Ko darīt, ja tētis un mamma tevi nav mīlējuši tā, kā tu būtu to vēlējies

Viņai jau ir pāri 40 un viņa skumji spriež: "Tētis ne reizi nav teicis, ka mīl mani. Es nozīmēju tikai staigājošas nepatikšanas." Viņa nesaprot, ka tēvs uz viņu kliedza tāpēc, ka pārdzīvoja par meitas bezpalīdzību, centās ieaudzināt viņā vīrišķību un sirds dziļumos gaidīja, ka viņa reiz sacelsies un pārstās viņam izdabāt. Un tad viņš pārstātu aurot, jo saprastu, ka meita beidzot ir pieaugusi. Tomēr viņš tik un tā nepateiks, ka mīl — viņš to neprot!
 

Uz mammu mēs apvainojamies biežāk nekā uz tēti, tāpēc ka no viņas gaidām beznosacījumu mīlestību vienmēr un visā.  Mātes prasības "būt labam" mums vienmēr šķiet aizvainojošas viņai taču mūs jāmīl tāpat vien!

Dažkārt cilvēki piedzimst ar lielu dabas dotu niknuma rezervi. Viņi nav "slikti". Vienkārši pirmā viņu reakcija uz jebkādu pretdarbību ir — saniknoties. Bet otrā — paslēpt niknumu un parādīt pāridarītājam, kāds viņš ir maita. Šai ļaužu kategorijai ir tipiski apvainoties ne tikai uz vecākiem, bet arī uz visiem apkārtējiem. Bērni mēdz būt arī viegli ievainojami, trausli, neaizsargāti, un viņu uzvedība nav ietilpināma nekādos standarta rāmjos.
 

Visādi sīkumi, kurus citi pat neievēro, pārjūtīgam bērnam var radīt milzīgu aizvainojumu un žēlumu pret sevi. Mamma piecgadīgajam dēlam pirms pastaigas uzvilkusi nepareizos cimdus, piecpadsmit gadu vecumā nav palaidusi uz diskotēku Jūrmalā, divdesmit gados ieteikusi aiziet pie kosmetologa, lai tiku galā ar pūtītēm, bet divdesmit piecu gadu vecumā pārmetusi angļu valodas nezināšanu. Un katru reizi dēlam mātes piezīme nozīmē traumu, sāpes, ciešanas: "Kā viņa uzdrošinās man teikt ko tādu?! Viņai taču vajadzētu mani mīlēt bez kādiem nosacijumiem!" Māte viņu  mīl — ar parastu milestību. Citam bērnam ar to pietiktu atliku likām. Bet viņam ir par maz. Viņņu aizvaino mātes "nevērība". Ne vienmēr vissāpīgākie aizvainojumi saistās ar bērnību.  Kāds jauns cilvēks trīsdesmit viena gada vecumā nāvīgi apvainojās uz vecākiem — vinš bija teicami pabeidzis skolu, iestājies universitātē,  ieguvis prestižu darbu, iegādājies uz nomaksu dzīvokli un automašīnu.   Vecāki viņam nekad nebija palīdzējuši ne ar darbu, ne ar dzīvokli, ne izglītību. Bet viņa jaunākajam brālim palīdzēja it visā — pat nopirka viņam dzīvokii un iedeva naudu mašīnai. Tātad viņi jaunāko dēlu mīl, bet vecāko ne!  Viņš Tā pārdzīvoja, ka pat saslima ar spastisko kolītu.
 

Velti pārdzīvoja. Varbūt vecāki viņu nemīl. Nu un tad? Viņi taču rūpējās par dēlu bērnībā, nesita viņu, nemērdēja badā un, spriežot pēc viņa panākumiem dzīvē, ar audzināšanu bija tikuši galā labi. Dēlam ir tiesības apvainoties, tāpat kā ir tiesības sist dūri galdā un izteikt savas pretenzijas. Var gadu nesarunāties ar mammu un tēti, tādējādi paužot savas dusmas. Taču visu mūžu staipīt aizvainojumu sev līdzi un tā dēļ saslimt ir muļķīgi.
 

Kā pārstāt apvainoties?
No savas pieredzes varu ieteikt labāko iespēju šādu — ar ģimeni saistītu — aizvainojumu pārvērtēšanai: iztaujājiet draugus par to, kā viņi dzīvojuši bērnībā. Kādas ir viņu attiecības ar vecākiem, ar māsām un brāļiem? Iespējams, draugi jums par saviem tuviniekiem un attiecībām ar viņiem pastāstīs tādas lietas, ka jūsu prasīgie un nejūtīgie "troglodīti" uz svešo monstru fona izrādīsies gluži ciešami un pat labsirdīgi. Un var taču gadīties, ka jūsu vecāki vienkārši ir dīvaiņi? Esmu sastapis vegānus, kuri aiz patiesas mīlestības neļāva dēlam pieskarties saldējumam un pat konfektēm  "Šokolādes ražošanā izmantots nabaga gotiņas piens" —, neļāva viņam lietot antibiotikas, tas nekas, ka bērnam sāp auss, "toties mēs nezāļojam mazulīti ar ķīmiju, viņam palīdzēs kompreses”,  - nelaida viņu uz klases vakariem, lai nesamācās ko sliktu

Dēls izauga ar sajūtu, ka vecāki viņu ienīst. Bet viņi gluži vienkārši bija savādnieki, ar putniem galvā un lielu mīlestibu pret dēlu sirdī. Cik gan laimīgs viņš jutās, kad beidzot apjēdza šo patiesību un salaba ar vecākiem!

Varbūt jūsu vecāki ir normāli cilvēki, bet jūs esat sadomājuši ar viņiem nezin ko. Iztēlojieties sevi divdesmītgadīgās mammas vietā, kura jūs gada vecumā uzgrūdusi vecmāmiņai, un mēģiniet saprast, ka vina tolaik bija nevis "visvarenā mamma'', bet gan parasta meitene, kura bija apprecējusies ar tikpat bezpalīdzīgu studentu un, pārbijusies no atbildības, atdevusi bērnu audzināšanai savai mātei, taču darījusi to bez kāda ļaunuma sirdī.

Uz mammu mēs apvainojamies biežāk nekā uz tēti, tāpēc ka no viņas gaidām beznosacījumu mīlestību vienmēr un visā. Tēva prasības mums ir saprotamas - viņš grib, lai mēs darītu savu darbu labi. lemācījies peldēt labi, neiemācījies vārgulis, lestājies universitātē gudriniece, neiestājies muļķe. Nepatikami,  taču loģiski. Mātes prasības "būt labam" mums vienmēr šķiet aizvainojošas viņai taču mūs jāmīl tāpat vien!

Fragments no grāmatas "Sarunas par laimi". Grāmatas autors – psihoanalītiķis, psihoterapeits un psihiatrs Arkādijs Pancs