām pusītēm – sajust stipro plecu. Viņas to ir pelnījušas!

 


Iesūtījis Mārtiņš, stāstu konkursa Tētis dzemdībās dalībnieks