Piekrāpu savu mīļoto. Tagad jūtos kā īsta maita
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Lasot portāla rakstus, šķiet, ka raksta tikai tie, kurus ir krāpuši. Tā nu tad es izdomāju mazliet izkrāsot šo sadaļu un dalīties pieredzē.
FOTO: Shutterstock.com
Es tajā brīdī jutos ka pēdējā maita. Nu jau ir pagājuši 4 mēneši, bet es jūtos tāpat. Tagad ar Jāni esam tikai labi draugi. Viņš man ir piedevis manu cūcību, bet es pati to sev nespēju.
Man ir tikai 22, bet es domāju, ka tam nav īpaša nozīme,
jo gadīties tā var arī kādam citam.
Biju kopā ar Jāni (vārds, protams, mainīts) 3 gadus. Dzīvē visādi
gāja, bet tā bijām diezgan laimīgi. Tikai pēdējos 4, 5 mēnešos
attiecības sāka krasi pasliktināties, jo Jānis aizrāvās ar
alkoholu. Viņš dzēra gandrīz katru dienu. Tā kā esmu jauna,
nevarēju sēdēt mājās un vienkārši uz to noskatīties.
Sākumā centos viņam palīdzēt, bet tas neko nedeva. Tad sāku just
to, ka manas jūtas pret viņu sāk palikt vājākas. Es viņam par to
stāstīju, viņš man solīja, ka mainīsies, bet nekas nenotika.
Tad arī pienāca laiks, kad es gribēju šķirties, bet viņš lūdzās,
lai paliekam kopā, jo viņš manīšoties.
Tā nu arī vēl neizšķīrāmies.
Tad kādā ballītē satiku savu vecu paziņu. Sākumā starp mums nekā
nebija, bet ar laiku sāka parādīties abpusējas jūtas. Es Jānim par
to neko neteicu, jo domāju, ka tas pāries un negribēju viņu
sāpināt, bet jūtas tikai pastiprinājās.
Lasītākais
Ja es pateikšu, ka palikšu, viņa acu skatiens un balss man mūžīgi paliks atmiņā. Viņš bija tik ļoti sāpināts. Viņa skatienā jau bija asaras un balsī bija dzirdams raudulīgums.
Es sāku melot Jānim, par to, uz kuriene eju un ko daru, jo biju
kopā ar šo paziņu.
Tad kādu dienu Jānis manā Skype izlasīja saraksti ar
paziņu un uzzināja, kur esam norunājuši tikties. Tas bija pie
paziņas mājās. Jānis tur ieradās un sāka asu vārdu apmaiņu un roku
vicināšanu ar paziņu. Paldies Dievam pārāk traks kautiņš
neizcēlās.
Tad Jānis mani pasauca malā un pateica: "Ja tu mani mīli, tad nāksi
ar mani mājas. Tagad izvēlies – tu nāksi ar mani vai paliksi
te?"
Ja es pateikšu, ka palikšu, viņa acu skatiens un balss
man mūžīgi paliks atmiņā. Viņš bija tik ļoti sāpināts. Viņa
skatienā jau bija asaras un balsī bija dzirdams raudulīgums.
Es tajā brīdī jutos ka pēdējā maita. Nu jau ir pagājuši 4 mēneši,
bet es jūtos tāpat. Tagad ar Jāni esam tikai labi draugi. Viņš man
ir piedevis manu cūcību, bet es pati to sev nespēju.
Ko man darīt? Kā to mainīt? Vai varbūt es šo sajūtu esmu pelnījusi?
CITUS STĀSTUS PAR ATTIECĪBĀM LASI ŠEIT!
