Vīrs negrib ne mani, ne dēlu...

"Tādu dubulto dzīvi viņš dzīvo pusgadu, vienlaikus visu laiku solot nākotni, kopīgas lietas, dzīvi, abiem plānojot kādu ceļojumu, apsverot domu par citu mašīnu utt. Šobrīd ir tā, ka viņš jau mēnesi dzīvo atsevišķi, lai pats saprastu, ko grib — ģimeni vai brīvību. Taču, kā izskatās un kā es secinu no dažādas informācijas un publiski pieejamiem faktiem, ir jaunas tikšanās, iepazīšanas ar citām sievietēm.

Viņš laikam neizturēja ne ģimenes dzīvi, ne bērna ienākšanu ģimenē. Pirms tam neaptvēra, ka tie ir pienākumi un atbildība. Un šobrīd man liekas, ka viņš domāja, — man būs ģimene, attiecības, bērns, dzīvoklis. Bet tas bija tāds viņa iedomu tēls, iedomu pasaule, bet patiesībā viņš ir pietiekami bohēmisks, sapņains, patīk brīvība, neatkarība. Viņš pats man teica: "Nāku un eju, kur un kad gribu, gribu aizkavējos, gribu uzpīpēju!" (Kaut arī nav ne meitu mednieks, ne dzērājs).

Šobrīd ir tā, ka viņš jau mēnesi dzīvo atsevišķi, lai pats saprastu, ko grib — ģimeni vai brīvību.

Nejauši redzēju fotogrāfiju, kurā viņš uzņemts pagājušajā sestdienā, kad jau dzīvojām pašķirti, — pilnīgi cita seja un skats. Ne tas cilvēks, kāds viņš bija kopā ar mani šo 5 gadus — sejā atbrīvotība, brīvība, bauda, bohēma.

Gribu piebilst neesam mēs jaunieši — abiem pāri 30 (viņam 34, man 36), inteliģenti, ar labiem darbiem, no labām ģimenēm (kaut saprotu, tas nu nav nekāds rādītājs). Jau pēdējā laikā, kad es nezināju par šo dubulto dzīvi, es jutu, ka viņš ļoti, ļoti atsvešinās no dēliņa. Negrib kontaktēties, spēlēties, vannot... Kā viņš paskaidroja, negrib emocionāli saistīties, lai nebūtu grūtāk izlemt, kur un kā grib dzīvot. Tagad es nesaprotu, cik tālu man veidot viņu dēliņa un tēva attiecības, ja vīrietis negrib... Jā, viņš ir ar mieru aizvest un atvest no aukles. Bet tā atvešana, aizvešana ir tikai tīri fiziski braukt ar mašīnu, jo nekāda kontakta nekā jau nav, varbūt dažreiz iziet pastaigāties... Bet arī tas ir "varbūt". Ir jau bijušas atrunas, ka pagājušā nedēļas nogalē bijis ļoti aizņemts. Viņš negrib ne runāt ar dēliņu, ne ņemt rokās... Bet šajā vecumā puikam tas ir ļoti vajadzīgs, viņš jau skatās uz tēti, kā uz kādu onkuli, kas viņu vadā... Varbūt arī ir labāk, ja viņš ikdienā neredz šo tēvu, kas vakaros vienkārši guļ gultā, nerunā... Cik tālu man iet viņam pretī? Sanāk, ka es uzspiežu kontaktu ar dēlu...

Kas bija mūsu attiecību izjukšanas pamatā, es lēnu garu sāku saprast, bet jautājums ir par tieši tēva un dēla attiecībām... Vai man teikt, ka šovakar vajag brīvu, — sēdi pie dēla, jeb nelikties ne zinis, ja viņš neliekas ne zinis..."

Psiholoģes Inetas Tunnes viedoklis:
"Es domāju, kā mīlestību pret dēlu Jūs nevarat uzspiest. Tas, ka viņš izvairās, no Jūsu stāstītā drīzāk izskatās, ka nevis no dēla, bet gan lai nebūtu lieku reizi jātiekas ar Jums vai aukli, vai jārunā par ģimeni utt... Viņš iespējams, nevar izlemt un pateikt nē, tāpēc izvēlas izvairīšanās taktiku, kas neatrisina šo situāciju... Domāju, viņš arī pats ir diskomfortā ar sevi. Ir divas iespējas — būt kopā vai izšķirties un es izvēlētos vienu no tām. Kas attiecas uz dēlu, ar laiku viss nostāsies savās vietās, pēc tam kad Jūs būsiet izlēmuši par savām attiecībām un izdarījuši izvēli. Lai Jums izdodas pieņemt pareizo lēmumu, dzīvot laimīgi un baudīt dzīvi..."