"Katrā ģimenē vajag vismaz vienu Jāni" – Sarmītes stāsts par vārda došanu dēlam
FOTO: no personīgā arhīva
Sarmīte Kolāte, Jāņa mamma
Sarmītes dēlam Jānim ir 11 gadu. Kad viņa bijusi gaidībās, ātri kļuvis pašsaprotams, ka pirmajam bērnam, turklāt dēlam, tiks dots tieši šāds vārds. Viens no Jāņa vecvectēviem bijis Jānis – svarīga figūra ģimenē. Gribējies šo ģimenes vārdu turpināt.
Kamēr paziņām gribējies dot saviem bērniem starptautiski pazīstamus vārdus ar nolūku atvieglot komunikāciju ārvalstīs, Sarmītei licies, ka ar latvisku vārdu sarunas uzsākt ir interesantāk, jo parasti seko jautājumi – no kurienes tu nāc, kur radies tik neparasts vārds… “Gribētos, lai mūsos būtu vairāk pašapziņas, arī domājot par valodu un vārdiem, kādus lietojam,” saka Sarmīte. Protams, viņa piebilst, Jānis nav unikāls latvisks vārds, jo tas nāk no kristīgās pasaules, un tam radnieciski vārdi ir visās lielajās valodās. Tomēr Latvijā tas ir kļuvis tradicionāli, ka katrā ģimenē vajag vismaz vienu Jāni. Varbūt ne gluži Sarmītes ģimenē, taču apkārtējās – gan. Jebkurā gadījumā viņa bērnam gribējusi latvisku vārdu, taču zēniem šādu vārdu izvēle ir daudz mazāka nekā meitenēm, kurām latviešu kalendārā ir tik daudz skaistu, ar dabas parādībām, putnu un ziedu nosaukumiem saistītu vārdu – Rasa, Irbe, Austra… Zēniem tiek tas pats Jānis vai Kārlis.
Kad vecāki devuši vārdu dēlam, “Jānis” jau vairs nebija populārs personvārds, taču bieži saņemtas uzslavas par šo izvēli. Dēls bijis vienīgais Jānis bērnudārzā, klasē tāpat. Iespējams, pat visā skolā, kas esot nedaudz skumji, atzīst Sarmīte. Bet vismaz kā otrs vārds Jānis gan tiek likts daudziem.
Vai Jānim patīk būt par Jāņu centrālo varoni? Nebūt ne! Viņam nepatīk vainagi, un viņš cenšoties izvairīties no situācijām, kurās viņš tiek godāts tieši Jāņu sakarā. Zēns savu vārdadienas ballīti izvēlas svinēt atsevišķi no vasaras svarīgākajiem svētkiem Latvijā un mēdz būt pat sapīcis, ka viņam nav atsevišķas vārda dienas, uz kuru visi ielūgtie viesi arī tiktu.
Jāņu sajūta Sarmītes ģimenē arī nav saistīta ar dēla vārda dienu. Viņiem nav īpašu līgošanas tradīciju, viņa stāsta, bet noteikti ir jābrauc uz laukiem, jāuzpin vainags, jāklausās dabas skaņās. Viņai patīk pašai gatavot ēst, marinēt gaļu, bet Jāņu siers gan negaršo.