Pusaugu meitenes stāsts par savu mammu: Supervaroņi eksistē - tās ir mammas

Svētdienas bija manas mīļākās dienas. Varbūt bērnībā tā nešķita, jo lielākais prieks bija piektdienās, aizvadot pēdējo mācību stundu un zinot, ka tūlīt, tūlīt noskanēs zvans, es iziešu pa skolas durvīm, un būšu brīvībā visu nedēļas nogali.
 

Kā jau mazs, taču kautrīgs huligāns, vairāk par visu dievināju brīvību un brīdi vienatnē – sev pašai (dažas lietas, gadiem ejot, tiešām nemainās), taču tagad, atskatoties uz bērnību pieauguša cilvēka acīm, pirmā lieta, kas ienāk prātā un veido sapņainu smaidu uz lūpām, ir omulīgie svētdienas rīti. Lai arī cikos mēdzu pamosties, dodoties uz virtuvi, miegainās acis berzējot, mani  vienmēr ieskāva rīta kakao un uz pannas sprakšķošās omletes smarža. Ieejot virtuvē, tur jau Viņa stāvēja – stalti pie plīts, apgriezdama omleti uz otriem sāniem un sveicinot labu rītu, kamēr tētis – mammas labā roka, aplēja abas kafijas un sagrieza svaigus dārzeņus. Katrs apsēdāmies savās iemīļotajās vietās pie galda, uz kura bija tikko gludināts, skaists galdauts, dalījāmies nosapņotajos sapņos, kurus paši smejot tulkojām, izteicām katrs savu ideju nākamajam ģimenes braucienam un visi pieci izvirzījām uzvarētāju – tas, kurš šorīt pirmais pamodies. Svētdienu brokastis bija mirkļi, ko baudīt. 


Mammai vienmēr ļoti patikusi dārzkopība, tāpēc mēs ar māsām, skatoties un piedaloties dažādu augu un puķu stādīšanā, esam daudz apguvušas.  Pašām nemanot. Tā tas notiek – mēs daudz ko apgūstam un citreiz palaižam garām lieliskus mirkļus, tikai vēlāk atminoties saprotam, ka tas tik bija kaut kas! Taču pati bērnība vien jau ir kā liels sapnis, jo, būdami bērni, mēs dzīvojam šeit un tagad. Ejam, skrienam, lecam, smejamies, mīlam te un tagad. Šķiet, ka pašiem pieaugot, mēs aizmirstam dzīvot šajā mirklī, par daudz domājot un koncentrējoties uz pagātni vai nākotni. Aizmirstam apskaut mammu visneparedzamākajā mirklī un pateikt, ka viņa ir lieliska. Mēs joprojām esam viņas bērni.

Mazam cilvēkam mazs dārziņš – visas proporcijas savās vietās. Sapratu, ka nu esmu liela meitene un man nav vajadzības vairs čiept mammas burkānu sēklas, lai varētu audzēt savus burkānus spainī. Smieklīgi, vaine? 

Tātad, dārzkopība. Kā jau mēs saprotam pēc vārdu savienojuma ''brīvību mīlošs huligāns'', tad šo bija grūti pierunāt darīt jebko, kas pašam nebija pa prātam. Jau no domas vien, ka tagad, vasaras karstumā, saulē būs jāpavada dažas stundas mammas dārzkopības nodarbībās, bija jānoskurinās. Kāpēc gan lai es, bērns būdams, nevarētu iet vienkārši peldēties? Tā nu es domāju. Tā mēs visi domājām. Taču vēlāk es sapratu – man patīk, ka nedaudz parušinoties zemē un aprokot puķu sīpoliņu, no tā izaugs mana puķe! Doma, ka es varu būt augu pavēlniece, sastādīt tos kur un kā vēlos, man kļuva aizvien vilinošāka. Tā nu mēs ar mammu apspriedāmies, un es tiku pati pie sava mini puķu un zemeņu dārziņa. Mazam cilvēkam mazs dārziņš – visas proporcijas savās vietās. Sapratu, ka nu esmu liela meitene un man nav vajadzības vairs čiept mammas burkānu sēklas, lai varētu audzēt savus burkānus spainī. Smieklīgi, vaine? Burkāni spainī arī izauga, starpcitu. Bet nu bija laiks rūpēties par saviem augiem un kopt savu personīgo dārziņu. Kad viss bija krāšņs un sakopts, lepna par sevi vedu mammu aiz rokas uz savu tīro dārziņu palielīties un panašķoties ar zemenēm. Kā gan es būtu nonākusi līdz šādam sava lepnuma brīdim, ja nebūtu dzirdējusi mammas aizrautīgos stāstus par gardāko kartupeļu biezeni, zaļākajiem lociņiem un skaistākajām puķēm, ko viens šāds cilvēks var izaudzēt pats. Un viss ir savs. Tīrs, svaigs, lolots. Varbūt tas mani neaizrauj tik ļoti kā mammu, taču pateicoties viņai es zinu, kā notiek šī maģija dabā un cik daudz mīlestības nepieciešams vienam zemeņu stādam, lai no tā izaugtu sulīgākās un gardākās zemenes visumā. 

Maza, sapņaina meitene būdama domāju, ka mana mamma var un māk visu. Uzburt jebko manā acu priekšā vienā mirklī. Tāpēc es jutos droši. Jo mana mamma patiesi varēja, un.. var joprojām!

No dārzkopības un kartupeļu biezeņa secīgi esam nonākuši klāt pie kulinārijas. Maza, sapņaina meitene būdama domāju, ka mana mamma var un māk visu. Uzburt jebko manā acu priekšā vienā mirklī. Tāpēc es jutos droši. Jo mana mamma patiesi varēja, un.. var joprojām! Bērnu dienas pagāja kūku sabiedrībā. Mājās ienākot, vienmēr smaržoja garšīgi. Visapkārt kūkas vien, mamma tām pa vidu, veidojot pēdējās dekorācijas un es maliņā – sēžot un apbrīnojot. Kā mamma zina visus šos gardos burvju trikus? Tā vērojot un klausoties mammas komentāros par katru šobrīd veicamo darbību, es sāku apgūt pavārmākslu un kūku maģiju. Patiesībā tas sākās jau pirms dārzkopības. Kamēr vecāki bija darbā, sāku eksperimentēt pati ar savām prasmēm un idejām. Hmm, ja jāsaka godīgi, tad pat atdarinot visas mammas plūstošās un veiklās darbības virtuvē, tām pievienojot savu eksperimenta ideju, nekas grandiozs gan sākumā nesanāca. Bet, protams, ka es nepadevos. Un ar laiku makaroni vairs nepārvārījās, gaļa nepiedega, piens neskrēja pāri katliņa malām, un jau atkal bija pienācis laiks ar sevi lepoties. Pateicoties mammai. 


Vēlāk sākās spraigie pusaudžu gadi. Dzirkstelītes lēkāja uz visām pusēm, taču man patika gandarījuma sajūta par godam padarītu darbiņu, kā arī darīt vecākus lepnus, tāpēc ģimenes mājas darbiņu sadalījumā izvēlējos ko sev tīkamu. Līdz ar manu dejošanu un dziedāšanu īstā mājsaimnieces priekšautā, katru dienu tapa lieliskas pusdienas, par kurām atkal varēju būt lepna un pateicīga mammai par zināšanām. Nekas, ka dažkārt aizmirsās vistu no saldētavas izņemt savlaicīgi, piededzināt cepumus vai pārsālīt salātus, mēs taču visi dzīvojam un mācāmies. Un dusmas kaitē tikai mums katram pašam. Uztvert visu vieglāk un neaizmirst par mammām, vecmāmiņām un vecvecmāmiņām!


Sarakstu varētu turpināt mūžīgi, taču svarīgākais ir tas, ka pateicoties mammai, mēs iemācāmies tik ļoti daudz, ka, visas šīs lietas uzskaitot, tām nepietiktu vietas visumā. Tās nav tikai lielas un ārēji svarīgas lietas, ko mammas mums iemāca. Svarīgākās ir tās mazās lietiņas. Cienīt sevi, justies mīlētam un mīlēt citus. Tās mums ļauj būt īstiem un laimīgiem cilvēkiem.

Supervaroņi eksistē. Viņi ir mums līdzās vienmēr. Tās ir mammas.

Stāstu iesūtīja Agnese Gabrāne