Cilvēks savā vietā: Genādijs jurista uzvalku nomaina pret dzīvību glābšanu

Šopavasar balvu "Gada ārsta palīgs 2020" saņēma Genādijs Rusanovs. Pērn viņš bez šaubīšanās viens no pirmajiem devās nezināmajā – pirmajā līnijā pret Covid-19. Tieši Rusanovs ņēma analīzes no Latvijā pirmās kovida pacientes.

FOTO: no personīgā arhīva

Gada labāko ārsta palīgu Genādiju Rusanovu aizrauj iespēja glābt dzīvības un, ko tur slēpt, arī adrenalīns: “Kad gribas asākas izjūtas, paņemu papildu dežūru Rīgā.” (Foto: Rojs Maizītis)

Genādija rokasspiediens ir stingrs, acis sirsnīgas un smejošas, izstarojot sirsnību un drošības sajūtu. Viņš ir atradis savu ceļu – kalpot cilvēkiem no visas sirds, turklāt atsakoties no labāk apmaksāta un it kā prestižāka darba, lai atgrieztos pie bērnības sapņa. Pērn novembrī tas novērtēts ar Atzinības krustu.
 

Kā radās pirmā doma kļūt par mediķi?

Mācījos Lielupes vidusskolā. Skolas laikā skatījos seriālus "Medikopters", "Ātra palīdzība"  un līdzīgus, pierakstīju visus ar medicīnu saistītos nepazīstamos vārdus. Tā kā toreiz nebija datora un brīvas pieejas internetam, gāju jautāt skolas medmāsiņai. Kad vien bija iespējams, īpaši garajos starpbrīžos, jautāju gan dzirdētos medikamentu nosaukumus, gan nepazīstamus latīņu svešvārdus. Un tā trīs gadus, sākot no astotās klases.
 

Tomēr pēc skolas uzreiz negājāt mācīties medicīnu?

Pienāca 10.–11. klase, un sāku vairāk ar prātu saprast, ka, izvēloties ārsta profesiju, seši gadi būs jāmācās akadēmijā, pēc tam – vēl pieci rezidentūrā. Nav jau tā, ka man nepatīk mācīties. Kaut kāda cerība vēl saglabājās. Es vēl sev teicu – būšu ārsts, glābšu dzīvības un tieši neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā.

Pienāca 2010. gads, 12. klase, centralizētie eksāmeni. Ķīmija man nepadevās – visos priekšmetos, kur bija jāveic kādi aprēķini, nespēju to apgūt. Vēl izpētīju, ka, lai iestātos mediķos budžeta grupā, varu kārtot tikai bioloģijas eksāmenu. Diemžēl sagadījās, ka puse no eksāmena bija ģenētikas uzdevumi. Pārējo perfekti zināju, bet ne uzdevumu risināšanu. Nokārtoju bioloģiju uz 9. Nobijos, ka ar šādu atzīmi uz budžeta vietu nevaru pretendēt. Vecāki izvēlējās atbalstīt mani mācībās, bet nolēmu studēt par juristu Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskajā fakultātē.
 

Kāpēc izvēlējāties jurisprudenci?

Skolā man patika vēsture, politika, psiholoģija, nepatika ģeogrāfija. Tajos priekšmetos, kas patika, mācījos ļoti labi, izcili. Bioloģija un fizika patika līdz brīdim, kad sākās matemātiskie aprēķini. Teorētiskajā daļā ieskaites un uzdevumi – izcili, kā risināšana – tumša bilde. Interesanti, ka Juridiskajā fakultātē apguvu loģiku – tā man patika un padevās. Kad mācījos ceturtajā klasē, māte man pateica vienu frāzi, ko atceros līdz šim – tu mācies sev, ko izmācīsies, par to arī kļūsi.

 

Un kļuvāt par juristu?

2013. gadā absolvēju bakalaurus, tūlīt pēc tam sāku maģistrus un paralēli tam jau strādāt specialitātē. Oficiāli – par jurista palīgu. Man darbs patika, bija interesanti iedziļināties tiesu praksēs, pārstāvēju tiesās cilvēkus, protams, toreiz vēl advokāta vadībā.

Šķita interesanti, bet, visu laiku nākot uz darbu, bija sajūta – kaut kas nav īsti tā. It kā viss labi, uzsākta karjera, kurā var žaketē staigāt, labu naudu pelnīt, dārgus pulksteņus un mašīnas atļauties. Tā nostrādāju pusgadu juridiskajā birojā un pavasarī sapratu, ka man jādara kas cits. Izdomāju, ka iešu studēt par ārsta palīgu Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžā Bulduros.

Jau biju izlēmis, bet mātei sākumā neko neteicu. Bija bail. Pēdējo pusgadu strādāju, pelnīju normālu naudu, biju jau materiāli neatkarīgs. Apzinājos, ka, ejot mācīties, atkal kādu laiku būs jāsēž vecākiem uz kakla.

Tā vienu dienu mēs ar māti sēdējām uz mūsu terases, teicu: “Mammu, mums būs tā nopietni jāparunā,” bet tajā dienā vēl neiedrošinājos teikt. Māte bija pamatīgi nobijusies, domāja, kur esmu iesaistījies. Vienā no nākamajām dienām, kad abi bijām aizbraukuši iepirkties uz lielveikalu, pie piena produktu stenda atzinos, ka iešu mācīties medicīnu koledžā. Uz 30 sekundēm iestājās klusums, un tad viņa pateica: “Nu, paldies dievam! Tev sen jau vajadzēja to darīt.”  Nedēļu pēc šīs sarunas bija uzņemšana. 2014. gadā sākās manas studiju gaitas.


Kādi bija pirmie iespaidi?

Jau pašā sākumā kļuvu par kursa vecāko. Pirmā iepazīšanās nodarbība, un mūsu kuratore Dagnija Gulbe jautāja, kurš grib kļūt par kursa vecāko. Es nekad netiecos būt līderis, bet, ja citu pretendentu nav (arī šajā gadījumā divas trīs minūtes bija klusums), sapratu, ka nav citu variantu un jāpiesakās. Kādam taču tas jādara. Līdzīgā veidā pēc mēneša kļuvu par studentu pašpārvaldes priekšsēdētāju. Ļoti laba pieredze – trīs gadi koledžā bija fantastisks laiks.
 

Un kā ar mācībām?

Atceros pašu pirmo nodarbību. Anatomija pie toreizējās koledžas direktores Ilgas Eriņas. Visa terminoloģija latīniski, muskuloskeletārā sistēma. Sēžu, galvu saķēris rokās, un domāju: “Ak dievs! Jābēg, kamēr vēl ir iespēja.” Tas bija pirmais, kas ienāca prātā. Bet pateicu sev: “Nē!”

Pērn februārī Genādijs Rusanovs sāka doties kovida izsaukumos. Tieši viņš bija ņēma analīzes Latvijā pirmajai jaunā koronavīrusa pacientei. (Foto: Zane Bitere/LETA)
 

Man vienmēr ir tendence, tiklīdz prāts izdomā, ka kaut kas ir pārāk grūts, sev teikt: “Nē, tieši tas ir jādara.” Jo vairāk darīsi lietas, kas šķiet grūtas, jo mazāk dzīvē būs lietu, kas ir grūtas. Protams, pirmajā ieskaitē anatomijā saņēmu divi. Tā sākās manas mācības, bet pēc tam aizrāvos ar tām.
 

Un kā ar praksi?

Pirmā bija Jūrmalas slimnīcā Bulduros. Sākumā lika taisīt tamponus, tad iedeva zīmogot receptes. Domāju: “Forši!” Tomēr nākamajā praksē man ļoti paveicās. Rehabilitācijas centrs Vaivari atrodas netālu no manām mājām. Pirmajā studiju gadā aizgāju un pieteicos praksē par sanitāru. Izvēlējos vissmagāko – insulta nodaļu. Tur iepazinu visu cilvēka dabu kā sanitārs. Bija guloši, apkopjami pacienti, kuriem gan pamperi jāmaina, gan jānomazgā.

 

Kā bija jums, jaunam puisim, pamperus mainīt?

Vienkārši ņem un nomaini. Man omei pēc kāju vēnu trombozes amputēja abas kājas. Un viņa bija guloša. Man arī vajadzēja bērnībā palīdzēt viņu aprūpēt, 2002., 2003. gadā.

Šī sanitāra pieredze man bija vajadzīga, lai redzētu, kāds ir cilvēks ar visām labām un ne tik labām īpašībām. Tas maina domāšanu, pārbauda darbos cilvēkmīlestību. Ja tu nemīli un nepieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, tad tev medicīnā nav ko darīt.

Pēc šīs prakses aprīlī sāku strādāt "Vaivaros" par sanitāru. Nevienu brīdi nebija ne bail, ne pretīgi. Mani drīzāk motivēja sajūta, ka tādā veidā palīdzu cilvēkam. Nevienam jau negribas gulēt savos sūdos. Tu noņem pamperi, nomazgā dibenu, un cilvēks jūtas jau laimīgs, kaut reizēm viņš nevar to pateikt, bet redzi to viņa acīs.

 

Tā nostrādāju pusotru mēnesi, bet gribējās vairāk ārstniecības, vairāk adrenalīna. Divas kursabiedrenes, Aļona ar Nastju, teica – mēs strādāsim ātrajos, brauksim pieteikties darbā. Es domāju: “Kāpēc viņas, bet ne es?!” Es savai draudzenei Kristīnei saku: “Mums arī jābliež strādāt uz ātrajiem.” Tā aizbraucām uz Rīgas reģionālo centru, divi zaļi studentiņi.

Aizgājām uz centra apakšstaciju pie vecākā feldšera un teicām: “Mēs gribam strādāt!” Viņš izvelk grafiku un saka – uz jūniju kaut ko varētu piedāvāt, bet jūs atstājiet savus telefona numurus. Bija aprīļa beigas. Mūsu mērķis uzreiz nākamajā dienā iet strādāt. Nolēmu: “Nē! Man vajag parunāties ar kādu augstāk stāvošu.” Tā nonācām pie Irinas Šapkovas, Rīgas reģionālā centra personāldaļas vadītājas. Sasveicināmies un sakām, ka gribam strādāt! “Kas jūs būtu?” “Pirmā kursa studenti.” Viņai bija tikai viens jautājums: “Jūs katetrus durt protat?” Saku: “Protams!”
 

Pēc pirmā kursa to mācējāt?

Īstenībā jau nemācējām, jo mums vēl nebija mācītas procedūru veikšanas tehnikas. Mēs viņai samelojām, ka visu protam. Tad viņa piezvanīja Imantas apakšstacijas vadītājai dakterei Vēsmai Beinārei, sarunāja, ka viņa ņems mūs darbā. Aizbraucām pie viņas. Domāju – būs kādas intervijas, esmu jau samelojies, ko tālāk darīt.

 

Kad atnācām, viņa uzreiz prasīja, kad varam nākt strādāt. Uzreiz! Viņa iedeva papīrus, un vajadzēja iet pie toreizējā Rīgas ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā ārsta Semjona Štriha. Mēs bijām vieni no pēdējiem, ko viņš pieņēma darbā.

Biju atbraucis viens, bez Kristīnes, sēžu pie Štriha kabineta durvīm. Man bail. Atkal domāju – ja jau bail, tad jau jādara. Ienāku pie viņa kabinetā, viņš: “Labdien, jaunais cilvēk! Gribat strādāt par sanitāru?” “Jā, dakter, gribu!” Biju samācījies, kā viņu cieņpilnāk uzrunāt.

Sēžam viens otram pretim, viņš skatās manu dosjē. “Tā. Nu jums ir 24 gadi. Un ko jūs darījāt līdz šim?” “Mācījos.” “Par ko?” “Ieguvu juridisko izglītību.” Abi runājām krieviski, un viņš, cieši uz mani paskatījies, sacīja: “Tas nozīmē, ka jūs būs, burtiski tulkojot – jātur ežu cimdos (держать в ежовых рукавицах) Es īsti nesapratu šo teicienu, bet piekritu. Tomēr teica: “Labi, ja gribat, tad strādāsiet.” Es izgāju no viņa kabineta pārlaimīgs.

Reklāma
Reklāma

Nākamajā dienā ar Kristīni aizbraucām, dabūjām formastērpus, un pienāca liktenīgā diena, 16. maijs – mana pirmā dežūra Imantas apakšstacijā. Toreiz biju bez mašīnas, no paša rīta pulksten 5.40 jau sēdēju vilcienā un braucu uz Imantu. Pirms tam pusi nakts nebiju gulējis aiz satraukuma. Mani sagaidīja dispečere, pateica, kur var pārģērbties, es uzvilku formu, un man saka: “Tu būsi otrais uz brigādes.” Es biju svētā pārliecībā, ka būšu kā trešais, kā praktikants. Nu vismaz pirmās dežūras, lai iejustos.

 

Nu labi. Kā ir, tā ir! “Ej un pārbaudi mašīnu!” Drošā solī aizeju. Stāvu, skatos. Kaut ko pakrāmēju, it kā kaut ko saprastu. Par aparatūru bija aptuvena saprašana – kas ir kardiogrāfs. Farmakoloģijā zināju vien pašus pamatus, kārtīgi vēl nebijām mācījušies. Atnāk daktere, sasveicinās un apjautājas: “Ko tad protat?” Es saku: “Nu, tā…” Viņa: “Nu, skaidrs!”
 

Pirmo izsaukumu atceraties?

Sieviete, 43 gadi, sāpes krūtīs. Domāju: “Nu beidzot sākas medicīna! Tūlīt ārstēsim, tūlīt glābsim dzīvības! Atbraucam uz izsaukumu, daktere iztaujā pacienti, es uzmanīgi klausos un mācos, smadzenes sāk visu to uzsūkt. Ja mani kaut kas interesē, mācos ļoti ātri. Tad daktere saka: “Vajag kardiogrammu uztaisīt!”

“Forši! Es nezinu, kā,” teicu klusībā pie sevis. Arī dakterei iečukstēju ausī: “Es nezinu, kā!” Viņa saka: “Nekas, tūlīt iemācīsim.” Un tā viņa sāka skaidrot, kā pareizi salikt elektrodus. “Karognesējs iet pa zaļo zāli, turēdams sarkano karogu, debesīs spīd saule, viņš iet pa melno zemi un zaļo zāli...” Pārējie elektrodi bija BMV (brūnais, melnais, violetais). Tā es iegaumēju un, joprojām liekot kardiogrammai elektrodus, pantiņu atceros.

Tā nostrādājām mūsu pirmo dežūru. Izņemot kardiogrammu, man neko vairs neļāva darīt. Pēc trijiem atnāca feldšere Marina Oberkas, diezgan atraktīva, daudz ko izstāstīja, parādīja, bija jāstrādā līdz desmitiem vakarā. Pēdējais izsaukums bija pie 78 gadus vecas sievietes ar paaugstinātu asinsspiedienu. Es uztaisīju kardiogrammu – to jau biju apguvis. Durt man gan neko neļāva, bet, kad feldšere bija iedūrusi tauriņveida katetru, man atļāva ievadīt zāles. Man bija tāda laime! Ak dievs! Un tā ir īstā medicīna? Un es to darīšu. Man patika! Forši. Tā tas automātiski aizgāja, sāku vairāk strādāt, diezgan ātri visu mācījos.
 

Kā iejutāties kolektīvā?

Imantas apakšstacijā nostrādāju pusgadu un rakstīju iesniegumus – lūdzu izvērtēt iespēju mani pārcelt darbā Jūrmalā, tuvāk mājām. Un tā vienu dienu man zvanīja no Jūrmalas vecākā feldšere Anta Krastiņa: “Vai nevarat iziet pastrādāt, man brigādes stāv tukšas, nav otrā.” Ko tad tur neaizbraukt no Asariem līdz Kauguriem.

Man paveicās, ka tajā dežūrā biju ar dakteri Alekseju Rivaru. Mēs pirms tam bijām strādājuši divas brigādes Ķengaragā. Paldies dievam, pazīstama seja! Jūrmalā toreiz strādāja Rafaels Ciekurs, un veidojās brigādes ar pastāvīgu sastāvu. Viņš man piedāvāja iet uz šo brigādi, piekritu.

 

Mums ar viņu pirmā reanimācija bija Slokā. Veca māja, otrajā stāvā apmēram 80 gadus veca paciente bezsamaņā, smags insults, pilnīga koma. Viņš vēl man jautā: “Ir tur Glāzgovas komas skala?” Man zināšanas par to bija, bet pieredzes – ne. “Protams, ka ir mazāk par astoņi! Šancējam!”

Nonesām pacienti no otrā stāva pa stāvām kāpnēm. Bija jūlijs, karstums – 30 grādi, mums vēl vecās mašīnas. Rafaels prasa: “Intubējam?” Es saku: “Intubējam!” Mēs visu precīzi izdarījām, tagad ar savām zināšanām un praktisko pieredzi darītu tieši tāpat. Viņš darbojās ar intubācijas cauruli, ar laringoskopa spoguli, man bija jāievada medikamenti, un viņš mani steidzina: “Genādij, ātrāk!” Omīti izglābām. Nesatraumējām, cik zinu, pēc tam viņa no slimnīcas izrakstīta.
 

Kā izdevās savienot mācības ar darbu?

Tajā laikā uzskatīju, ka prioritārais ir darbs, mācības – otrajā vietā. Koledžā mani pamatā interesēja neatliekamā medicīna, reanimācija, toksikoloģija. Pabeidzu koledžu, paņēmu pauzīti, pastrādāju vēl kā nesertificēts ārsta palīgs, bet jau kā brigādes vadītājs. 20. jūnijā – izlaidums, 21. jūnijā man jau bija pirmā maiņa kā brigādes vadītājam.

 

Kā bija būt galvenajam brigādē?

Kad izgājām uz līnijas, man sākās īstākais stress. Kā otrajam brigādē, protams, ir arī atbildības sajūta, bet tev ir kāds gudrāks priekšā, kas palīdz.

Man bija palīgs Daniels, arī advancēts, bet viņam tikai pirmais studiju gads. Pirmais izsaukums pie jauna vīrieša, muskuļu sastiepums, un visa dežūra tāda, nekādas reanimācijas. Un tiku galā.

Lai varētu sertificēties, bija vēl jāmācās gads un jāspecializējas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Tas bija 2017. gadā. Sākumā aizgāju uz Rīgas medicīnas koledžu, bet man nepatika, jo ļoti liels uzsvars bija uz priekšmetiem, ko manā darbā nevajadzēs, paņēmu akadēmisko. 2018. gadā bija iespēja iet uz Sarkanā Krusta medicīnas koledžu – tur es gribēju. Zināju, ka ir ļoti labs pasniedzēju sastāvs, neatliekamās medicīniskās palīdzības korifeji. 2018. gada februārī sāku un 2019. gada februārī beidzu sertifikāciju.

 

Jūs kļuvāt par arodbiedrības vadītāju?

Kādu gadu ātrajos nostrādāju salīdzinoši mierīgi, 2015. gadā bija arodbiedrību vēlēšanas, un mani ievēlēja par Rīgas reģiona arodbiedrības vadītāju. Tāpat kā iepriekš – nu, ja citi negrib.

Pirmo gadu organizējām ekskursijas. Tad 2018. gada novembrī sākās lielā krīze ar atalgojuma sistēmu. Ļoti daudzi neizvēlas strādāt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā nepietiekamā atalgojuma dēļ. Var jau, protams, iziet uz cilvēkmīlestības rēķina, bet mediķiem ģimene jābaro. Šī krīze deva labu pieredzi diskutēt ar toreizējo ministri Andu Čakšu.

2018. gada janvārī dienestu vadīt atnāca Liene Cipule. Ar viņu izveidojās labs kontakts. Viņa labi saprata dienesta problēmu, kopīgie mērķi mums bija vienādi, kaut arī cilvēki pārmeta, ka gan jau man kaut ko piemaksā, ja neeju pret direktori. Bet kam man iet pret cilvēku, kas dara savu darbu, un mūsu mērķi ir kopīgi.

 

Līdztekus tam mācījāties, lai iegūtu sertifikāciju.

Visus robus zināšanās, ko neapguvu koledžā, aizpildīju sertifikācijā un joprojām pilnveidoju savas zināšanas. Pacientus varu nomierināt – tik lielu robu, lai kaitētu pacientam, man nav. Bet neviens nevar zināt pilnīgi visu.
 

Kas jūsu darbā mainījās ar pandēmiju?

Paveicās, ka direktore Cipule tam ļoti sekoja līdzi jau no 2019. gada decembra, kad Uhaņā bija atklāta šī slimība. Viņa sāka jau tad par to runāt un februāra beigās, kad arī Latvijā tas kļuva aktuāli, izveidoja dienesta koronavīrusa brigādi.

Sākumā vajadzēja braukt, ņemt uztriepes, testēt kovidu. Dienesta vadība, mūsu apakšstacijas vadītājs Rafaels Ciekurs aktīvi līdzdarbojās. Viņš man zvana un saka: “Tev rīt jāiet uz kovidbrigādi.” Pa dienu es jau sazvanījos ar dakteri Alekseju Višņakovu no Rīgas Austrumu slimnīcas – Neatliekamās medicīnas un uzņemšanas klīnikas vadītāju, viņš deva savus ieteikumus. Tajā vakarā braucu pa Jūrmalas šoseju un pirmo reizi tā aizdomājos, ka trāpīju uz radara. Tas mans pirmais un vienīgais sods līdz šim. Nedaudz pārsniedzu, bet sodu – 20 eiro – samaksāju.

Cilvēks baidās no nezināmā. Es pat nebiju iedziļinājies, kas tas par vīrusu. Pienāk rīts, un aizguļos. Stress, šoks, panika, ātrā skrējienā. Bet savā darbā esmu iemācījies, ka arī īsā laikā var daudz pagūt. Bez piecām minūtēm astoņos jau biju Laktas ielā.

Sākās dežūra, aizbraucām uz apmācībām Infektoloģijas centrā, kā pareizi lietot individuālos aizsarglīdzekļus, kā ņemt uztriepes, un sākām strādāt. Bail nebija nevienā brīdī. Vienkārši, ja vajag, tad vajag. Dienests bija jau laikus visu sarūpējis. Un līdz pat šai baltai dienai mums nekādu īpašu problēmu ar individuāliem aizsarglīdzekļiem nav bijis. Dienesta vadītāja atklāja, ka laikus ir izdevies visu vajadzīgo iepirkt.

Tā nostrādāju astoņas maiņas. Pirmais Latvijas gadījums bija arī mana paciente, kurai ņēmu uztriepi. Pēc tam pats arī vedu viņu kopā ar bērniņu uz slimnīcu. Nebija nekas traks – tikai kakla sāpes.

 

No Jūrmalas jau bijāt pārnācis uz Rīgu?

2019. gada 30. decembris bija pēdējā dežūra Jūrmalā, sapratu, ka kaut kas jāmaina, un strādāju tagad Baldonē-Salaspilī, kaut gan esmu pakļauts Brigāžu atbalsta centram Krasts. Kad gribas asākas izjūtas, paņemu papildu dežūru Rīgā. Te ir reanimācijas, avārijas, domāju – ak mans dievs! Ko tas nozīmē, jāiet uz baznīcu lūgties.
 

Ko mācāties tagad?

Mani interesē ne tikai medicīna. Esmu mācījies no Ošo, lasu Ekharta Tolles darbus. Arvien vairāk apzinos, ka spēks ir šajā brīdī. Pagātne ir pagātne, nākotne vēl nav pienākusi. Ja dzeru kafiju, tad nevis izdzeru automātiski, bet izbaudu to. Ja jāmazgā trauki, tad izbaudu to brīdi. Nesteidzoties, jo ir vēl gara dzīve priekšā. Bet tajā pašā brīdī apzinos, ka nevajag atlikt, piemēram, uzsāktus projektus. Dzīve ātrajos iemācīja, ka neviens no mums nav mūžīgs – laiciņš katram savs atvēlēts, un tas var beigties.