Mātes diena bez mammas,jo viņu uzveica vēzis... Pieredze

Aiz kalniem vairs nav tā diena, kuru mēs dēvējam par Māmiņdienu. Laiks, kad parādam cik ļoti viņas mīlam, cik ļoti viņas mums ir vajadzīgas. Bet ko darīt man? „Es varu tikai nolikt kapiņos puķīti un caur domām teikt paldies!”

FOTO: Shutterstock.com

Kādu laiku es to nespēju tā kārtīgi saprast. Likās, ka jebkurā brīdī viņa atkal ienāks pa durvīm. Parunāsies...

 

Šī būs jau otrā Māmiņdiena bez mammas. Mana mamma, kuru es tik ļoti mīlēju, skāra viena no smagākajām slimībām - vēzis. Brīdis, kad arī manā dzīvē iestājās drūmais un satraucošais periods. Jo mani mocīja ne tikai tā doma, ka viņai ir šī slimība, bet arī bija apgrūtinoši skatīties, cik ļoti mamma mokas no ķīmijterapijām, starošanām un cita veida ārstēšanām. Jo es apzinājos to, ka vairs nekādi viņai nespēju palīdzēt. Dzīvoju bailēs, no tā, ka patiešām reāli viņu varu pazaudēt. Un tā diena pienāca. Viņa aizgāja. Atstāja mani šeit.


Kādu laiku es to nespēju tā kārtīgi saprast. Likās, ka jebkurā brīdī viņa atkal ienāks pa durvīm. Parunāsies. 


Es līdz bēru dienai centos turēties, jo gatavojāmies bērēm, un tajā laika posmā īsti nemaz neapzinājos to, ka viņas nav. Tikai pēc bēru dienas, tā pa īstam sāku saprast, ka māmiņas man vairs nav. Bira asaras. Raudāju. Dusmojos un vainoju visu pasauli. Nesapratu, kāpēc labajiem cilvēkiem ir iedoti tik slikti likteņi. Jo mana mamma taču bija no dzīves mīlošajām sievietēm. Dusmojos uz Dievu par to, ka viņš nav uzklausījis manas ārkārtīgi daudzās lūgšanas par mammas atlabšanu. Vispār sāku domāt, ka tāda Dieva nav.

 

Trakākais bija tas, ka dzīve turpināja iet uz priekšu, it kā nekas nebūtu bijis. Mašīnas brauca tā, kā braukušas agrāk, cilvēki staigāja un runājās, visi strādāja vai mācījās. Un arī es apzinājos to, ka man tomēr ir jāiet uz darbu, lai cik ļoti es to negribētu. Es strādāju jauniešu centrā. Pie manis nāk gan bērni, gan jaunieši. Pie sevis bija iekšējā doma. Kā gan es viņu priekšā spēšu neraudāt. Viņi taču nesapratīs to!

 

Mana pirmā darba diena pēc mammas bērēm, bija interesanta. Bērni uzvedās kā parasti. It kā nekas nebūtu noticis. Sāku pie sevis prātot, kāpēc viņi ir tik mierīgi un netraucēti, jo man taču ir nomirusi mamma un viņi to zina. Es uzsāku sarunu ar viņiem. Gribēju kaut ko stāstīt par bērēm. Viņi uzreiz mainīja tematu. Tas turpinājās diezgan ilglaicīgi. Es sevī jutu, ka viņi grib mani pasargāt no domām par mammu. Un tā arī bija. Šie bērni un jaunieši centās man palīdzēt atgūties. Tas pat bija patīkami. Es jutos mīlēts.

Reklāma
Reklāma

Lūdzu, ļaujiet ik katra savam bērnam izbaudīt to, ko man ļāva izbaudīt mana mamma, kamēr bija dzīva. Ļaujiet bērniem justies mīlētiem un lolotiem.

Pēc kāda laiciņa manī sāka nākt apskaidrība. Dusmas uz pasauli un dzīvi pierima. Sāku lasīt daudz dažādu literatūru par klīnisko nāvju stāstiem, kur cilvēki klāsta to, ko piedzīvojuši šajā klīniskās nāves brīdī. Lasīju visu, kas apliecina to, ka ir pēcnāves dzīve. Un pateicoties šiem visiem lasītajiem rakstiem, esmu sev ieskaidrojis to, ka tagad manai mammai klājas debešķīgi labi. Un ka viņa nekur nav pazudusi. Citreiz viņa pie manis atnāk sapnī un runā. Un kad atmostos, visu dienu ir sajūta, ka šķiet, šis sapnis ir bijusi realitāte. Pamazām es sapratu, ka galvenais ir tas, lai mana mamma nepazustu no manas sirds. Jo, kamēr viņa būs tur, viņa būs ar mani. Un šī apziņa, man palīdzēja atkal kļūt par smaidīgu cilvēku. Tiesa, dažreiz cilvēki skatās uz mani un nesaprot, kā es varu smaidīt, ja man nav mammas. Es atkal nesaprotu viņus. Tikai pasaku, ka viņa visu laiku ir ar mani, tāpēc arī smaidu. Arī mātes diena man noteikti nav nekāda šaumsu pilna. Es tā pat kā citi apsveicu savu māmiņu, ar labām domām, prieku un pateicību. Tikai puķītes nolieku viņai uz kapiņa. 

 

Ne velti ir radies teiciens, ka visvairāk smaida tie, kuriem visvairāk sāp. Absolūti piekrītu šim teikumam. Jo caur smaidu ir iespējams dzēst sāpju brūces.
Atskaitot mammu, man ir arī mīlošs tētis, divi brāļi un omes. Vispār jebkura lieta uz pasaules man pēdējā laikā spēj sagādāt mīlošu sajūtu.
Protams, reizēm jau kamols uzkāpj kaklā, bet tad arī vajag šo kamolu palaist, lai atkal būtu vieglāka sajūta. Jo arī paraudāt nav slikti.
Man vairāk sāpes sagādā tās māmiņas, kuras ir dzīvas, bet neizrāda mīlestību pret saviem bērniem. Tām kurām, alkohols, cigaretes un izklaide ir svarīgākais uz pasaules. Lūdzu, ļaujiet ik katra savam bērnam izbaudīt to, ko man ļāva izbaudīt mana mamma, kamēr bija dzīva. Ļaujiet bērniem justies mīlētiem un lolotiem. Radiet viņiem drošības un labklājības sajūtu. Esiet ar viņiem kopā, cik vien bieži to spējat. Jo ik katrs bērns vēlas just, to, cik labi ir tad, kad tev ir sava māmiņa...

 

Patiesā cieņā,
Ingars Babčuks