Ziemas pasaka pieaugušajiem: sadegt vienam priekš otra...

Viņa šo mirkli gaidīja jau sen. Simtiem reižu izdzīvojot savās domās un sajūtās, biedzot tas ir piepildījies un viņi ir kopā – tikai divi vien. Un  šajā brīdī visa pasaule apstājas... Ir tikai viņi, vieglas sniegpārslas aiz loga, kuras lidinādamies gaisā, virpuļo un krīt uz platās palodzes. Kaut kur dzirdamas suņu rejas, tāli trokšņi, bet tas ir tur, tālu projām – citā pasaulē, no kuras šodien ir izdevies izrauties. Nokļūstot ārpus laika, ārpus visa, kas ir aiz šīm sienām... Kā pasakā. Viņa jūt viņa karsto elpu sev uz kakla, jūt  kā divas maigas, siltas un stipras rokas, piekļauj sev klāt. Ir tik viegli un labi, viņa jūtas atkal kā meitene, nav ne rūpju, ne smagu domu – ir tikai šis mirklis... Viņš maigi skūpsta viņas kaklu, kakla bedrīti un viņa notrīs gaidās. No šīs sajūtas, kad simtiem mazu skudriņu izskrien caur ķermeni un summējās vienā lielā, neatkārtojami jaukā sajūtā. Vieglie viļņi nes tālu prom... Maigs un mazliet mežonīgs – tieši tādu viņa to bija iztēlojusies.

Viņa skūpsti bija tik karsti un kaislīgi, ka vienā acumirklī atkausētu pat leduspuķes aiz loga. Stundas paskrien kā minūtes un mirklis kļūst par mūžību.

Divas neatlaidīgas rokas un karsta elpa slīd pāri viņas ķermenim, lai centimetru pa centimetram to iepazītu. It kā lai iegaumētu katru tā iedobīti un izcilnīti, atstājot visur savu vienreizējo iekarotāja  zīmogu... Viņa skūpsti bija tik karsti un kaislīgi, ka vienā acumirklī atkausētu pat leduspuķes aiz loga. Stundas paskrien kā minūtes un mirklis kļūst par mūžību. Tikai kamīnā sprakšķ uguns, pagales it kā rotaļādamies viena ar otru sacenšas savā sadegšanas priekā. Sadegt vienam priekš otra, kaut uz īsu mirkli sadegt kaislībā – saplūstot kopā, kļūstot par vienu veselu. Tas paliks atmiņā uz mūžu. Dzīvot ar to dienu no dienas un izdzīvot atkal no jauna ik reizi sava prātā  un sajūtās, kuras neviens nevar atņemt...
Divās lielās krūzēs, blakus uz mazā, pītā galdiņa smaržo dzēriens, kurš ar savu aromātu papildina un piepilda šo strāvojumu pilno mīlas gaisotni. Baudīt un izbaudīt vienam otru šajā mirklī, lēni un nesteidzīgi, malku pēc malka, it kā baudot garšīgu un neatkārtojamu dzērienu... Un ikdiena pagaidīs un kāda tam vairs nozīme – jo ir tikai viņi un šis mirklis – tas ir viss uz šīs pasaules šajā brīdī.
Ziema, sniegs, aizputināts ceļš un mazs namiņš mežā. Tik liegās sniegpārslas viegli krīt un krīt un neapstājas... Miljoniem zvaigžņu šajās ziemīgajās, naksnīgajās un tik tumšajās debesīs... Un tieši šobrīd arī viena zvaigzne krīt – un mana vienīgā vēlēšanās ir – lai šis kaisles un baudas mirklis mums ilgst mūžību un nekad nebeidzas! Kā skaistā pasakā.

Iesūtījusi: Santa