Viņa dzīvoja man kaimiņos

Sen, sen – pirms četriem gadiem es iepazinos ar savu sapņu meiteni. Kā jau liels deju mākslas piekritējs, nolēmu pieteikties uz sporta deju nodarbībām, kuras tikko parādījās pilsētā.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no personīgā arhīva.

Tīri labi sadraudzējos ar savu deju partneri, un visbeidzot viņa mani uzaicināja uz savu dzimšanas dienas ballīti. Ilgi domāju vai iet vai nē, jo skaidri zināju, ka viņa būs vienīgais cilvēks, ko tur pazīšu. Tomēr nolēmu aiziet, satikt neredzētus cilvēkus un iespējams iegūt jaunus draugus. Aizgājis pie savas deju partnere, sapratu, ka viss ir tieši tā, kā es to biju iedomājies – lērums nepazīstamu cilvēku, bet par laimi nebiju tur vienīgais, kurš pazina tikai jubilāri, tāpēc ātri vien sāku iejusties. Tā mēs tur visi sēdējām, jautri runājām, svinējām un smējāmies. Laiks ritēja un pienāca pirtī iešanas laiks. Mirkli izgāju ārā un, kad ienācu atkal iekšā, ieraudzīju viņu. Galda galā sēdēja apburoša meitene, mugurā viņai bija skaists puķains peldkostīms, kas izcēla viņas sievišķās formas. Viņas garie, gludie mati viegli lidinājās gaisā ikreiz, kad viņa pagrieza galvu. Es apsēdos dīvānā pie galda un uzkrītoši lūkojos uz viņu. Ceru, ka neviens neredzēja, jo no malas varētu izskatīties diezgan muļķīgi. Kad attapos, mēģināju raidīt kādus signālus, tomēr, ballīte laikam jau bija pārlieku iesilusi un vienā mirklī mana ideālā meitene bija prom.

Nākamajā dienā, ilgi nevilcinoties, sazinājos ar savu deju partneri, lai uzzinātu ballītē satiktās meitenes vārdu. Kad es to uzzināju, protams, sen jau bija sācies draugiem.lv buma laiks. Tā nu es rakstīju burtu pa burtam MADARA un spiedu meklēt. Pēc pavisam neilga laika jau aplūkoju manu izredzēto meiteni. Ilgi neprātojot, sāku rakstīt viņai vēstuli, brīnumainā kārta meitene, kas man iepriekšējā vakarā nepievērsa uzmanību, laipni atbildēja. Tā mēs sarakstījāmies vairākas dienas, līdz  es beidzot viņu uzaicināju pastaigāties. Protams, visu vainu novēlu uz savu suni, kurš pēkšņi bija jāizved ārā. :) Norunājām satikties netālu no manām mājām. Pāris neveikli brīži un bijām jau ceļā.

Pagāja divi notikumu pilni gadi, un mēs sākām dzīvot kopā. Nu ir pagājuši vēl divi gadi, un mēs vēl joprojām dzīvojam kopā. Mīlam viens otru no visas sirds, un ar katru dienu mūsu mīlestība kļūst lielāka.

Pastaigas maršruts bija diezgan iespaidīgs, aptuveni 5 km. Vispirms gar ezeru, kurš  līdz pusei bija jau aizaudzis ar vilku vālēm, pāri slūžām gar dārziņiem taisni prom uz lielajiem zaļajiem laukiem, kur atrodas mana ''personīgā svētvieta'', vecas drupas, no kurām var redzēt pusi pilsētas. Tālāk devāmies gar nākamo ezeru caur mežu un atpakaļ mājās. Veicot šo ceļu, runājam dažādas lietas. Pārsvarā gan muļķības, bet viena no tam lietām, ko uzzināju, bija, ka mana jaukā pastaigas biedrene dzīvo man kaimiņos. Nonākuši līdz mājām, apstājāmies ceļa vidū, brīdi  neveikli pastāvējām  un atvadījušies devāmies katrs uz savu pusi. Grūti bija saprast vai viņai patīku. Un suņa dēļ, kam visu laiku kaut kas jāpaošņā, par atvadu buču nebija pat ko domāt.

Turpinājām sarakstīties draugiem.lv, spriedze pieauga, šķiet, abiem bija skaidrs, ka mazā  sprēgājošā dzirkstelīte dzirksteļo arvien vairāk un spilgtāk. Pēc trīs dienu intensīvas sarakstes sarunājām satikties vēlreiz. Šoreiz suni atstāju mājās. :)

Ārā jau bija tumšs, debesis bija ar zvaigznēm ''piebērtas'' un šķita, pasaulē nav neviena cita, tikai abi mēs. Devāmies jaukā pastaigā, mazliet samulsuši un smaidīgi. Gājām pa laternu apgaismotajām ieliņām. Dažu brīdi varēja sajust vieglu, siltu vēja brāzmu. Kad bijām nonākuši vietā, no kuras skatāms burvīgs skats uz pilsētu, nolēmām tur pat pasēdēt. Runājām līdz beidzot pienāca tas brīdis, liekas, abi bijām par to pārliecināti. Es pieliecos tuvāk viņai, viņa man un dzima pasakains skūpsts, tik reibinošs un patīkams, ka attapos tikai mājā. Sākot no tā brīža, lavīšanās naktīs laukā no mājām kļuva par mūsu ''hobiju''.

Es apsēdos dīvānā pie galda un uzkrītoši lūkojos uz viņu. Ceru, ka neviens neredzēja, jo no malas varētu izskatīties diezgan muļķīgi.

Reklāma
Reklāma

Pagāja divi notikumu pilni gadi, un mēs sākām dzīvot kopā. Nu ir pagājuši vēl divi gadi, un mēs vēl joprojām dzīvojam kopā. Mīlam viens otru no visas sirds, un ar katru dienu mūsu mīlestība kļūst lielāka.

Ja nebūtu manas deju partneres un draugiem.lv, iespējams, es nekad nebūtu saticis savu jauko draudzeni. :) :*
 

Iesūtījis Edgars Rubenis,  stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībnieks

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!