Iepazināmies, jo mainīju darbu
Nu jau ir pagājis gandrīz pusotrs gads kopš TĀS dienas. Mans stāsts sākas ar to, ka vēlējos iet prom no darba. Strādāju par pārdevēju-veikala vadītājas vietnieci Narvesen veikalā. Bet darba devējs tā vietā, lai pieņemtu manu atlūgumu, piedāvāja veikala vadītājas vietu kādā citā Narvesen veikaliņā.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Es biju kategoriski pret, bet beigās mani pierunāja iet pamēģināt, bez tam, ja kas, varēšu iet taču prom. Jaunajā darba vietā iepazinos ar vēl tā brīža esošo vadītāju Rutu, patīkamu, sirsnīgu meiteni ar kuru nodibinājās labas attiecības... Nu tas tā kā būtu ievads. :D
Lasītākais
Tā kā šodien gandrīz katrs otrais cilvēks ir reģistrējies portālā draugiem.lv, tad sameklēju arī jauniepazīto meiteni Rutu. Draugiem.lv ir pieejams gandrīz viss, ko vēlies uzzināt par kādu cilvēku. Tā es viņas profilā uzgāju kādu puisi ar tādu pašu uzvārdu kā viņai, nolēmu apskatīties. Tobrīd populāra spēle bija „Slepenais pielūdzējs”, un kādu dienu man uzradās jauns slepenais pielūdzējs, tad atklāju, ka tas ir tās meitenes brālis – Artūrs. Un jau nākamajā dienā saņēmu no viņa vēstuli ar tekstu: „Čau, nu kā tad klājas jaunajā darba vietā?” Jo, acīmredzot, Ruta parādīja viņam manu profilu un pastāstīja, kas es esmu. Tā sākās mūsu divu nedēļu ilgā sarakste, sēdējām caurām naktīm draugiem.lv, sūtījām viens otram vēstules, sūtījām viens otram profila dāvaniņas, līdz kādu dienu man ar to vairs nepietika... Es dzīvoju Rīgā, viņš Siguldā, pa brīvdienām man vajadzēja braukt uz lauku mājām, palīdzēt ar rudens darbiem, bet darba dienās mums bija darbs, tāpēc nevarējām atrast iespēju satikties.
Klusītēm pavēru durvis un iegāju istabā, viņš nedzirdēja un neredzēja, jo istabā skaļi skanēja mūzika un viņš sēdēja ar muguru pret durvīm. Piegāju viņam klāt un klusi ausī iečukstēju: „Čau!”
Un tad 23.septembra vēlā vakarā es vienkārši iesēdos autobusā, sazvanīju Rutiņu, lai izstāsta, uz kurieni jābrauc un devos pretī nezināmajam, jo tikušies vēl nebijām. Rutiņa mani sagaidīja un kopā devāmies pie Artūra, par ko viņš nemaz nenojauta… Klusītēm pavēru durvis un iegāju istabā, viņš nedzirdēja un neredzēja, jo istabā skaļi skanēja mūzika un viņš sēdēja ar muguru pret durvīm. Piegāju viņam klāt un klusi ausī iečukstēju: „Čau!” Viņš sastinga, pagriezās pret mani un apmulsa. Pēc tam mēs pavadījām burvīgu vakaru kopā un sapratām, ka esam viens otram īstie un vienīgie. Pēc pāris mēnešiem pārvācos uz dzīvi pie viņa un tieši pēc gada, 24.septembra rītā, kopā sagaidījām pasaulē ierodamies mūsu mazo eņģelīti – dēliņu, kuram nu jau ir četri mēnesīši.
Un tas viss pateicoties tam, ka mūsu dzīve šobrīd vairs nav
iedomājama bez draugiem.lv, kur varam atrast savus bērnības
draugus, draugus, radus, klasesbiedrus, skolas biedrus un savu
LIELO MĪLESTĪBU! Mums tas izdevās, mēs atradām viens otru vairāk
vai mazāk pateicoties tam, ka ir tādi draugiem.lv. :)
Iesūtījusi Rudīte Ozoliņa, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece
VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI ŠEIT!
UZMANĪBU! Konkursam papildināti noteikumi!
