Mīlam viens otru, bet neesam kopā

Tajā vakarā dusmu pārņemta visiem draugiem metu ziņas Skype, lai sūdz tautas policijai. Starp viņiem iemaldījies bija arī viņš, misters liktenīgais. Neliela sarakste un beigās teksts no manas puses: "Ar tevi ir forši, droši raksti vēl!" Laiku pa laikam, tas tika īstenots...
Un, tad pienāca PAVASARIS - maijs! Viss sagriezās – kāda nejauša frāze, ka varētu parunāt pa mikrofonu Skype, realizējās – mēs runājām, es dzirdēju dzīvu cilvēku, kādu, kurš jūt, kurš ir pavisam no citas pasaules. Pasaules, kur viens par otru cīnās, kur valda patiesa mīlestība, draudzība, sāpes un asaras. Tolaik es dzīvoju ar domu, ka visiem jāparāda, ka viss kārtībā, ka esmu laimīga... Viņš iemācīja man just dziļāk.
Sarunas ilga neskaitāmas stundas, tik tiešām, tas ir apbrīnojami, ka spēj runāt ar cilvēku no septiņiem vakarā līdz pieciem no rīta un doties gulēt ar piespiešanos, jo nedaudz ir jāpaguļ – nākamajā dienā jāsoļo uz skolu... Man pat sākumā nebija domas, ka uzplauks mīlestība, bet varbūt tā bija mīlestība...

Tolaik es dzīvoju ar domu, ka visiem jāparāda, ka viss kārtībā, ka esmu laimīga... Viņš iemācīja man just dziļāk.

Tik daudz emociju un sajūtas, apmainīšanās ar telefonu numuriem...
Tajā laikā abiem bija otrās pusītes, kuras interneta sakara dēļ pazaudējām...
Man sākās ļoti grūts periods, tāpēc aizbraucu pie mammas uz Liepāju, bet turpinājām sarunāties, sazvanīties, sarakstīties...
2008.gada 13. jūnijā sarunājām satikties, bet tieši tajā dienā, kad bija paredzēts braukt uz Rīgu - mājām, skrienot lejā pa trepēm, es pamatīgi nokritu un sasitos, kā rezultātā man bija smadzeņu satricinājums, dažādi nobrāzumi un izmežģījumi. Nekur tālāk par Liepājas slimnīcu neaizbraucu. Kas notika tālāk? Viņš ik rītu mani modināja, uzmundrināja un vakaros lika gulēt. Atceros, kā es nespēju neko ieēst, un viņš sūtīja bildes, kurās pats bija bildējis sevi un pusdienas. Tas uzlādēja.
Šajā laikā par mani turpināja cīnīties bijušais draugs, viņa pusē bija visi manējie, pat brālis. Neviens nesaprata, ko esmu saskatījusi puisī no Pārdaugavas. Bet es saskatīju.
Ātri vien izveseļojos, un māte uzaicināja doties ceļojumā uz Austrāliju, tā arī nesatikāmies, bet, pat būdama Austrālijā, notērēju kaudzi naudas, runājot ar viņu. Atceros, kā saskaņojām laika joslas...
Atgriežoties lidostā, mani sagaidīja draugi, tostarp bijušais puisis. Tā gadījās, ka pēc vētrainas ballītes mēs atkal bijām kopā... Laiks gāja, un otrs atspēriena punkts iesākās 2009. gada pavasarī. Vārds, pa vārdam, teikums pa teikumam… Eksāmenu laiks, zvanīju viņam pirms katra eksāmena, uzmundrināju teicu, ka viss būs kārtībā, lai turas... Reāli tajā laikā biju kopā ar bijušo puisi, Egils deva tādu kā otro impulsu, jo toreizējās attiecības bija pagrimušas, bet viņš atkal kopā ar savu bijušo meiteni…
Var pat teikt, ka mums bija mīņāšanās uz vietas... Bet pienāca brīdis, kad izrunājos ar savu draugu - visu piedevu, visos kreisos soļus, nerūpēšanos un ignorēšanu...
Mēs satikāmies? Nē, un es nemāku teikt kāpēc…

Šajā laikā par mani turpināja cīnīties bijušais draugs, viņa pusē bija visi manējie, pat brālis. Neviens nesaprata, ko esmu saskatījusi puisī no Pārdaugavas. Bet es saskatīju.

Tagad jau pusgadu dzīvoju un mācos Austrālijā, un esmu atradusi savu vieto šeit, kas bija impulsīvs lēmums…
Kādā konkrētā brīdi, kad aizbraucu, nospiedu „delete” un izdzēsu visu, bet atmiņas palika... Es viņu nekad neaizmirsīšu, man ir lielisks draugs, tagad tikai vienkārši draugs... Varbūt tā nedrīkst teikt, bet mums bija platoniskas interneta attiecības, no kurām iemācījos vairāk, nekā reālām...
Viņš ir mans vīrieša ideāls, bet to, kāpēc tagad neesmu viņa blakus, es nespēju saprast un paskaidrot… Vienīgā reize, kad viņu redzēju bija BBP 2008 gadā. Un tikai īsu mirkli…

Arī šādas attiecības un mīlestība var būt, mēs pat viens otram mīlestībā atzināmies pa telefonu! Un es zinu – mēs satiksimies.

Iesūtījusi Kitija Evelīna Tomsone, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI ŠEIT!

UZMANĪBU! Konkursam papildināti noteikumi!