Pandēmiskās dusmas: kāpēc Covid-19 padara cilvēkus tik agresīvus

Par to, ka sabiedrībā nenormāli pieaugusi spriedze, dusmas un agresija, liecina ne tikai aptaujas – droši vien visi to būs izjutuši arī savā ikdienā. Taču agrāki pētījumi par citām pandēmijām liecina, ka tie ir tikai ziediņi. Šādos gadījumos sabiedrības veselības problēmas parādās ar nobīdi – pagaidām tās varbūt vēl nav redzamas. Uz ko mums jābūt gataviem?
Iedzīvotājiem vajadzētu kritiski izvērtēt un saprast, ka šāda maldīga informācija un sazvērestības teorijas patiesībā neattiecas uz Covid-19, bet gan uz to neapmierinātību, kas cilvēkiem krājusies jau sen.

FOTO: Shutterstock.com

Iedzīvotājiem vajadzētu kritiski izvērtēt un saprast, ka šāda maldīga informācija un sazvērestības teorijas patiesībā neattiecas uz Covid-19, bet gan uz to neapmierinātību, kas cilvēkiem krājusies jau sen.

Bez šaubām, pagājušais gads bija pārpilns ar haosu, neskaidrību, apjukumu, traģēdijām, bailēm un trauksmi globālā mērogā. Covid-19 pandēmija ievilka cilvēci emociju uzkurinātos notikumos – sākot ar attālinātajām mācībām, daudzu ikdienas pakalpojumu slēgšanu, bezdarbu, beidzot ar ieilgušiem sociālās distancēšanās ierobežojumiem, mājsēdi un baumām par piespiedu vakcinēšanos.

Pavasarī sabiedrība mobilizējās, cilvēkiem bija pieejama psiholoģiskā palīdzība, krīzes telefoni, bet tagad situācija ir drūmāka. Ieilgusī pandēmija atstājusi ietekmi uz sabiedrības nerviem, pieaudzis dusmu un agresijas līmenis, masveidā sākas nopietnas psiholoģiskas problēmas. Ļaunākais, ka mājsēde un sociālā distancēšanās neļauj cilvēkiem risināt savas emocionālās problēmas tā, kā viņi to pieraduši, proti, laikus saņemot atbalstu no tuviniekiem, draugiem vai – sliktākajā gadījumā – apmeklējot psihoterapeitu.

Tāpēc pandēmijas pētnieki un psihoterapijas speciālisti brīdina, ka stresa palielināšanās un attiecīgi iespēju samazināšanās ar to tikt galā mūs ved pretī citai – garīgās veselības – pandēmijai, par kuru tagad runā vēl pārāk maz.

 

Latvijā pārāk daudziem ir vēlme visus apšaut

Globālā mērogā Latvijas iedzīvotāji noteikti nav no tiem agresīvākajiem, tomēr pērn decembrī veiktā aptauja iezīmēja satraucošu ainu. Pētījumu aģentūras SKDS aptaujā iedzīvotājiem lūdza atklāt, cik bieži viņi izjūt vēlmi “apšaut visus tos, kuru dēļ dzīve valstī ir tāda, kāda tā patlaban ir”. Dati liecināja – tādu iedzīvotāju īpatsvars, kas kopumā ir agresīvāk noskaņoti pret personām, kuras ir atbildīgas par situāciju valstī, gada laikā pieaudzis par aptuveni četriem procentpunktiem, 2020. gada nogalē sasniedzot gandrīz 40 procentu. Šāds rādītājs ir augstākais kopš 2014. gada, kad sāka noteikt sabiedrības agresivitātes indeksu.

Lai arī teju puse iedzīvotāju atzina, ka nekad neizjūt vēlmi apšaut pie problēmām vainojamos (vēl 10 % vispār nespēja sniegt konkrētu atbildi šajā jautājumā), tomēr miermīlīgo iedzīvotāju skaits ir viens no zemākajiem pēdējos gados. Kopumā aina liecina par sabiedrības sašķelšanos divās gandrīz vienādā lieluma nometnēs ar krasi pretējiem viedokļiem.

Šos datus apstiprināja arī aptieku tīkla Apotheka un interneta pētījumu aģentūras Norstat veiktais pētījums, decembra vidū aptaujājot vairāk nekā 1000 cilvēku. 

Pēc šiem datiem, teju puse jeb 48 % Latvijas iedzīvotāju pēdējā mēneša laikā bija izjutuši agresivitāti no sabiedrības puses.

 Tostarp secināts, ka pēdējā mēneša laikā 22 % respondentu izjutuši agresivitāti no līdzcilvēkiem, bet 24 % paši bija jutušies agresīvāk noskaņoti nekā parasti. Tāda, lūk, bija Ziemassvētku noskaņa faktos un skaitļos!

 

Depresija un trauksme trīskāršojas

Kā liecina statistika, daudzās valstīs kopš pandēmijas sākuma ievērojami pieaugušas cilvēku sūdzības par garīgo veselību saistībā ar Covid-19. Piemēram, Amerikā laikā no aprīļa līdz jūnijam trauksmes un depresijas traucējumu simptomi reģistrēti trīs līdz četras reizes biežāk nekā šajā pašā periodā 2019. gadā.

“Depresijas un trauksmes simptomi parādās pat 50 % populācijas, mediķi sāk slimot ne tikai ar Covid-19, bet arī ar citām slimībām,” situāciju raksturoja RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube intervijā Latvijas Sabiedriskajiem medijiem pērn decembrī. “Cilvēki sāk slimot ar psihosomatiku – ar saslimšanām bez fiziska cēloņa, un milzīgs pacientu skaits apgrūtina veselības aprūpes sistēmu.

No vienas puses, tie, kam palīdzības saņemšana nav tik akūta (psihosomatisku saslimšanu gadījumā), sistēmu noslogo, bet tie, kam to vajag tagad, nobīstas un neatnāk. Arī pašnāvību rādītāji, pa mēnešiem skatoties, ir augstāki. Daudzi cilvēki neiztur – ja ir sava krīze, tad gan ekonomiskā, gan Covid-19 pieliek punktu visam. Vēl arī tie pacienti, kas bijuši apārstējušies, atnāk un saka, ka ir “pārskatījušies” ziņas, viņiem atkal ir trauksme un depresija.”

Speciālisti nešaubās, ka īpaši bīstamas ir viltus ziņas un maldīga informācija, kas visā šajā pandēmijas situācijā atrod auglīgu augsni un vairojas milzīgā ātrumā. 

Arī šis tipiskais pandēmijas fenomens ir nopietni pētīts, un zinātnieki atklājuši – pat līdz 50 % to cilvēku, kas dalās ar skandalozām un maldu ziņām, īstenībā tā nemaz nedomā. Tā ir viņu protesta reakcija pret neapmierinātību ar savu dzīvi. Ļaudis šajā laikā nejūtas labi, tādēļ izlaužas negācijas un hroniska neapmierinātība ar citām lietām, pret ko viņi protestē, izplatot apšaubāmas ziņas.

Protams, šīm ziņām ir sākums – neliela veidotāju grupa, kuru vidū ir tie, kas politiski tendēti izmantot situāciju, vai arī citi, kuri tādējādi cenšas paspīdēt ar savu personību. 

Iedzīvotājiem vajadzētu kritiski izvērtēt un saprast, ka šāda maldīga informācija un sazvērestības teorijas patiesībā neattiecas uz Covid-19, bet gan uz to neapmierinātību, kas cilvēkiem krājusies jau sen. 

Nemaz nerunājot par to, ka, ņemot šādas ziņas par pilnu, viņi var riskēt pat ar savu dzīvību. Spilgts piemērs tam bija ASV prezidenta Donalda Trampa pavasarī paustie nepārdomātie izteikumi par neadekvātu preparātu lietošanu pret Covid-19. Daži cilvēki Amerikā uz savu roku tos pamēģināja un gāja bojā.

 

No protesta mītiņa līdz vardarbībai mājās

Mirstības pieaugums ir traģiskākās Covid-19 sekas, tomēr ārkārtīgi satraucoša izpausme ir arī vardarbības un agresijas palielināšanās un izplatīšanās sabiedrībā. Latvijā, šķiet, visuzskatāmāk tas izpaudās 12. decembrī Vides aizsardzības kluba prezidenta rīkotajā sapulcē 11. novembra krastmalā. Tās mērķis bija iestāties “par cilvēku ekoloģiju, Covid-19 pamatojumu”, un sapulcējās apmēram 400 cilvēku, lai gan valstī tobrīd bija atļauts pulcēties tikai 25 cilvēkiem. Turklāt vairums šā protesta mītiņa dalībnieku nelietoja sejas maskas un neievēroja divu metru distanci. Taču nepatīkamākā bija daļas protestētāju agresīvā uzvedība, kas izpaudās policistu provocēšanā un sīkajā huligānismā.

Tomēr lielākā vardarbība mājsēdes apstākļos, protams, notiek mājās – pret sievietēm un bērniem. 

Pasaulē tik dramatiski palielinājusies statistika par cietušajiem, ka ANO to pat nodēvēja par “šausminošu globālo pieaugumu”. Daudzās valstīs ziņojumi par vardarbību ģimenē un zvani palīdzības dienestiem pieauga pat par 25 %, kopš tika ieviesti sociālās distancēšanās ierobežojumi, un visticamāk, šī statistika atspoguļoja tikai pašus smagākos gadījumus. Arī Latvijā, pēc policijas datiem, pavasarī par trešdaļu pieauga policijas izsaukumu skaits uz ģimenes konfliktiem, un šo tēmu veiksmīgi aktualizēja ikgadējais labdarības maratons Dod pieci!.

Ja šādas emocijas sāk parādīties darbavietās, tās bieži vien izpaužas ciniskā, dusmīgā vai agresīvā kritikā, komentāros, e-pastos vai mutiski saskarsmē ar darbabiedriem vai klientiem. Šādu negāciju pieaugums arī jau ir fiksēts.

 

Kāpēc Covid-19 padara cilvēkus tik agresīvus?

Iepriekšminētās statistikas pieaugums visumā varētu nebūt pārsteigums. Kā zināms, stresa situācijās draudu pārvarēšanai cilvēkam iedarbojas iebūvētais mehānisms "cīnies vai bēdz". Mūsdienu sabiedrībā tas lielākoties nenozīmē dūru vicināšanu vai bēgšanu no bīstamās vietas. Cīnies reakcija bieži vien izpaužas kā dusmas un agresija pret citiem, savukārt bēdz reakcija nereti parādās kā piekāpšanās. Ja šīs stresa reakcijas ieilgst, tās var novest pie izdegšanas, trauksmes, depresijas, dusmu un agresijas izvirdumiem un citiem psihiskiem traucējumiem.

Skaidrojot pašreizējo agresijas vilni, ko izraisījiis Covid-19, speciālisti jo īpaši izceļ 1939. gadā radušos frustrācijas (neapmierinātības) teoriju, proti, ka agresijas intensitāte un motivācija pieaug apstākļos, kad ir šķēršļi personīgo mērķu sasniegšanai. Frustrācija būtībā ir vilšanās mērķa sasniegšanā, kā rezultātā rodas agresija.

Frustrācijas izraisīta agresija rodas pēc paredzama uzvedības scenārija. Vispirms mērķa bloķēšana izraisa neapmierinātību, šī neapmierinātība noved pie dusmām, savukārt dusmas padara uzņēmīgu pret agresiju. 

Agresijas izpausmes ir atkarīgas no cilvēka interpretācijas, vērtībām, no ārējiem stimuliem.

Kā liecina pētījumi, šo virzīšanos no neapmierinātības uz agresiju var ietekmēt daudz un dažādi faktori. Lūk, daži piemēri!

* Jo neapmierinātības reakcija ir ilgāk samilzusi, jo spēcīgāka būs tās izpausme. Piemēram, ilgi gaidot garā rindā, lai tiktu veikalā pēc tualetes papīra, var paredzēt lielāku agresijas līmeni nekā gadījumā, ja, ieejot veikalā, neredzētu tur tualetes papīru un ātri izietu ārā.

* Jo lielāka šķēršļu pakāpe, jo lielāka agresija. Teiksim, nedabūjis tualetes papīru vienā veikalā, cilvēks dodas uz nākamo, bet tajā viņš ieies jau daudz neapmierinātāks un agresīvāks.

Reklāma
Reklāma

* Agresija, visticamāk, radīsies, ja neapmierinātība tika izraisīta tīši. Ja cilvēki iepērk pārmērīgu tualetes papīra daudzumu uz citu rēķina, viņi kļūst par agresijas mērķi, jo tīši paņēmuši vairāk, nekā tiem pēc taisnības pienāktos, un citos tas izraisa frustrāciju.

* Agresija bieži vien rodas arī tad, ja neapmierinātības pamatā ir emocionāli nepatīkams stimuls. Piemēram, daudziem cilvēkiem pašizolācijas prasība ir emocionāli nepatīkama, un viņi to uztver kā sodu, tāpēc var arī sagaidīt, ka viņi šajos sāpīgās izolācijas apstākļos kļūs agresīvi.

Vairums cilvēku nekļūst agresīvi tikai tāpēc, ka jūt neapmierinātību; agresijai nepieciešams pienācīgs stimuls, cilvēkam jābūt fokusētam uz dusmām un tām sekojošo agresiju. Tieši tā var izskaidrot pieaugošo vardarbības līmeni ģimenē – šajās attiecībās partneris, visticamāk, jau vēsturiski bija agresijas fokuss.

Vēl viena raksturīga frustrācijas-agresijas īpašība ir savu vērtību un uzskatu neitralizēšana, lai attaisnotu uzvedību, ko cilvēks normālos apstākļos vērtētu kā nepareizu. Parasti mēs ticam, ka sāpināt kādu ir slikti, taču, ja uzskatām, ka cilvēks ir rīkojies slikti, mēs varam reaģēt agresīvi, tāpēc ka viņš ir to pelnījis, turklāt vainot citus par savu uzvedību.

Covid-19 var izprovocēt cilvēkos vēl kādas pārmaiņas – to, kā interpretējam pasauli. Tie ir vēl vieni agresijas slazdi. 

Visbiežāk šī interpretācija izpaužas naidīga nodoma piedēvēšanā otram, piemēram, “tas cilvēks nopirka piecas pakas griķu speciāli, lai man neatstātu nevienu”. 

Ja cita cilvēka rīcību interpretē kā apzināti naidīgu, jāpieliek mazāk pūļu situācijas atrisināšanai.

 

Bērnišķīgās reakcijas kā uz delnas

Agresija ir atkarīga arī no cilvēka īpašībām, piemēram, spējas apvaldīt impulsīvu uzvedību. Mēs visi varam kļūt neapmierināti un dusmīgi, tomēr daļa cilvēku spēj savaldīt dusmu un agresijas uzplūdus, kamēr citiem ir ierobežota impulsu kontrole.

Patiesībā šīs spējas rodas jau bērnībā, kad izveidojas tipiskās reakcijas un rīcība – ko darīt, kad jūtos dusmīgs, bēdīgs, skaudīgs un tamlīdzīgi. Tad mijiedarbībā ar apkārtējo vidi un aprūpētājiem bērnam smadzenēs nodibinās saites, reakcijas, atmiņas, kas cita starpā nosaka arī spēju regulēt emocijas krīzes situācijās.

Taču krīzes situācijā, kad cilvēks jūtas nedrošs vai nobijies, var atslēgties smadzeņu garoza, kas nodrošina adaptāciju un loģisko domāšanu. Šādā situācijā izlaužas visas bērnišķīgās reakcijas, ieskaitot dusmas, ka no kaut kā ir jāatsakās, un agresija pret visiem ierobežojumiem. Patiesībā šie cilvēki nav izauguši līdz empātijai un rūpēm par citiem, viņiem nav trenētas spējas iejusties citu ādā, jo ir ieaudzināts tikai es, man, gribu to.

Dusmu aspektā pandēmija var ļoti daudz pavēstīt cilvēkam par viņu pašu – cik nobriedis viņš ir, cik lielas ir viņa adaptācijas vai piemērošanās spējas, cik daudz viņā citu garīgo resursu. 

Piemēram, tiem, kuri nesaslimst ar Covid-19, ierobežojumu ievērošana varētu būt liels izaicinājums. Vai viņi ir pietiekami nobrieduši, lai spētu uz kādu laiku atteikties no savām ērtībām vājāko sabiedrības locekļu labā? Droši vien daļai šķiet, ka viņu cilvēktiesības ir aizskartas, viņu ikdienas dzīve un ritms ierobežoti. Tad arī dzimst lielas dusmas, kas sabiedriskajā telpā vēl vairāk uzkurinās. Turpretī tie, kas ir vairāk nobrieduši un saprot, kas ir realitāte, arī var justies gana dusmīgi un agresīvi, redzot, ka daļa sabiedrības ir joprojām bezatbildīga.

Kurp šīs dusmas ved? Ja šādi cilvēki iestrēgst savās dusmās, noliegumā vai pat maģiskajā domāšanā – ticībā neredzamiem spēkiem un enerģijām (uz ko Latvijas iedzīvotāji ir gana naski, kā liecina pētījumi) –, viņi pakalpo nelabvēlīgu tendenču attīstībai. Viņi vai nu ar savu bezatbildīgo uzvedību palīdz Covid-19 izplatīties tālāk, vai arī veicina sabiedrības sašķelšanos krasi pretējos viedokļos un maldīgas informācijas vairošanu.

Jā, parastā kārtība ir izjaukta jau gandrīz gadu, un mēs drīkstam ar to būt neapmierināti un dusmoties, bet tikai no katra cilvēka paša atkarīgs, vai viņa reakcija būs destruktīva vai konstruktīva. Vieni metīsies pēc mierinājuma alkoholā vai iztērēs pēdējās enerģijas paliekas neauglīgās, agresīvās diskusijās interneta forumos, kamēr citi sāks mājās vingrot un veltīs vairāk laika ģimenei.

 

Pārvērtēt neapmierinātību un dusmas

Ne jau visi draudi izraisa cilvēkā "cīnies vai bēdz" reakciju ar sekojošu agresiju. Parasti mēs ar agresiju reaģējam uz šādiem draudiem: fizisku kaitējumu sev vai saviem tuviniekiem (trauma, sāpes u. c.), materiālu zaudējumu (mantas vai pakalpojuma), psiholoģisku kaitējumu (necieņas izrādīšanu, negodīgumu, nevienlīdzību), politisko kaitējumu (tiesību un brīvības apspiešanu no valsts vai organizāciju puses).

Covid-19 seku pētnieki uzsver, ka mums jāsaprot – šī agresija lielākoties var būt balstīta neapmierinātībā. Tādējādi, turpinot ignorēt šo neapmierinātību, mēs nespēsim tikt galā ar dusmām un tām sekojošo agresiju. Cenšanās uzveikt šo neapmierinātību ir būtiska, lai apvaldītu agresiju pandēmijas laikā. Tas attiecas gan uz tiem, kas jūtas agresīvi, gan uz tiem, kas kļuvuši par agresijas mērķi.

Covid-19 situācija ir akūta krīze, kas vienlaikus skar visus. Turklāt tā bieži vien apvienojas ar individuālajām krīzēm – veselības, finanšu, attiecību, profesionālajām, attīstības. Līdz ar to situācija kļūst vēl sarežģītāka. Tā kā šīs problēmas tagad skar tik daudz cilvēku, ka grūti pat iedomāties, nevajadzētu vilcināties citiem palīdzēt un iedrošināt meklēt tuvu cilvēku vai profesionāļu atbalstu. Pandēmiskās dusmas un agresija var piemeklēt ikvienu.

Kā liecina neirozinātnieku jaunākie pētījumi, labākais paņēmiens, lai atbrīvotos no dusmām, ir situācijas pārvērtēšana un attieksmes maiņa. “Man ar to nav sakara, tam cilvēkam ir savas problēmas,” – tā varētu būt pirmā doma, ar ko apvaldīt dusmas, ja kāds ir izturējies nepamatoti agresīvi. Saprotot negatīvo ietekmi, ko pandēmija atstājusi uz cilvēku garīgo stāvokli, varam pat domāt par šiem cilvēkiem kā par tādiem, kas saslimuši šīs nelaimīgās situācijas dēļ – pretēji tam, lai uztvertu agresīvās epizodes personīgi.

Savukārt, pievēršot uzmanību savām emocijām un emocionālajām pārmaiņām, vērts piefiksēt, kad šie dusmu uzplaiksnījumi parādās, un izanalizēt, no kurienes tie īstenībā ceļas. 

Vai tiešām tās ir nebeidzamās Zoom attālinātās sanāksmes, kas izraisa dusmas, vai arī tas ir fakts, ka jūties fiziski atrauts no kolēģiem? Vai tiešām sadusmoja informācija par vakcināciju, vai arī tādā veidā tikai izlauzās negatīvās emocijas, kuru pamatā ir kādi neatrisināti stresa faktori dzīvē?

Ievērojamais amerikāņu psihologs Alberts Elliss savulaik teica: “Cilvēka neapmierinātību rada nevis notikumi, bet gan viņa uzskati.”

 

Apspiest vai izgāzt dusmas?

Kā vajadzētu izturēties pret savām dusmām? No vienas puses, daudzi iesaka dusmas apspiest, lai nevairotu negatīvismu un nesabojātu attiecības, no otras, citi apgalvo, ka dusmu izgāšana ir veselīgāka.

Zinātnieki uzsver – dusmu apspiešana reti kad ir laba ideja. Iekšēji griežot zobus, izspiest vārdus "viss kārtībā" neatmaksājas. Varbūt arī citi nesapratīs, ka esi dusmīgs, bet pats jutīsies slikti, un attiecības būs sabojātas. Cīnoties pret savām jūtām, tās tikai kļūs stiprākas. Tas ir līdzīgi kā apspiežot asaras – tas nenesīs atvieglojumu.

Pētījumi liecina, ka smadzenes uz dusmu apspiešanu reaģē neveselīgi: samazinās cilvēka spējas izjust pozitīvo – bet ne negatīvo – emocionālo pārdzīvojumu, pieaug simpātiskās nervu sistēmas reakcijas. Sevišķi interesants atklājums – apspiežot dusmas uz kādu cilvēku, šim cilvēkam (uz ko dusmojās) palielinās asinsspiediens un viņa patikas līmenis attiecībā pret slēpto dusmu glabātāju samazinās.

Ilgākā laikā tas nopietni kaitē dusmu apspiedēja dzīves kvalitātei. Proti, cilvēki, kuri parasti izmanto šo dusmu apvaldīšanas metodi, ar laiku sāk izvairīties no tuvām attiecībām, viņiem ir arī mazāk pozitīvas attiecības ar citiem. Tā vietā viņi uztur attiecības ar cilvēkiem, kuri nav tiem emocionāli tuvi.

Vēl arī tāda blakusparādība – savu jūtu apspiešana prasa lielu gribasspēku un nes līdzi sekas, proti, mazina cilvēka pašregulācijas spējas. Tas izpaužas diezgan bēdīgi – sadusmotam, bet dusmas apspiedušam cilvēkam ir lielāka tendence darīt lietas, kas vēlāk jānožēlo.

Taču arī ventiļa atskrūvēšana dusmu palaišanai brīvē nenesīs labumu. Patiesībā dusmu izgāšana tās nesamazinās, bet gan padarīs spēcīgākas, un tikt ar tām galā būs vēl grūtāk.

Ko darīt? Neirozinātnieki iesaka – vajag novērst savu uzmanību no dusmām. 

Tā kā smadzenēm ir ierobežoti resursi, domāšana par kaut ko citu prātam atstās mazāk spēka, ko veltīt dusmām. Šis smadzeņu mehānisms tika atklāts eksperimentā ar zefīru. Bērnus atstāja vienus pašus istabā ar zefīru un pieteica – ja viņš to neapēdīs, pēc noteikta laika dabūs divus zefīrus. Tie bērni, kuri izturēja zefīra kārdinājumu, vēlāk uzrādīja labākas sekmes un bija veiksmīgāki dzīvē. Kā viņi izturēja? Šie bērni visu eksperimenta laiku centās novirzīt uzmanību no kārdinošā zefīra: dziedāja dziesmiņas, taisīja grimases, urbināja degunu, spēlējās ar savām rokām un kājām, darīja jebko citu. Šis mehānisms darbojas arī citu spēcīgu emociju gadījumā, ieskaitot dusmas.

Katrs var atrast un fokusēties uz tām mazajām lietām dzīvē, kas viņam patīk un var izklaidēt – sākot ar hobijiem un radošām lietām, beidzot ar pastaigām un sporta aktivitātēm svaigā gaisā.

Avots: jauns.lv