Uzturlīdzekļi vasaras brīvlaikā. Saruna ar zvērinātu advokāti Danu Roni
Lielākā daļa vecāku zina, ka valstī ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas jānodrošina katram bērnam. Tā ir fiksēta summa - bērniem līdz 7 gadu vecumam 25% no minimālās algas (107,50 eiro/mēn.), bet no 7 gadu vecuma līdz pilngadības sasniegšanai - 30% no minimālās algas (129 eiro/mēn.).
Kā ir gadījumos ar tiem vecākiem, kas ne tikai maksā
uzturlīdzekļus, bet arī aktīvi piedalās bērna audzināšanā - kopā
pavada vasaras brīvlaiku, pērk dāvanas, dodas kopīgos ceļojumos
u.tml. Kā tādā gadījumā maksāt uzturlīdzekļus, ievērojot likumu?
Vai vienmēr jāmaksā minimālais apmērs? Kā nošķirt saņemtas dāvanas
vērtību no uzturlīdzekļiem?
Vai uzturlīdzekļus var maksāt mazākā apmērā par minimālo,
ja bērns pavada brīvlaiku pie otra vecāka, kuram ir pienākums tos
maksāt?
2020. gadā un tieši Covid-19 situācijā uzturlīdzekļu maksāšana
vasarā ir aktualizējusies vairāk kā agrāk, jo cilvēki rūpīgāk ir
sākuši skaitīt savu naudu.
Ja bērni dzīvo pēc vecāku šķiršanās pie viena no vecākiem, un
uzturlīdzekļu apjomu ir noteikusi tiesa, tad neatkarīgi no tā, vai
bērns viesojas pie viena no vecākiem vai neviesojas, uzturlīdzekļu
apjoms un maksāšanas kārtība nemainās.
Grūtākas ir situācijas, kad cilvēki vienkārši ir pašķīrušies, vai
nav bijusi laulība, vai bērns ik pa laikam dzīvo te pie viena
vecāka, te pie otra, bet konkrēts uzturlīdzekļu apjoms nav
noteikts. Tad sākas strīdi, ko darīt ar vasaru. Piemēram, viens
maksā par bērniem ziemā 150 eiro, bet vasarā maksāt negrib, jo
bērni dzīvo pie viņa. Skaidras atbildes šajā gadījumā nav.
Iedomāsimies variantu, kad bērns vasarā dzīvo pie tēta vai tēta
mammas, saņem siltu zupu, tiek nopirkti šorti vai plāksteris
sasitumiem. Bet rudenī bērns atgriezīsies pie mammas uz visu ziemas
periodu un visi izdevumi, kas saistās ar skolu, interešu
izglītību, mācību tehnisko nodrošinājumu, turpināsies. Ar to, kas
nopirkt vasarā, nepietiks. Piemēram, mājokļa izdevumi turpinās.
Augustā jāiegādājas skolas lietas, kurām ir papildus
izdevumi. Ziemas periods ir raksturīgs ar lielāku dārdzību,
drēbes ziemai maksā vairāk kā vasaras apģērbs. Tas, ka bērns pāris
mēnešis pavada pie otra vecāka, nenozīmē, ka viņš bērna vajadzībās
ir investējis līdzvērtīgu summu. Vasaras periods ir arī pārāk īss,
lai tiesas ceļā paspētu šo jautājumu noregulēt.
Vai uzturlīdzekļus var maksāt “graudā”, piemēram,
nodrošinot pārtiku?
Ir situācijas, kad bērns pa vasaru dzīvo laukos, un tāpēc tēvs
saka, ka nodrošina viņu ar pārtiku, tāpēc maksās pusi no
minimālajiem uzturlīdzekļiem, kas ir 129 eiro. Ja tēvs kaut ko
turpina maksāt bērna pamataprūpētājai - mammai, bet otru pusi
atstāj sev, kamēr bērnu baro, likums netiks pārkāpts. Civillikums
nosaka, ka bērnam ir jāgarantē tāda summa, lai bērnu spētu
izaudzināt, bet tajā nav teikts, ka šai summai obligāti ir jābūt
naudā. Ir noteikts, ka (179. pants 1. daļa), ka vecāku pienākums ir
uzturēt bērnu. Uzturs noteikts kā ēdiens, apģērbs, bērna kopšana,
mājoklis, veselības aprūpe un audzināšana. Ja to uzturu var
dot graudā, tad naudas maksājums nav obligāti jāveic. Tā gan ir
visai novatoriska pieeja, bet tā izriet no likuma. Piemēram,
vecāks nodrošina bērnam mājokli, kas arī ir vērtība. Tātad vasaras
mēnešos tēvs var daļu uztura dot pārtikā, daļa - naudā, bet ir
jābūt abu vecāku savstarpējai piekrišanai, nevis kā ultimāts no
vienas puses.
Vai būtu vēlams šādus jautājumus atrunāt
līgumā?
Būtu labi, ja šādas vienošanās būtu, bet praksē tas notiek ļoti
reti. Tas nozīmē, ka jāiet pie kāda likumiska pārstāvja un tie
arī papildus izdevumus. Ja šādu vienošanos raksta paši, tad dažreiz
lieka, ka labāk tad tādas vispār nebūtu, jo neprecīzi formulējumi
rada tikai papildus pārpratumus. Un dzīve ir tik neprognozējami
daudzveidīga, ka visu tāpat nevar iekļaut līgumā.
Ir gadījumi, kad periodā, kad bērns vasarā dzīvo pie tēva,
prasa uzturlīdzekļus no mammas. Vai tas ir
akceptējami?
Ir tēvs šajā laikā aktīvi iesaistās bērna audzināšanā, nodrošina ne
tikai ēšanu un pajumti, bet veic arī papildus izglītojošus
pasākumus ar bērnu, apmeklē dažādus pasākumus, kur ir lielāki
tēriņi, tad viņš varētu prasīt mātei, lai viņa kompensē šos
izdevumus. Katrā ģimenē ir atšķirīgas situācijas, arī ļoti
sīkumainas uzskaites piemēri, kad prasa kompensēt katru nopirktu
plāksteri.
Vai dārgas dāvanas – velosipēds, viedtālrunis utt. – un
kabatas nauda var tikt uzskatītas par uzturlīdzekļiem?
Civillikuma 177. pantā ļoti stingri nosaka, ka ietilpst jēdzienā
"uzturs". Piemēram, Tarzāna trases apmeklēšana varētu ietilpt
jēdzienā "bērna fiziskās attīstības nodrošināšana".
Telefons ir saziņas līdzeklis, bet gluži 177. pantā to ielikt
nevar; ritenis būtu sporta inventārs. Bet ja tēvs šīs lietas
ir nopircis nesaskaņojot ar bērna māti un tās ir dāvanas, tad
dāvanas ir dāsns devums, ko mēs dodam, ja varam atļauties, nekad
neprasot atpakaļ un neprasot to kompensēt. Tātad tas nav uzturs,
bet dāvana bērnam. Vēlams tomēr to saskaņot starp vecākiem, jo
katram ir sava izpratne, cik grezni ir jādzīvo bērnam. Kopumā
dāvanas neuzskata par uzturu.
Ja runa par kabatas naudas došanu, ko viens vecāks var dot tieši
bērnam bez otra vecāka starpniecības, tad tomēr to neuzskata par
uzturu. Līdz 18 gadu vecumam naudu bērnam dod ar otra pieaugušā
starpniecību. Pretējā gadījumā to uzskata par dāvanu.
Vai var maksāt uzturlīdzekļus ar
pārtiku?
Ja vecāki tā vienojas, ja abus vecākus tas apmierina un šāds devums
ir regulārs un atbilstošs vajadzībām, tad daļu uzturlīdzekļu var
maksāt ar pārtiku. Visu uzturlīdzekļu summu pārtikā tomēr maksāt
nevarēs, jo "uzturs" likuma izpratnē ir arī veselības aprūpe,
mājoklis, izglītība. Bet šajā gadījumā nederēs atvest kartupeļu
kravu, izbērt pie mājas un pateikt mātei "Pārdod un būs tev
uzturlīdzekļi". Šādas vienošanās strādā tikai godprātīgās
situācijās.
Vai otrs vecāks var prasīt atskaiti par samaksāto
uzturlīdzekļu izlietojumu?
Šī ir bieži dzirdēta prasība. Ja šāda prasība nonāk tiesā, tad
tiesa vienmēr to noraida. Iedomāsimies, ka mātei, kura jau
audzina bērnu un domā, kā viņu aprūpēt, vēl uzliek par pienākumu
katru mēnesi krāt čekus un gatavot atskaites tēvam, lai viņš būtu
apmierināts ar to, kā tiem tērēti viņa uzturlīdzekļi? Un ko darīt,
ja viņu šie tēriņi neapmierinās? Tāpēc tiesa šādas prasības
neatbalsta. Var vienoties mutiski pastāstīt, kā tiek tērēta nauda,
bet nevar prasīt grāmatvedības uzskaiti.
Visu audioierakstu var noklausīties LVportāls.lv veidotajā
podkāstā