"Lai kur mēs Jāņos brauktu, mums vienmēr būs līdzi savs Jānis" – Braunu ģimenes stāsts par vārda izvēli dēlam

Stāsta Egita un Gatis, kuru dēlam ir jau 16 gadi:  

"Mūsu dēla vārds nemaz nenāca tik viegli. Nebija tā, ka brīdī, kad uzzinājām par gaidāmo bērniņu, uzreiz zinājām – viņš būs Jānis. Gluži pretēji, par vārdu domājām ļoti ilgi, katram bija savas idejas, un otra izvēle parasti nešķita īstā.

 Gatis un Egita Jāņos. Foto no personīgā arhīva. 

Vīrs ļoti vēlējās dēlu saukt par Kurtu vai Gustavu. Tajā laikā viņam ļoti patika hiphops, un man uzreiz radās asociācija, ka viņš grib bērnam dot repera vārdu. Es kategoriski iebildu, jo man nešķita, ka tas  būtu mūsu dēlam piemērotākais vārds.

Savukārt man jau ilgi pirms grūtniecības bija doma, ka savu dēlu gribētu saukt par Mārtiņu. Taču, saliekot kopā vārdu ar mūsu uzvārdu, sapratu, ka tas ir identisks ar slavenā komponista vārdu, un man negribējās, lai bērna vārds uzreiz raisa šādas asociācijas. Turklāt arī vīram Mārtiņš nepatika, tāpēc kompromisu tāpat nebūtu atraduši.

Izšķirošais brīdis pienāca kādā ģimenes izbraukumā. Es jau biju septītajā vai astotajā grūtniecības mēnesī, bet bērnam joprojām nebija vārda. Sēdējām, jokojām un smējāmies par to, ka drīz būs jādzimst, bet vārda vēl nav. 

Tad vīrs pēkšņi noteica: “Jāsauc par mazo Jānīti! Iedomājies, cik forši, visi brauks pie mazā Jānīša uz Jāņiem.” 

No sākuma tas bija tikai joks, bet mēs sākām attīstīt domu tālāk. Sapratām, ka esam aktīva ģimene, kas bieži dodas pārgājienos, izbraukumos un ciemos. Lai kur mēs Jāņos brauktu, mums vienmēr būs līdzi savs Jānis, un nebūs jādomā, pie kura Jāņa svinēt svētkus.

 “Mazais" Jānītis. Foto no personīgā arhīva. 

Jokojot nonācām līdz daudz dziļākai atziņai. Izrādījās, ka gan manam, gan vīra vectēvam bija vārds Jānis. Abi bija ļoti svarīgi un mīļi cilvēki mūsu dzīvē. Mans vectēvs īpaši saistās ar vissiltākajām bērnības atmiņām – viņš iedrošināja mūs zīmēt, dziedāt, būt radošiem, un bērni vienmēr pulcējās ap viņu. Tajā brīdī sapratām, ka 

vārds Jānis mūsu ģimenē nes līdzi daudz vairāk nekā tikai skaistu skanējumu – tas sevī ietver arī ģimenes stāstu un paaudžu saikni.

Protams, līdz pat dēla dzimšanai man vēl bija nelielas šaubas. Likās, ka apkārt ir tik daudz Jāņu. Taču interesanti, ka mūsu draugu un paziņu bērnu vidū neviena Jāņa nebija. Vairāk Jāņu bija mūsu pašu paaudzē, nevis bērnu vidū. Tāpēc mums šķita skaisti turpināt šo latvisko tradīciju.

Kad dēls piedzima, visas šaubas pazuda. Paskatoties uz viņu, bija pilnīgi skaidrs – tas ir mūsu Jancis. Nebija vairs nevienas domas, ka vajadzētu citu vārdu.

 Pamatskolas izlaidums. Foto no personīgā arhīva. 

Tagad, atskatoties atpakaļ, redzu, ka viņš sava vārda dēļ ir piedzīvojis daudz īpašu mirkļu. Pirmajā bērnudārzā, kur mācījās apmēram 400 bērnu, viņš bija vienīgais Jānis. Katros Jāņos viņu aicināja apļa vidū, bērni nesa vainagu un lika to galvā. Vēlāk skolā viņi bija tikai divi Jāņi visā skolā. Tāpēc mūsu pieredzē šis nemaz nav bijis “pārāk biežs” vārds.

Runājot par tradīcijām, mums nav kādu ļoti stingru noteikumu. Esam aktīva ģimene, un katru gadu Jāņus svinam citur – reizēm aicinām pie mums, citreiz dodamies pie draugiem, reizēm laukos, reizēm kādā izbraukumā. Taču viena tradīcija gan ir nemainīga – mūsu Jānim svētkos vienmēr ir jābūt galvā vainagam, un viņš noteikti tiek īpaši sumināts. Lai kur mēs būtu, par mūsu Jāni Jāņos vienmēr atceras. Un, godīgi sakot, tieši tāpēc mums joprojām šķiet, ka izvēlējāmies pašu labāko vārdu.

 Foto no personīgā arhīva