Es abas reizes jutu, ka mani krāpj. Pieredze

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

2009. gada 26. decembris. Draugu bariņš savācāmies nosvinēt svētkus. Draudzene pastāsta, ka ieradīšoties viņas bijušais puisis Helvijs un es varēšot novērtēt, kāds tad viņš ir. Tā kā viņa man visu gadu bija par šo puisi bija dziedājusi, tikai nobolīju acis un pateicu – labi.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Attēlā redzamajiem modeļiem nav saistības ar raksta saturu.

Koridorā pielaboju frizūru. Pēkšņi zvans pie durvīm. Mājasmāte aiziet atvērt. Skatos, ienāk trīs puiši, viens no tiem, protams, izslavētais Helvijs. Nepievēršu uzmanību, pa roku galam sasveicinos un dodos virtuves virzienā, jo vēders izdomāja, ka gribas ēst. Ienāku istabā, un tur sākas. Draudzene plijas virsū, lai izsaku savu vērtējumu, telefons vibrē, jo nāk apsveikumi svētkos un vēl Helvijs. Ik pa laikam dusmojos un smejos reizē, jo man šajā vakarā gribējās atpūsties ne iepazīties. Beigās visi atlūza kur kurais, un mēs divi plus viens puisis palikām augšā. Nav ko darīt, bet puisis grib mājās. Abi ar Helviju izdomājam pavadīt. Atpakaļceļā paspējām izrunāties par dzīvi, mākslu, kino. Un tad jau sajūta bija tāda, ka kāds nesen nospiedis pauzi manai dzīvei, un Helvija ierašanās nospieda play. Tā teikt, sajūta, ka pazīstu šo puisi jau sen. Tā nu mums viss aizgāja. Jauki bija – lidoju mākoņos, rozā briļļu efekts ar bija. Nu kā jau vienmēr. Tad jau attapos pārcēlusies pie viņa. Vēl joprojām viss bija skaisti. Tad pēkšņi sākās – viena, otra, trešā reize, kad viņam paslīdēja kāja. Es piedevu. Tik tagad saprotu, cik stulba biju, bet piedevu, jo gribēju, lai mums viss ir labi. Un sev par kaunu – ticēju visam, ko viņš teica. Mēs taču bijām saderināti! Vai tas tiešām neko nenozīmē? Viss atkal bija normāli. Tad viņš sāka braukāt ar divām citām meitenēm un vienu puisi vai arī vienkārši ciemos pie citām. Es viņam nodevu tā, ka maz neliksies, bet šis man pretī visu no sērijas – "Tu man esi vienīgā. Nekrāpju tevi. Ko tu fantazē. Mīlu tevi."

Viss rajons par viņiem smejas, jo tai Sandrai taču ir patstāvīgs puisis, bet viņa uzvedas, kā klasiska staigule.

Reklāma
Reklāma

Neticēju nevienam vārdam, un tā šai pasakai pienāca beigas, saderināšanās atcelta. Un šis mani grib sūtīt uz manu dzimto pilsētu Limbažiem. Es viņu pasūtīju ellē ratā un pārvācos pie draudzenes. Darbs taču un viss pārējais man bija te. Es nedēļu īsti ieēst nevarēju. Ko apēdu to izvēmu. Nezinu kā, bet saņēmos un sāku aktīvi darboties. Nu nav taču dzīve jāpazaudē dēļ viena ērzeļa.
Mēneši pagāja kopš šķīrāmies, un viņš nez kāpēc sāka mani uzmeklēt. Visu labot gribot. Man acis atkal ar rozā krāsu aizlijušas (nu kauns par tādu vājumu), un atkal pārvācos pie viņa. Divi mēneši pagāja jauki. Tad atkal sākās vazāšanās. No sākuma mani ņēma vakaros izklaidēties līdzi. Tad parādījās Sandra. Nu bļāviens, tieši tāda, kādas viņam nepatīk. Dzer, pīpē, lamājas, nemākulīgi krāsojas un plus dažreiz aizmirst nomazgāties. Kā jauna sieviete var tāda iet sabiedrībā? Bet Helvijs pie viņas pielipa un sāka mani atstāt mājās. Visi strīdi bija par viņu. Nu viņi nelīp viens no otra nost. Viss rajons par viņiem smejas, jo tai Sandrai taču ir patstāvīgs puisis, bet viņa uzvedas, kā klasiska staigule. Nu jau mēnesi atkal esam šķīrušies. Šoreiz arī neticēju murgiem par manu paranoju. Divreiz teicu viņam, ka jūtu, ja mani krāpj un man melo. Un abas reizes man bija taisnība.
Nesen viņš pajautāja, vai viņš, ja gribētu, varētu ko darīt lietas labā, lai attiecības labotu, pateicu – nē. Un šoreiz zinu, ka tā arī būs.

Nesaprotu vienu par tiem večiem, kuri krāpj... Vai krāpjot jūs pierādāt, kāds esat vecis? Tā teikt, tas, ka esmu aizņemts, nenozīmē ka nevaru?