Krištianu Ronaldu atklāj iepriekš nedzirdētus faktus par savu bērnību, kas ļoti ietekmējuši viņa sportista karjeru

Nozīmīgu soli ceļā uz pasaules labāko futbolistu Ronaldu palīdzējusi viņa mamma, kura bērnībā nemaz nav bijusi ieinteresēta par dēla gaitām laukumā. Tomēr kādu reizi viņa pēkšņi ieradās uz spēli.

Madrides “Real” superzvaigzne, stāstot par savu bērnību, atklājis, ka futbolu iemīlējis, dzīvojot Madeirā, vēl pirms pievienojies slavenajai talantu kalvei – Lisabonas “Sporting” jaunatnes akadēmijai.

Pirms 12 gadiem mirušais Ronaldu tēvs gāja uz visām dēla spēlēm: “Man tēvs sēdēja tribīnēs katrā mačā. Viņa lielā bārda un darba bikses ir palikušas spilgti manā atmiņā. Viņš mīlēja nākt uzspēlēm, bet mammai un māsai futbols neinteresēja. Katras vakariņas tēvs mēģināja viņas abas pierunāt atnākt uz kādu manu spēli. Katru reizi, kad pārnācām mājās no spēles, tēvs teica, ka Krištianu iesitis vārtus, bet viņa tikai atbildēja, ka tas ir lieliski, bet nekāda sajūta nebija redzama. Tomēr vienu dienu – nekad neaizmirsīšu šo mirkli – es iesildījos spēlei un paskatījos apkārt, kad ieraudzīju mammu un māsu sēžam tribīnēs. Es jutos tik labi tajā mirklī. Tas man nozīmēs ļoti dauzi un manī iekšā kaut kas izmainījās,” blogā raksta Ronaldu.

Izcilajam sportistam jau pavisam agrā vecumā nācās spert nozīmīgus soļus un pamest ierasto video Madeirā, lai pārceltos uz Lisabonu. “Futbols man ir iedevis visu, bet arī aizsūtījis tālu prom no mājām vēl pirms biju tam gatavs. 11 gadu vecumā es pārcēlos no dzīves salā uz galvaspilsētas Lisabonas “Sporting” akadēmiju un tas bija vissmagākais laiks manā dzīvē. Tas ir traki tagad iedomāties, ka mans septiņus gadus vecais dēls Krištianu juniors pēc četriem gadiem varētu krāmēt somas, lai dotos uz, piemēram, Parīzi vai Londonu. Tas šķiet nereāli un esmu drošs, ka tāpat jutās arī mani vecāki.

Pēdējo gadu pasaules labākais futbolists Krištianu Ronaldu ir slavens ne vien ar savu tehniku un filigrānu sitienu, bet arī lieliski trenēto un spēcīgo augumu, bet tā nebūt nav bijis visu laiku.
Ronaldu atceras, kad par savu sniegumu pirmo reizi no kāda cita jaunā futbolista mutes sadzirdējis cildinošus vārdus: “Vai tu redzēji, ko viņš izdarīja?” “Tas puisis ir monstrs!” Es šādas uzslavas sāku dzirdēt bieži un nereti arī no treneriem, bet tad vienreiz kāds pateica, ka, jā, esmu labs, bet pārāk maza auguma. Tā bija taisnība! Es biju tiešām tievs un bez nekādiem muskuļiem. Tad 11 gadu vecumā es pieņēmu lēmumu: zināju, ka esmu talantīgais, bet es nolēmu, ka man ir jātrenējas smagāk nekā ikvienam citam. Tad es sāku naktīs lavīties ārā no kopmītnēm, lai trenētu savu fizisko sagatavotību. Es kļuvu lielāks un ātrāks. Izejot futbola laukumā, tagad tie cilvēki, kuri teica, ka esmu pārāk tievs uz mani skatījās ar tādā acīm it kā būtu ieraudzījuši pasaules galu.

Informācija no ziņu portāla www.jauns.lv