Mīlu viņu, bet arī šaubos. Vērsīšos pie zīlnieces pēc patiesības

Sākums, kā jau parasti - ļoti vētrains. Par cik biju vēl iepriekšējās attiecibās, pirmo laiku pavadījām slapstoties pa stūriem, slēpdamies no kaimiņiem. Vīrietis glīts un seksuāli pievilka...Es, tā, kas ienīda krāpšanu un 5 gadus bija nodzīvojusi pilnīgā uzticibā, krāpu savu 2 bērnu tēvu un sapņoju, ka, ja būtu mazliet vairāk neatkarības, muktu prom neatskatīdamās.
Tā arī sanāca, 4 mēnešus turējos, bet tad sapratu, ka vairāk nespēju sevi un citus manīt...Mīlēju savu jauno vīrieti un tā ar visiem bērniem pārcēlāmies uz jauno mitekli tālu prom ārzemēs.
Nesūdzos, ka būtu problēmas ar uzticību. Dzīvojam saticīgi, ir jau arī berzēšanās savā starpā, bet vienmēr esam visu izrunājuši.

Lielākās problēmas ir ar viņa atkarību no spēļu automātiem. Retas iedzeršanas nav problēma, ja vien parasti nesastrādātu kādas muļķības...parasti gan sīkumi, bet tagad daudz kas ir mainījies...

Neiebilstu, ja viņš iet šad tad izklaidēties ar draugiem. Arī es tā daru. Tomēr viena lieta man neliek mieru, pēdējā reizē mans mīļotais izmēģināja arī zālīti uzpīpēt un īsti neatceras, ko sadarījis. Tā kā vientuļais draugs palūdzis, tad mans viīietis arī aizbraucis pie divām man tuvām draudzenēm un visi kopā iedzēruši. Abas labi pazīstu un arī savējo ļoti labi pazīstu, tāpēc it kā priekšnojauta ziņoja, ka tā nav gluži laba ideja...
Tajā brīdī man smadzenēs vārījās vēl kāda lieta, mums kopīgs bērniņš un tagad jau esmu trīs bērnu mamma, bet pieteicies vēl viens, kuru noteikti nevarējām atļauties...
Tātad - tovakar manī sāka vārīties dusmas par to, ka man jācīnas ar savu sirdsapziņu, bet viņš izklaidējas un dusmās aizbraucot tur, ieraudzīdama, ka dārgotais ir pārdzēries, sapīpējies un tizli dejo pie skaļas mūzikas, pateicu visu, ko domāju un aizbraucu mājas, raudādama un sevi ienīsdama par to, ka viņu mīlu tik ļoti...Dusmas nepārgaja...

Nākamajā dienā viņu nelaidu mājās, jo jutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā, mana iekšējā balss man sacīja, lai triecu viņu prom un es tā arī darīju...

Viņš ar draugu atgriezās tajā mājā un atkal dzēra, pēc tam vēl uz klubu, nākamajā dienā atkal klauvēja pie durvīm... Izkliedzāmies, izlamājāmies un nerunājām...tad es aizbraucu uz veikalu, paņēmu divas pudeles vermutu un aizbraucu pie tām pašām draudzenēm ar ultimātu, ka vēlos zināt, kas tur notika, jo vienmēr jūtu, ka kaut kas nav kārtībā.
Viņas pastāstīja visu jau krietnā reibumā - tāds bija arī mans mērķis. Un viena no viņām atklāja, ka mans dārgotais blakus gulējis kails, tomēr starp viņiem nekas nav bijis. Bet vakara gaitā mans mīļotais gan viņai esot uzmācies...Man visas iekšā sāka drebēt...kad viņai par šo lietu pārjautāju, viņa teica, ka varot pateikt, ka ir ar viņu gulējusi, bet tā neesot taisnība...
Nemaz nevēlos stāstīt, kādā stāvoklī pārbraucu mājās...dzērusi, dusmīga un gribēdama dzirdēt patiesību - atkal izlamājāmies.
Manējais apgalvoja, ka nekas nav bijis, jo tādu lietu viņš atcerētos, arī viņš gribot zināt, kas noticis un savus draugus izjautāja, bez mērķa man aizmālet acis...BET...nekas tur neiet kopā, meiteņu stāstītais atsķiras no vīriešu stāsta... bet atbilde viena - nekas tur nav bijis...

Kopš tā laika es sāku uzvesties kā Puaro kungs, cenšos analizēt un pat pārbaudīju mana dārguma seksuālās spējas dzērumā - skaidrs ir viens, pats uzkāpt sievietei nespētu.

Sāku jau nomierināties un ticēt, ka pēc mūsu pirmā seksa (2 dienas pēc 2 dienu dzeršanas), kā no gaisa piemetās man nieze...un viņam arī...un ne tikai, pat tādi kā jēli pleķi uz dzimumorgāniem mums abiem...ļoti mokoši bija pat uz tualeti aiziet un man atkal sāka vajāt doma par to, ka viņš ar to meiteni tomer ir gulējis, bet abi norunājuši klusēt kā partizāni. Esmu apsēsta ar domu atklāt, vai tik kāds man nav melojis un saldu riebīgu atriebību par man nodarītajām sāpēm. Esmu pārņemta ar spiegu kameru iegādāšanos, izlikšanos, ka viss ir kārtībā, lai tikai viņš nepamana, ka mani vēl joprojām māc šaubas.

Reiz pamodos no murgiem un tūdaļ viņam pateicu, ko redzēju - viņš un viņa nodarbojas ar seksu, un viņš sadusmojas un aizgāja gulēt viesu istabā.
Man pašai paskatoties no malas, jau liekas, ka jāsāk kravāt mantas un jātaisās uz trako māju, esmu pat zīlnieci atradusi, lai uzzinātu, kā tur patiesība bija, bet es nespēju dzīvot šādi, es mīlu viņu, bet es nespēju sevi piespiest ticēt tam, par ko šaubos...
Šajā situācijā pat nezinu, kam prasiī padomu un vai vispar prasīt.... Godīgi sakot, pat nezinu, ar ko, lai sāk dzīvot tālāk. Abi esam jauni - 24 gadīgi.