Kas mainītos viņu dzīvēs, ja vēstule būtu nonākusi pie īstā adresāta?

Tas ar mani notika jau otro reizi mūžā, kad sievietes man prasa šādu jautājumu. Pimais gadījums bija ziemā, pirms vairākiem gadiem Bikstu ceļmalas krodziņā...

Es nezinu, kā ir ar vīriešiem, vai viņi arī atceras tik senas lietas pēc tik daudziem gadiem.

Pats esmu pārāk jauns, lai par to spriestu, mans romantiskais laiks ir tikai sācies, tomēr manā atmiņā patlaban neiegulst neviens brīdis no tā, ko esmu paspējis piedzīvot. Vai esmu nejūtīgs, kā metāls? Tas varbūt ir tikai aplams priekšstats, ka metāls neko nejūt. Varbūt ka jūt, ko mēs vispār zinām?

Sievietes stāsts

Vasara. 1977. gads. Viņai ir 6 gadi, divas dzeltenas bizes, un viņa tic visiem cilvēkiem.

Un brīnumiem. Un pasakām. Un Salatētim. Viņa dzīvo laukos. Kaimiņu mājās pa vasaru dzīvo divi zēni, brālēni, 14 gadīgi pusaudži. Reiz kaimiņu puikas viņai iestāsta, ka sirdsmājiņā varot par princesi pārvērsties, tikai tur ilgi jāsēžot. Viņa notic un tiek ieslēgta. Puikas nosmejas un ir projām, viņa sēž, bet nekas nenotiek. Grib tikt ārā, bet baidās, jo pie mājiņas durvīm nogūlies lielais kaukāzietis. Beidzot viņu izpestī onkulis, zēni jau sen kā prom uz ezeru peldēties, viņa nesūdzas. Tomēr mazliet sirsniņa sāp.

Vasara. 1981. gada jūlijs. Viņai 10 gadu. Kaimiņu zēni nu jau lieli izauguši, vairs tādi joki prātos tiem nerosās. Tikko kā vidusskolas diplomus saņēmuši, ļoti lepni, runā par konkursiem augstskolā, staigā apkārt ar kladēm un gatavojas iestājeksāmeniem. Runā par zaļumballi sestdienas vakarā, kur skaistas meitenes būšot. Protams, mazām meitenēm tur ieeja liegta. Žēl. Puisi revanšējas, reiz atved no pilsētas saldējumu, turklāt tikai nedaudz pakusušu, jo ledus somā paglabāts.

Vasara. Augusts. Viņai 14 gadu. 1985. gads. Kaimiņu brālēni atkal bauda vasaru lauku mājās, braukā ar riteņiem, vizinās ar laivu, peldas ezerā. Viņi jau lieli un izglītoti. Arhitekts un jurists. Parāda diplomus. Ievērojami ļaudis. Reiz uzaicina līdzi braucienā ar laivu. Un vēl saplūc viņai ūdensrozes. Dzeltenas ūdensrozes, kurām pilna ezera mala. Viņa mulst un ir galīgi apjukusi, rozes glabā kā lielāko dārgumu, sakaltē starp grāmatu lappusēm, naktī, mēness gaismā raksta dzejoli gluži kā Puškina Tatjana, tikai dzejolis netiek publiskots. Vesela klade pilna ar vasaras dzejoļiem. Nu jau apdzeltējusi un nobružāta. Un nu jau viņa tikai retu reizi to izvelk no savas dārgumu lādītes, kurā arī sakaltušas ūdensrozes..

Viņš ir atbraucis. Bet ļoti nopietns. Un tajā vakarā viņi runājas ilgi. Par dzīves jēgu, dzīvību, nāvi, likteni, nolemtību. Runājas par eksistenciāliem jautājumiem. Par nākotni.

1990. gada jūnijs ir arī viņas vidusskolas izlaiduma gads. Viņa ir liela un pieaugusi. Vai viņš atbrauks šajā vasarā? Rīt jau gada īsākā nakts. Līgovakars. Rotājas saulīte. Rotājas viņa. Galvā margrietiņu vainadziņš. Abas kaimiņu mājas gatavojas uz kopēju līgošanu. Tiek slieti ugunskuri, klāti brīvdabas galdi. Viņš ir atbraucis. Bet ļoti nopietns. Un tajā vakarā viņi runājas ilgi. Par dzīves jēgu, dzīvību, nāvi, likteni, nolemtību. Runājas par eksistenciāliem jautājumiem. Par nākotni. Viņš saka, ka vispār negribot bērnus, ne ģimeni. Bērni uzliekot tikai pienākumus, neļaujot brīvi dzīvot. Ikdienas dzīve viņu neinteresējot. Turklāt viņam esot citi plāni, braukšot projām, esot iespējas gan mācīties, gan studēt citā valstī, vai atgriezīšoties un kad, to nezinot. Uzrakstīšot vēstuli.

Visu rudeni viņa gaida vēstuli. Sestdienās brauc uz mājām un taujā, vai nav vēstule. Mamma tikai parausta plecus. Nav. Viņa dzīvo Rīgā un studē pavisam jaunā fakultātē – psiholoģiju. Un cenšas viņu izprast, kāpēc viņam nepatīk ģimene, bērni un attiecības. 

1995. gada jūnijs. Atkal vasara. Drīz viņas izlaidums universitātē. Drīz jāaizstāv diplomdarbs. Bastejkalns. Viņi satiekas. Viņa ir pārsteigta. Izrādās viņš jau gadu Rīgā. Tepat vien visu laiku ir gājis, tikai nekad viņu ceļi nav krustojusies. Arī laukos bijis pirms nedēļas viņa pirms divām. Viņa it kā nejauši piemin apsolīto vēstuli. Neizpratne no viņa, esot vēstuli gan rakstījis, gan pastkastītē iemetis. Tātad atliek minēt, pa ceļam noklīdusi, pastnieks pazaudējis, kāds izņēmis no pastkastītes laukos, jo uz abām mājām viena kastīte, varbūt ziņkāres dzīta, viņa mamma sakārojās izlasīt... Tie ir tikai viņas minējumi.

Acīmredzot tā bija lemts. Un vai kas mainītos viņu dzīvēs, ja vēstule būtu nonākusi pie adresāta?

Iesūtījis: Arturs Bergmanis, konkursa "Tāda ir dzīve" dalībnieks.

Par balvu: 

3 labākie stāstnieki balvā saņems 6 ielūgumus uz izrādi "Gribu bērnu!". Izrādes norises vieta - pēc uzvarētāja izvēles (izrāžu grafiku skaties ŠEIT!)

Šajā vasarā skatītājiem tiks piedāvāta jauna, muzikāla un pozitīva vasaras izrāde “Gribu bērnu!”, ko tās veidotāji, izrāžu apvienība “Panna”, nodēvējuši par juteklisku komēdiju normāliem cilvēkiem, jeb demogrāfisko sprādzienu divās daļās. Izrāde būs skatāma vasarā, astoņu pilsētu brīvdabas estrādēs, un tās iecere ir radīt pozitīvas emocijas, rosināt sabiedrību aktīvāk iesaistīties demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, uzdrošināties pieņemt lēmumus un domāt par labo.