Kaspars Pudniks: "Vai tētis ir trešais liekais?"

Patiesībā smalka tēma. Par to nemaz īsti neko sakarīgu un viennozīmīgu nav iespējams uzrakstīt, jo katram konkrētam gadījumam pretī nāk kāds cits, kas atspēko iepriekšējos pieņēmums un pārliecību par kādu konkrētu rīcības modeli vai ģimeni.
Sākumā visu gribas ielikt rāmjos un meklēt kopsakarības vīrieša un sievietes attiecībās, kad pasaulē piesakās trešais, kurš pēc nepilniem deviņiem mēnešiem kļūs par otro, par trešo automātiski padarot tēti, un nekad ne mammu.
Lūdzu neskaldīt matus, jo ir sāpīgi pagriezieni dzīvē, kad pēc dzemdībām mammas vairs nav, vai vēl traģiskākos gadījumos nav vairs ne mammas, ne mazā. Un ir pavisam citi ģimeņu modeļi, par tiem šoreiz nerunāsim. Runāsim par Mammu un Tēti klasiskā izpratnē un to, kas notiek ar viņiem mirklī, kad piesakās trešais.

Kādēļ tomēr vīrietis dažkārt sajūtās kā trešais liekais, kad pasaulē nāk mazais? Un, vai katrs vīrietis pazīst šo sajūtu?

Mēs visi dzīvojam viens otram tik tuvu līdzās. Taču cik patiesībā viens par otru zinām!? Bieži esam tik tuvu, dzīvojot kopā pavisam nelielā dzīvoklītī, vienā istabā, guļot vienā gultā. Esam fiziski kopā kādā konkrētā telpā un laikā, bet garīgi un emocionāli, vai esam tai pašā telpā? Man no sirds ir prieks par tiem, kuri ir!
Kādēļ tomēr vīrietis dažkārt sajūtās kā trešais liekais, kad pasaulē nāk mazais? Un, vai katrs vīrietis pazīst šo sajūtu? Kurš par to ir vairāk atbildīgs – sieviete vai vīrietis?

Dzīvnieku pasaulē šādi jautājumi nepastāv, šeit viss ir vienkārši. Piedzimst mazie un dzīvnieku mātītes uzdevums ir rūpēties par bērniem un sargāt tos, dažkārt arī no tēviņa, kurš greizsirdības mākts nereti tos mēdz tiem nodarīt pāri, jo citādi tam vairs nav izredžu tuvoties mātītei. Domāju, vai cilvēkiem ir līdzīgi?

Lielākoties tieši sieviete ir tā, kura atgrūž vīrieti, nav svarīgi, apzināti vai neapzināti, sadalot savu uzmanību un enerģiju starp bērnu un vīrieti.

Vai sieviete kļūstot par māti, zemapziņā automātiski atgrūž vīrieti, nojaušot, ka viņas jaundzimušā bērna audzināšana tagad ir vissvarīgākā misija pasaulē un tas, savukārt, nozīmē, ka rūpes par vīrieti tagad kļūst mazsvarīgas, jo viņš savu misiju izpildīja pirms 9 mēnešiem. Un, maigi sakot, tagad ir lieks. Vienīgais, kas sievietei neļauj to skaļi atzīt, ir veselais saprāts un aprēķins, jūtas, atbildība, varbūt bailes, ka viena nespēs tikt galā?
Vara. Lai kas arī notiktu, māte vienmēr aizstāvēs savus bērnus, pat, ja tas nozīmēs nostāties pret viņu tēvu. Šķirot ģimeni, arī tiesa piešķirs aizbildniecību mātei, ja nebūs kādi ļoti nopietni iemesli to nedarīt. Vai tas nozīmē, ka sievietes loma bērna dzīves sākumposmā ir daudz būtiskāka kā vīrieša? Lielākoties tieši sieviete ir tā, kura atgrūž vīrieti, nav svarīgi, apzināti vai neapzināti, sadalot savu uzmanību un enerģiju starp bērnu un vīrieti.
Mēdz teikt, ka vīrietis ir kā liels bērns, kurš visu laiku meklē sev mammu. Ja tā, sieviete varētu sadalīt savu uzmanību līdzīgi gan mazajam, gan lielajam bērnam, kādēļ tomēr tas notiek tik reti? Vai varbūt vīrietis pats, iespējams neapzināti, nevēlas šādu modeli, kurā viņam būtu ar kādu jādala sava mīļotā sieviete?
Un, vai taisnība, ka vīrietis prot novērtēt savu mīļoto, kā labu mammu mazajam, taču visu laiku dzīvot ar mammu ir grūti? Vīrietim ir vajadzīga sieviete!

Vai sievietei jākļūst par mammu mazulim un jāturpina vienlaikus būt iekārojamai, seksīgai sievietei savam vīrietim?

Un, kurš pateiks, kurā mirklī sieviete pārstāj būt sieviete un kļūst par mammu? Un kad sieviete – mamma atkal spēj no mammas kļūt par seksīgu un iekārojamu sievieti? Vai tas nozīmē, ka sievietei uzreiz pēc dzemdībām jāsāk spēlēt divas lomas līdzšinējās vienas vietā? Vai sievietei jākļūst par mammu mazulim un jāturpina vienlaikus būt iekārojamai, seksīgai sievietei savam vīrietim?
Un ja tā, cik stiprai ir jābūt sievietei, lai spētu abas šīs lomas vienlaicīgi pilnvērtīgi pildīt? Un, pat ja viņa to spēj, vai ar to pietiek, lai vīrietis nejustos kā trešais liekais?
.... kā jau teicu, šai stāstā ir vairāk jautājumu kā atbilžu, varbūt jūs zināt kādēļ?

Autors: Kaspars Pudniks - Vikstrems. Šīs un citas Kaspara esejas varat izlasīt draugiem.lv sadaļā: Parunāsim?