Es visu laiku jūtos slikti un vainīga
"...Ja godīgi, tad jau no kādiem gadiem 8-10 kopš sevi atceros, esmu lielākotes jutusies slikti. Es visu laiku par kaut ko esmu jutusies vainīga, pie tā, ka manai mammai nav tāda dzīve, kā viņa vēlētos, ka viņai nākas dzīvot nabadzībā, audzināt mani," par savām sajūtām raksta kāda portāla mammamuntetiem.lv lasītāja.
FOTO: Evita Knospiņa, http://www.lotart.lv
...Jūtos vainīga par to, ka manai mammai nākas dzīvot nabadzībā...
Lasītākais
"Īsi sakot, es drīz sajukšu prātā. Jau pamazām jūku. Ja godīgi, tad jau no kādiem gadiem 8-10 kopš sevi atceros, esmu lielākotes jutusies slikti. Es visu laiku par kaut ko esmu jutusies vainīga, pie tā, ka manai mammai nav tāda dzīve, kā viņa vēlētos, ka viņai nākas dzīvot nabadzībā, audzināt mani, lai gan viņa neko sliktu nedarīja, smagi strādāja un strādā joprojām. Arī par to es jūtos vainīga, ka nespēju viņai palīdzēt, jo pati neko neesmu saniegusi. Jūtos vainīga par to, ka man pašai tagad ir bērniņš, un es nezinu, vai sniedzu savai princesītei pietiekami un visu laiku tās domas. Cenšos viņai sapirkt visu ko vajag un lietas, kuras varbūt arī tik ļoti nevajag, bet gribu viņai sniegt visu, ko vien varu. Man ir arī skumji, ka mans brālis par mani it nemaz neinteresējas, nekad nepazvanīs vai neatrakstīs, tikai tad, ja pati uzrakstīšu. Viņam, šķiet, esmu sveša..
Patiesībā es tā varētu turpināt vēl un vēl, cik daudz asaru esmu izlējusi to visu pārdzīvojot, un tagad atkal man jāraud...
Jūtos vainīga par to, ka man pašai tagad ir bērniņš, un es nezinu, vai sniedzu savai princesītei pietiekami.
Lieta tāda, ka man ir kaut kāda neizskaidrojama problēma, agrāk, kad dzīvoju ar māti (viņ iedzēra ar), es viņu kontrolēju, kad gribēja iet kur dzert, ieslēdzu istabā utmldz. Kad man tas jau apnika, viņa man pārmeta - kāpēc neesmu aizgājusi viņu savākt.
Sarunāju tādas lietas, par kurām pati pēc tam atkal raudu!
Tagad es cenšos kontrolēt savu draugu. Es to nemaz tā nevēlos, bet tā sanāk. Ja viņš aizkavējas veikalā vai kur citur, es sāku psihot, zvanīt viņam, draudēt, runāt visādas preteklības. Tas tā - gari neizplūstot... Tad pārmetu, ka nesauc mani līdzi kaut kur, bet, kad pasauc, man atkal kaut kas nepatīk, un tā visu laiku es atrodu, par ko viņam pārmest, es kā tāda nenormālā un raudu, un raudu. Sarunāju tādas lietas, par kurām pati pēc tam atkal raudu!
Ko lai es iesāku ar sevi, kā man iemācīties savaldīties, sevi kontrolēt? Es nevēlos, lai mana meitiņ paaugās un redz, kāda māte ir psihopāte. Uz viņu es, protams, nepsihoju un netaisos to darīt. Bet es negribu,lai viņ redz, kā klaigāju uz viņs tēti utmldz.," raksta kāda portāla mammamuntetiem.lv lasītāja, lūdzot padomu situācijas atrisināšanā.
