Pusaudze: "Dzīvojām kā normāla ģimene, bet tad viņi iesaistījās sektā..."

Mamma zaudēja darbu, bet atrada sektu 
“Dzīvojām kā normāla ģimene – bija strīdi un bija arī laimīgi mirkļi. Bet tad mamma zaudēja darbu, ieslīga depresijā. Tolaik es tiešām priecājos, ka viņa beidzot ir atradusi ko tādu, kas sniedz prieku un liek pasmaidīt. Kā atceros, viņas paziņa pastāstīja par sektu, kur darbojas lielisks psihologs, – lai aizejot un parunājot. Viss tad arī sākās ar šo nelielo konsultāciju. Viņa sāka apmeklēt dievkalpojumus un atsaucīgi piekrita arī piedalīties citās sanāksmēs. Ātri vien arī tētis iesaistījās, jo ģimenei jau vajag turēties kopā. Protams, ja viņš tam nepiekristu, arī padoms par ģimenes turēšanos kopā būtu cits – jāšķiras, ko nu mocīties ar tādu. Iesākumā jau neko sliktu tik tiešām nevarēja teikt. Mamma atguva dzīvesprieku, ātri vien atrada citu darbu, bet arī es pati tad biju mazāka. Jā, viņai bija vieglāk pateikt, ka mums jāiet uz turieni vai citurieni tikai tāpēc, ka tā vajag.” 

Nekas cits nav svarīgs 
“Un tad tu aizej uz vienu pasākumu – visi smaidīgi, ārkārtīgi laipni. Pilnīgs cukurs tur viņiem līst! Bērniem pat sagatavotas dāvanu paciņas no ārzemēm. Kuram bērnam gan tas nepatiktu? Loģiski, ka atcerēsies to kā foršu iestādi. Bet man tā nebija. Pamanīju, ka mamma ir ļoti mainījusies. Agrāk viņai nebija nozīme, kāda reliģija ir draudzenēm. Visas sarunas mājās tagad ir tikai un vienīgi par Dievu, par viņu saietiem un konsultācijām citiem bēdu brāļiem. Mamma nu ir uzņēmusies tādu kā palīdzes lomu jaunu biedru meklēšanā – vismaz es to tā uztveru. Tiklīdz viņa izdzird, ka kāds kaimiņš vai paziņa zaudējis darbu vai kādu tuvinieku, tā skrien runāties. Nebūtu viņai tā palīdzēts, nemaz nevar zināt, kā tas viss būtu beidzies, – labāku reklāmu nevar vēlēties. Bet pats trakākais, ka viņa tagad ir atteikusies arī no ģimenes tradīcijām, piemēram, Lieldienu olu krāsošanas un šūpošanās. Tas esot pagāniski. Kā es toreiz ar viņu sastrīdējos, jo nejauši izpļāpājos, ka draudzeni uzvarēju olu kaujā, turklāt internetā. Viņas meita tā nedrīkst rīkoties! Un tētis? Viņš ne ar ko neatpaliek, tikai beigās piemetina vēl skarbāku vārdu.” 

Pamanīju, ka mamma ir ļoti mainījusies. Agrāk viņai nebija nozīme, kāda reliģija ir draudzenēm. Visas sarunas mājās tagad ir tikai un vienīgi par Dievu, par viņu saietiem un konsultācijām citiem bēdu brāļiem.

Divus mēnešus ilgs mājas arests 
“Protams, ar laiku mana neapmierinātība auga, tāpēc es vairs nespēju klusēt. Pateicu savējiem, ka nevēlos piedalīties nevienā dievkalpojumā un saietā. Sekoja divus mēnešus ilgs mājas arests, katastrofāla kabatas naudas pazemināšana un piespiedu sarunas ar citiem sektantiem. Redz, viņiem esot grūti audzināma meita. Lai atnākot un parunājoties, varbūt svešos cilvēkos ieklausīšoties labāk. Godīgi sakot, man apnika strīdēties un atkal klausīties kārtējos stāstus par jauniešiem, kas ir ieguvuši stipendiju un mācās ārzemēs. Samierinājos ar visu, tikai ārēji. Viņi arī domāja, ka mājas arests bija sods, tomēr nekādu lielo atšķirību nejutu. Ballītes un nakts pasākumus es tāpat nevaru apmeklēt, bet manu vecāku uzskatiem piemērotas nodarbības nemaz nav iespējams atrast – vienmēr ir kāda vaina vai sātaniska ietekme. Es joprojām uzskatu, ka šādas sektas nav labas. Tās maldina cilvēkus un rada neesoša atbalsta sajūtu. Mamma taču pati to darbu dabūja, nevis viņi! Bet kādus tik pateicības vārdus viņa nevelta savai jaunajai pseidoģimenei – tas ir netaisnīgi!” 

Sapņoju par patstāvīgu dzīvi 
“Ir bijuši brīži, kad apnīk tēlot ar visu apmierināto meitu, bet nekas cits neatliek. Tagad ar nepacietību gaidu to mirkli, kad došos studēt un varēšu dzīvot atsevišķi. Vismaz tad man būs atelpa un dzīve bez nepārtrauktas sludināšanas. Ir sāpīgi apzināties, ka neesi vairs tuva saviem vecākiem, turklāt tik stulba iemesla dēļ. Lai gan arī agrāk ar mammu atklāti neizrunājāmies, tagad tas nav iespējams pat teorētiski. Vai tev pašam gribētos izkratīt sirdi, ja zinātu, ka pretī saņemsi teju nolasītu rindkopu no Bībeles vai atsauci uz kāda sludinātāja teikto? Robots, ne mamma! Protams, jācer, ka ar laiku viņu dedzība rimsies un viss atgriezīsies vecajās sliedēs... Varbūt.” 

Avots: www.kasjauns.lv