Inga Akmentiņa-Smildziņa: Manas 9 atziņas par pandēmijas laiku

“Lai kaut kripatu no tām atziņām un gudrībām, ko katrs sev ārkārtas situācijas laikā esam piezīmējuši, mēs spētu paņemt līdzi turpmākajam,” sev un citiem vēl Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja un trīs bērnu mamma.

FOTO: Artūrs Ķipsts

"Arī covidlaiks ir dzīve, nevis kaut kas, kas jāiztur, lai beidzot sāktu dzīvot," žurnālam "OK!" teic Latvijas vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

 

Bērni un attālinātā mācīšanās 

  • Ģimenes ar vairākiem bērniem ārkārtas situācijā ir laimīgākas. Vismaz man tā šķiet, neraugoties uz lielo kņadu, ar kuru diendienā nākas sadzīvot. Man tik ļoti patīk sarunas ar mūsu lielajiem bērniem, viņu domas un joki. Tik ļoti aizkustina, kā lielie dauzās – jā, arī kacina – , mazāko. Kā viens otram pagatavo ēst, kā viens otram māca šahu. Jā, viens otram krītam arī uz nerviem, tomēr mums visu laiku ir pieejama sava mīļā kompānija, pat ja ar citiem tikšanās ir liegta.
  • Jāatzīstas bērniem savā nezināšanā. Ārkārtas situācijas laikā par pusaudžu emocionālajām un fiziskajām vajadzībām sabiedrība, iespējams, uzzināja vairāk nekā jebkad iepriekš. Nesaprašanā, kā palīdzēt un atbalstīt savus pēkšņi mājās un pie viedierīcēm iespundētos bērnus, vecāki steidza izglītoties. Arī es. Taču, kur ir vidusceļš starp uzticēšanos un paļaušanos, sekmju kritumu un noturēšanu, robežu turēšanu un brīvāku to palaišanu – neesmu droša, ka mēs ar vīru to esam uzzinājuši. Tāda lavierēšana bez atbildēm un bez iespējām lūgt kādam padomu – šādos brīžos vislabākie padomdevēji, šķiet, ir tikai paši vecāki. Tad nu atzinos bērniem, ka man trūkst padoma viņu motivēšanā un ka mums ir jāsaņemas visiem kopā. Viņi ieklausījās un mēs kopīgi saņēmāmies.
  • Jābauda mirkli. Arī grūto. Tad, kad beigsies covids, tad mēs gan..! Bet kad tad tas beigsies? Vai savu laiku šobrīd nepalaižam vējā? Lai emocionāli atbalstītu vecākus ārkārtas situācijas laikā, tiek veidots raidījums “Vecāku stunda” – raida Re:TV un atkārtojumā to var skatīties www.macospats.lv. Esmu viena no raidījuma vadītājām, un raidījuma viešņas Latvijas universitātes profesores Zandas Rubenes teiktais man bija kā ar bomi pa pieri – bērni tik ātri izaug, jābauda arī šis, grūtais mirklis! Vai, pieprasot izcilas sekmes, disciplīnu, kārtību istabā un rātnu uzvedību, mēs nezaudējam visu skaisto, ko varētu piedzīvot, rāmi un iecietīgi kopā esot? Bez bakstīšanas, zāģēšanas, pārmetumiem. Arī covidlaiks ir dzīve, nevis kaut kas, kas jāiztur, lai beidzot sāktu dzīvot. (Starp citu, bērni aug burtiski ātri – pandēmijas gadā mans dēls ir paaudzies par 10 centimetriem!)

 

Pērnā gada Baltā galdauta svētki, bet kopš tā laika lielie bērni ir nereāli izauguši.

 

 

Attālinātā strādāšana 

  • Jāmācās pateikt nē. Kādā brīdī sev jautāju: kāpēc jūtos tik ļoti nogurusi? Kas šībrīža darba kartībā ir tik ļoti mainījies? Secināju, ka tik daudz tikšanās – sapulces, sēdes, darba grupas u.c. –, cik šobrīd diendienā ieplānoju tiešsaistē, klātienē nekad nebiju plānojusi. Klātienē to nevarēja pagūt fiziski, taču tagad mānīgi šķiet, ka viss ir iespējams. Tomēr nav! Katra tikšanās prasa emocionālu pieslēgšanos, domāšanu, enerģiju, citiem vārdiem, spēku, kurš ir limitēts.
  • Cilvēciskās baterijas uzlādējas cilvēkos. Mūsu darbavietā attālinātais darbs nav jaunums – to esam piekopuši kopš Mammamuntetiem.lv dibināšanas, jo vienmēr kāds vecāks strādāja attālināti, piemēram, apvienojot darbu ar bērna pieskatīšanu. Tomēr laiku pa laikam visi satikās. Tagad, kad periodiski nesatiekamies nemaz, sajūtu: darba sparam ir tieša saistība ar enerģijas apmaiņu, ko sniedz īsta satikšanās. Kad beidzot satiekamies, tie ir svētki – visu dienu var aizvadīt čalojot, darbus nostumjot otrajā plānā. Un tas nekas – manas cilvēciskās baterijas acīmredzot uzlādējas tikai cilvēkos.
Reklāma
Reklāma

 

Covidlaika aktivitātes bildi – rīkojām ģimeniski challange, kur nedēļas garumā katru vakaru stāvējām plankā. Bija jautri, uzvarēja mazākais ģimenes loceklis – sešgadīgā Sāra.

 

 

Attiecības ar sevi un partneri

  • Vienatnes devas pārbaudītā vērtība. “Es aizbraukšu pie kaimiņiem pēc piena,” kad pandēmijas laikā dzīvojām laukos un visa un visu man bija par daudz, es mēdzu teikt, ielēcu mašīnā un aizbraucu. Vienalga, vai pienu vajadzēja vai nē. Atklāju, ka pat tik maza telpa un tik sīks laika sprīdis ir daudz, lai savāktu sevi atpakaļ vienā veselā.
  • Kādreiz apskatīt problēmas tuvplānā nav nemaz tik slikti. Krīzes sākumā visai drīz ievēroju: ja kādam bijušas iekrātas kādas problēmas – mācībās, darbā, finansēs, attiecībās, savā emocionālajā pasaulē vai citur – tās pēkšņi it kā izgaismojās. Nokļuva prožektoru starmešos. Uz skatuves. Vispirms, protams, es ieraudzīju citu problēmas. Sak, no malas skabargu cita acī taču vieglāk saskatīt. Un tikai tad pievērsos savējām. Mazpamazām joprojām skatos uz tām, un domāju, ko varētu pasākt tālāk. Tik naiva, lai teiktu, ka krīzē uzreiz kļuvu par labāku cilvēku, es, par laimi, neesmu.
  • Ļoti labs laiks, lai izdarītu secinājumus un pieņemtu lēmumus. Ja ieraudzīt un izlabot savus personīgos trūkumus tik īsā laikā ir pagrūti, tad atbildēt sev – ko es īsti gribu darīt? – gan, manuprāt, ir iespējams. Izdomāt veidus, kā nosargāt savu organizāciju Mammamuntetiem.lv, prasa zināmus pūliņus. Grūti gan emocionāli, gan fiziski. Tas bija iemesls, lai sev pajautātu: kāpēc es to daru? Vai ir kas cits, ko es gribētu darīt? Sev ar lielu gandarījumu atbildēju: viss, ko šobrīd vēlos paveikt un sasniegt, ir iespējams tieši caur Mammamuntetiem.lv. Jāspēj tikai mainīties līdzi mainīgajai pasaulei. Turklāt – grūtības ir terminētas.
  • Šis ir laiks, kad pāris kopā var paaugties. Laikam nekad iepriekš nebiju tik sirsnīgi un gaužām raudājusi, un tik ļoti un cieši mīlējusi, cik ārkārtas laika sākumposmā. Ja man tagad jautātu, par ko es tā lēju asaras, pat nezinātu atbildi. Kaut kas par situācijas redzējuma salīmeņošanu ar vīru. Vien atceros spilgtas epizodes, kā, ejot pa ielu, asaras man plūda pār vaigiem straumēm vien. Vai garāmgājēji brīnījās? Nav ne jausmas. Tobrīd nodomāju: ir taču pandēmija, raudošas sievietes ielās ir dabiska parādība. Domāju, ka tobrīd gan es, gan vīrs kļūdījāmies savos lēmumos, baidījāmies viens otram uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Tomēr, ja pieņem otra kļūdīšanos, pāris kopīgi var paaugties. Mēs paaugāmies.