Kādas ir vecāku tiesības, zaudējot bērniņu

Bērniņa zaudēšana vecākiem ir vissāpīgākais dzīves mirklis. Un nav svarīgi, kādā grūtniecības laikā vai dzemdībās un pēc tām, tas noticis. Ja bēdīgais notikums noticis līdz 22.grūtniecības nedēļai, mediķi to uzskata par spontāno abortu. Kādas ir vecāku tiesības, ja zaudēts mazulis, portālam mammamuntetiem.lv skaidro P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Dzemdību nodaļas vecākā vecmāte Signe Irša un P.Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava. 

Ir sievietes, kuras zaudējušas 2 un pat 3 bērniņus, bet jāspēj saņemties un dzīvot tālāk.

FOTO: Dana Romaņuka, http://www.photokidz.lv/

Ir sievietes, kuras zaudējušas 2 un pat 3 bērniņus, bet jāspēj saņemties un dzīvot tālāk.

Šim sāpīgajam tematam nolēmām pievērsties, jo vairākas mūsu portāla lasītājas piedzīvojušas bērniņa zaudēšanu. Citas nesen, citas jau kādu laiku atpakaļ. Daļa sieviešu šaubās, vai grūtajā laikā rīkojušās pareizi, vai viņas nav "piekrāptas" no mediķu puses. Lai gan daudzas no sievietēm skaļi nerunā par bērniņa zaudēšanu, viņu skaits, diemžēl, ir pietiekami liels. Pēc statistikas datiem, 2011.gadā visā Latvijā vien reģistrēti 3377 spontānie aborti. 15% no visām grūtniecībām beidzas ar spontāno abortu. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2011.gadā visā Latvijā piedzimuši 112 nedzīvi bērniņi. Visbiežāk mirstība bijusi bērniem līdz 999 gramiem - 25, tad visriskantākais vecums izrādījies, kad bērniņš bijis 2000 - 2499 gramus smags. Šādi gadījumi bijuši 17. P.Stradiņa slimnīcā gadā nedzīvi piedzimst ap 20 bērniem, sacīja S.Irša.

  
Kādas mūsu lasītājas jautājums: "Labdien, es vēlētos uzzināt šādu lietu - man bija 18 gadi, kad piedzima pirmais bērns. Nedzīvs, ar nabassaiti ap kaklu. Man viņu pienesa smuki ietītu autiņā, bet pieskarties neļāva. Kādi dokumenti vecmātei bija jādod man kā apliecinājumu, ka viņš ir miris, jo tajā stresā man jautāja, vai es viņu pati apglabāšu, man ieteica atteikties. Tā arī es izdarīju. Mātes pasē es pati atzīmēju, ka ir miris, man nekādus dokumentus nedeva. Savos 35 gados es sāku stipri šaubīties par notikušo."

Atbild juriste Inese Freivalde:
"Labdien! Saskaņā ar civilstāvokļa aktu likumu nedzīvi piedzimuša vai dzemdībās miruša bērna reģistrācija notiek sekojošā veidā: Ja bērns piedzimis nedzīvs vai miris dzemdībās, ārstniecības iestādes pienākums ir paziņot par to dzimtsarakstu nodaļai triju dienu laikā vai ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pēc minētā termiņa beigām, ja termiņa pēdējā diena nav darbdiena. Reģistrējot bērnu, kas piedzimis nedzīvs vai miris dzemdībās, viņam dzimšanas reģistrā piešķir personas kodu un izdara atzīmi "bērns piedzimis nedzīvs" vai "miris dzemdībās". Miršanas fakta reģistrāciju šādos gadījumos neveic.

Ja bērns pēc piedzimšanas dzīvojis neilgu laiku (arī dažas minūtes), reģistrē gan viņa dzimšanas, gan miršanas faktu. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par civilstāvokļa aktu reģistrācijas kārtību, civilstāvokļa aktu reģistru paraugiem, reģistru glabāšanas kārtību un termiņiem, kā arī to dokumentu paraugiem, kurus izsniedz, pamatojoties uz reģistru ierakstiem, lai reģistrētu nedzīvi dzimuša bērna dzimšanas faktu, iesniedz ārstniecības iestādes izdotu medicīnas apliecību par perinatālās nāves iestāšanos, kurā norādīts dzimšanas fakts un laiks.

 

Reģistrējot nedzīvi dzimuša bērna dzimšanas faktu, dzimšanas apliecību neizraksta. Bērna vecākiem izsniedz izrakstu no reģistra par nedzīvi dzimuša bērna reģistrāciju. Reģistrējot tāda miruša bērna dzimšanas faktu, kurš pēc piedzimšanas dzīvojis neilgu laiku (arī dažas minūtes), iesniedz ārstniecības iestādes vai ārstniecības personas izdotu medicīnas apliecību, kas apliecina dzimšanas faktu. Dzimtsarakstu nodaļa sastāda dzimšanas reģistru un, ja vecāki vēlas, izsniedz dzimšanas apliecību ar norādi, ka bērns ir miris."

Līdz 22.nedēļai izbeigušos grūtniecību uzskata par abortu, un bērniņš zem 500 gramiem tiek uzskatīts par augli. Šādus bērniņus vecākiem apglabāšanai neatdod, tos "likvidē" kopā ar citiem medicīniskajiem atkritumiem. 

 

Ja grūtniecība beigusies līdz 22.nedēļai

Parasti līdz slimnīcu Dzemdību nodaļām nenonāk sievietes, kurām grūtniecība beigusies līdz 22.nedēļai. Viņas aprūpē ginekologi. Nereti esot arī neskaidrības, kāds tad bijis īstais grūtniecības laiks. Taču līdz 22.nedēļai izbeigušos grūtniecību uzskata par abortu, un bērniņš zem 500 gramiem tiek uzskatīts par augli. Šādus bērniņus vecākiem apglabāšanai neatdod, tos "likvidē" kopā ar citiem medicīniskajiem atkritumiem. Izklausās nežēlīgi, bet fakts. Kapelāne L.Titava kopā ar darba grupu, kurā darbojas arī bērniņus zaudējušie vecāki, ir sasparojušies panākt likumdošanas izmaiņas šajā jautājumā, bet par to citā rakstā.

 

Nedzīvi dzimušie bērni pēc 22.grūtniecības nedēļas

Pēc vecmātes S.Iršas stāstītā, visus nedzīvi dzimušos bērnus pēc 22.grūtniecības nedēļas sūta autopsijas veikšanai. Vecākiem no tās nav tiesību atteikties, bet parasti viņiem arī iebildumu neesot, jo viņi vēlas uzzināt iemeslus, kāpēc tas noticis. Ja zaudētais bērniņš ir virs 500 gramiem, vecāki var izvēlēties - vai paši apglabās, vai uzticēs kremācijas procesu slimnīcai jeb valstij.

 

Reklāma
Reklāma

Dzemdībās mirušie bērni

Visbiežāk par to, ka bērns būs nedzīvs, vecāki jau uzzina īsi pirms dzemdībām. Retāki ir gadījumi, kad bērniņš nomirst tieši dzemdību procesa laikā. Vecākiem jau ir bijis laiks padomāt, kāda būs viņu rīcība, dzemdējot nedzīvu bērniņu, stāsta S.Irša. Šādos gadījumos valsts uzņemas kremēšanu, bet apbērēšanu var veikt paši vecāki.

 

Dažas dienas padzīvojušie mazuļi

Ja bērniņš kaut kādu iemeslu dēļ nomiris dažas dienas vai pat minūtes pēc dzemdībām, autopsija nav obligāta. Vecāki var izvēlēties veikt to vai nē, taču parasti ir vēlēšanās uzzināt iemeslus, kāpēc izdzisusi mazā dzīvībiņa. Ja bērns ir kaut nedaudz dzīvojis, vecākiem kremācija jāveic pašiem, taču nodokļu maksātāji var saņemt speciālu pabalstu. Šādus mazulīšus reģistrē miršanas izziņā. Lai atvieglotu vecāku rūpes tik smagajā dzīves posmā, viņi var vērsties Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Pataloģijas birojā. Tur strādā darbiniece, kas palīdz vecākiem risināt jautājumus, saistītus ar apbedīšanu. Šajā birojā ir iespēja arī pasūtīt zārciņus mazuļa apbedīšanai.

Ja emocionālu vai kādu citu apstākļu dēļ vecākiem nav iespējams uzņemties apbedīšanu, bērniņš tiek kremēts un vēlāk apbedīts kopā ar citiem bērniem Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā esošajā Dvēseļu dārzā, kas atrodas Rīgā, Liepājas ielā 38.

 

Visbiežāk mazulīšu vecāki izvēlas kremāciju

L.Titava stāsta, ka vairumā gadījumu vecāki savus bērnus izvēlas kremēt. Bērna bērēs jārēķinās ar vairākiem sāpīgiem jautājumiem. Kas nesīs mazo zārciņu? Tētis, vectēvs, brālis? Kremēšana dod laiku. Pēc tās ir iespēja pārdomāt, kur bērniņš tiks apglabāts. Kapelāne atminas kādu mammu, kura 8 gadus turējusi urniņu ar bērniņa pelniem, jo nezinājusi īsto vietu, kur to apglabāt. Kād pēc tik daudziem gadiem beidzot lēmums bija pieņemts, mamma kopā ar kapelāni to apbedījušas. Arī brīdī, kad esmu kapelā, kapelāne glabājot divu bērniņu pelnus, jo vecāki vēl neesot izdomājuši, kur tos apglabāt.

Ir gadījumi, kad vecāki atsakās no sava nedzīvi dzimušā bērniņa apglabāšanas. Tādā gadījumā bērns tiek kremēts un pelni tiek uzglabāti speciālā urnā. Reizi gadā pelni tiek apbedīti Dvēseļu dārzā, kad jūnijā notiek ikgadējais ekumeniskais svētbrīdis. Parasti uz šo svētbrīdi ierodas ap 40 cilvēku. L.Titava stāsta, ka kāda sieviete, kas nāk uz šo svētbrīdi, zaudējusi 3 mazuļus, taču tagad beidzot viņai ir bērniņš, kurš piedzimis sveiks un vesels. Tādu laimīgo brīžu vārdā vien ir vērts dzīvot.

 

Vecāki savu mirušo mazuli drīkst samīļot un apģērbt 

S.Irša stāsta, - ja bērniņš ir bijis iznēsāts, bet gājis bojā, vecākiem pašiem tiek dota iespēja viņu apģērbt, pabūt kopā vairākas stundas, lai iepazītos un atvadītos. Kapelāne atminas aizkustinošu mirkli, kad vecāki paši saģērbuši mazulīti, paauklējuši un iedevuši samīļot vecmāmiņai, kas bija tā gaidījusi mazbērnu un ieradusies nodaļā. Šādi brīži ir smagi gan vecākiem, gan personālam. P.Stradiņa Dzemdību nodaļa ir vienīgā Latvijā, kurā visi mirušie mazulīši tiek nofotografēti. Pat, ja vecāki sākumā nevēlas redzēt bildītes, pēc kāda laika viņi lūdz tās iedot. Slimnīcai leļļu izmēra drēbītes, kas paredzētas neiznēsātajiem, mirušajiem bērniņiem, piegādā Iļģuciema cietumā ieslodzītās sievietes. Pie kapelānes kabinetā pieejamas ļoti, ļoti maziņas zeķītes, cepurītes, kristāmkleitiņas. Viņa man tās rāda, un nemanot kaklā kamols sariešas un asaru pilnas acis, jo saproti, ka tās nav drēbītes lellītēm, bet gan "maziem nelaimes putniņiem".

Vēl vecākiem P.Stradiņa slimnīcā iedod grāmatiņu "Bērniņu zaudējot", ko sagatavojusi kapelāne kopā ar kādu mammu, kura pati gājusi cauri šim skumjajam procesam. Grāmatiņā sniegti dažādi ieteikumi, kā vieglāk pādzīvot notikušo, kā arī noderīga informācija juridisku formalitāšu kārtošanai. Grāmatiņas beigu lapa atstāta tukša mirušā bērniņa pēdiņu nospiedumiem. Ja vecāki to vēlas, slimnīcas personāls ar speciālu tinti nosmērē bērniņa pēdiņas, kuru nospiedumu tad tiek iemūžināti šajā lapaspusē.