Binnija stāsta par šķiršanos no Džilindžera

Fragments no intervijas žurnāla Una jūnija numurā.

– Kā tev pietrūka?
– Es sāku sevi apzināties, un man kļuva par smacīgu tas termins „Džilindžera sieva”. Es sapratu, ka mums ir jāpāriet citā līmenī. Nevar viens iet uz priekšu, bet otrs to nevēlēties. Es arī esmu pieļāvusi daudzas kļūdas un esmu pārliecināta, ka attiecībās trijstūris vai četrstūris sāk veidoties tikai tādā gadījumā, ja divu cilvēku saskarsmē kādam no viņiem vai abiem ir kļuvis garlaicīgi.
(..)
– Tu attiecībās ar Džilindžeru juties mīlēta par visiem simts procentiem?
– Es nezinu, vai par simts procentiem, bet mīlēta jutos. Saproti, tas nav saistīts tikai ar vīrieša dzīvi. Fiziskā neuzticība pasaulē ir pašsaprotama. Cilvēkiem tiešām šķiet pašsaprotami, ka, piemēram, manas draudzenes vīram ir mīļākā. Es to zinu, bet domāju — labāk nepateikšu, lai viņai nesāp. Vai arī pateikšu un paskatīšos, kā viņa mokās.
– Ko tu darītu?
– Īstai draudzenei? Obligāti pateiktu.
– Tev kāds pateica?
– Nē-e.
– Tu ticētu, ja pateiktu?
– (Ilgi domā. Nopūšas.) Domāju, ka jā. Protams. Ticētu. Bet laikam  vīriešiem, tāpat kā sievietēm, attiecību šķiršanas jautājumos izdod kaut kādas rokasgrāmatas, jo teksti pārsvarā ir vieni un tie paši. Tas ir apbrīnojami! Kad mēs ar Džilindžeru runājāmies, kad mums bija tāda kā pašattīrīšanās, man bija sajūta, ka viņš neilgi pirms tam ir izlasījis rokasgrāmatu — svarīgākais ir melot, melot, melot līdz pēdējam, kamēr vien meli nav izbeigušies. Bet svarīgi ir tas, vai tu tiem meliem vēlies noticēt. Pārsvarā cilvēki notic, jo nevēlas savu komfortablo dzīvi sašķobīt, īpaši tad, ja kāds no pāra ir finansiāli vai emocionāli atkarīgs.
– Tu biji atkarīga?
– Finansiāli noteikti ne. Mana sievišķā emancipācija neļāva, vienmēr esmu gribējusi, lai man ir pašai sava iztikšana, pašai savs baseins, kurā spirināties, lai mana dzīve nav tikai mans vīrietis. Emocionāli, protams, es biju atkarīga no visām šīm izjūtām...

Autore: Solvita Velde, žurnāls Una (www.una.lv)