Juriste: Latvijas sabiedrībā joprojām valda ļoti skeptiska attieksme pret nepilngadīgām māmiņām

Pavisam nesen esi ieguvusi jaunu statusu, kļūstot par vecmāmiņu, vai esi jau pieradusi pie šīs lomas?
Vecmāmiņa esmu nepilnus divus mēnešus, pie daudz kā vēl jāpierod, bet jau tagad redzu atšķirības starp būšanu mammai un vecmāmiņai. Audzinot meitu, nemitīgi šķita, ka jāsteidzas visu pagūt – strādāt, uzkopt māju, gatavot ēst, mazgāt un gludināt, tagad, auklējot mazbērnu, sajūtas ir pavisam citādākas. Baudu mūsu kopā būšanas laiku un nesteidzos. Tagad zinu, ja nepagūšu pagatavot ēst, vīrs, atnākot no darba, pagatavos pats. Ja nepaspēšu pa dienu apliet puķes, pasaule nesabruks, apliešu tās vakarā. Taču šie brīži, kad esmu ar mazdēliņu un vēroju viņu, ir nenovērtējami. Varu vienkārši sēdēt un vērot viņu, es domāju, ka daudzas vecmāmiņas zina, kā tas ir, un saprot mani.

Kādi, Tavuprāt, ir galvenie vecvecāku pienākumi?
Noteikti palīdzēt un atbalstīt. Es biju ļoti jauna, kad piedzima mana meita, un arī mana meita kļuva par māmiņu, būdama vēl nepilngadīga. Ja man jāsalīdzina sevi tajā vecumā un meitu, redzu, ka viņa ir galvas tiesu gudrāka. Taču tik un tā uzskatu, ka man ir jāpalīdz un jāatbalsta.


Mūsu bērniem ir jāzina - viņi var griezties pēc padoma pie saviem vecākiem, vecāki vienmēr palīdzēs un atbalstīs, lai arī kas būtu noticis. Un mana meita to zina. Ģimene tā ir tava aizmugure, tavs sargs un palīgs.

Diemžēl Latvijas sabiedrībā joprojām valda ļoti skeptiska attieksme pret nepilngadīgām māmiņām. Jaunajām meitenēm, kuras kļūst par mātēm, vajadzīgs divtik liels atbalsts, bet, diemžēl, viņas saskaras ar divtik lielām grūtībām un sabiedrības neizpratni. Jāpiebilst, ka tieši tas pats notiek arī ar vecākām sievietēm, kuras kļuvušas par māmiņām. Sabiedrībā ir pieņemts noteikts vecums, kad sievietei “vajadzētu” kļūt par māti, un, ja kāda neiekļaujas šajās “normās”, viņai nākas saskarties ar nievājošiem komentāriem un neizpratni.
 

Patiesi žēl, ka 21.gs. civilizētā valstī tā joprojām notiek. Cerams, mūsu sabiedrība spēs no tā izaugt.
 

Bērnu tiesību jēdziens ir roku rokā ar jautājumu par bērnu drošību, vai Tu, audzinot meitu, juties droša par viņu? Vai juties droša, kad meita devās uz skolu, uzturējās sabiedriskās vietās?
Nē, nē, nē – nevienā brīdī neesmu jutusies droša par savu meitu! Es domāju, ka daudzas mammas man piekritīs, kad teikšu – nav tāda vecuma, kad mamma jūtas droša par savu bērnu.

Neraugoties uz to, cik viņam ir gadu, pat tad, kad bērnam jau ir sava ģimene un bērni. Jūtos droša par viņu tikai tad, kad meita ir man blakus. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā bērns var saskarties ar dažādiem draudiem.
 

Vai ir kādi zelta padomi, kā vairot bērna drošību? Padalies ar metodēm no savas pieredzes!
Šis nav viegls jautājums, un noteikti nav tāda receptes, kas der visiem vecākiem. Piemēram, mobilie telefoni – mēs iegādājamies tos bērniem, lai varētu viņus sazvanīt jebkurā brīdī, un, lai bērni vajadzības gadījumā var sazvanīt mūs, bet, tajā pašā laikā, šis telefons var piesaistīt zagļu uzmanību un izprovocēt uzbrukumu bērnam.

Līdzīgi ir arī ar atslēgu došanu bērnam, no vienas puses tas dod bērnam iespēju pēc skolas pašam doties mājās, no otras – bērnam šo atslēgu var nozagt un iekļūt dzīvoklī.

Mūsdienu sabiedrībā ir virkne situāciju, kad bērnam uzbrūk vai uzmācas sabiedriskās vietās, un apkārtējie nedara neko, lai palīdzētu. Tāpēc vairums vecāku cenšas vest bērnus uz skolu paši, un arī sagaidīt pēc skolas. Citi kooperējas ar kaimiņiem, un uz maiņām ved uz skolu gan savus, gan kaimiņu bērnus. Protams, šī vešana uz skolu ir iespējama līdz noteiktam vecumam, lai nepadarītu bērnu par pilnībā atkarīgu no vecāku klātbūtnes. Tāpat jāatceras sarunāties ar bērnu, stāstīt, runāt, skaidrot dažādas dzīves situācijas atbilstoši viņa uztverei, izpratnei, vecumam.


Laba metode, kā vairot bērnu drošību, ir t.s. paroles, proti, vecāki vienojas ar bērnu par kādu noteiktu vārdu vai frāzi, ko izmanto par paroli īpašos gadījumos. Piemēram, mammai vai tētim ir salūzusi mašīna vai viņi ir aizkavējušies darbā un lūdz kādam, ko bērns nepazīst, atvest viņu no skolas, tad lieti noder šāda parole. Gadījumā, ja pieaugušas, kurš dēvē sevi par mammas vai tēta draugu, paziņu vai kolēģi nevar nosaukt paroli, bērns nekādā gadījumā nedodas viņam līdzi, bet ziņo skolotājai vai policijai.

No savas pieredzes jāsaka, ka mēs maksimāli ilgi neatteicāmies no stacionārā telefona, neskatoties uz to, ka visiem ģimenē bija mobilie telefoni, jo mājas telefons ir vēl viens drošības instruments. Meita, atnākot no skolas, vienmēr piezvanīja no stacionārā telefona, un mēs zinājām, ka viņa veiksmīgi nokļuvusi mājās pat tad, ja viņas mobilais izlādējies. Starp citu, stacionārais telefons var noderēt arī kā modinātājs, ja mobilajā ir klusums.


Vecāki var izmantot dažādus līdzekļus, lai parūpētos par savu bērnu drošību, bet kā ir ar to bērnu drošību un tiesībām, kuri ir palikuši bez vecāku aprūpes un dzīvo bērnu namos?
Uzskatu, ka bērnu nami ir pilnībā jāreorganizē, ir jāattīsta audžuģimeņu institūts, protams, nepārvēršot to par biznesu. Bērnu nami sabojā bērnus, neveido pareizu priekšstatu par ģimeni, rada izkropļotu dzīves uztveri. Bērni, kuri auguši bērnu namā, nav gatavi dzīvei, viņi nezina, kā veidot savu ģimeni, jo nekad nav guvuši šādu pieredzi. Bērnu nami ir padomju laika paliekas, kas jālikvidē. Pēckara gados, kad bija daudz bāreņu, bērnu nami tika uzskatīti par labu risinājumu, bet laiki jau sen ir mainījušies. Katram bērnam ir jāsniedz iespēja, ne tikai dzīvot, bet dzīvot ģimenē.

Augot ģimenē, bērns apgūst dažādas lietas, kuras bērnu namā nav iespējams iemācīties.

Piemēram, elementāras saimnieciskas lietas – ģimenē bērnam ir iespēja redzēt, kā tiek gatavots ēdiens, ka produkti tiek pirkti atsevišķi, un gatavojot tie pārtop par maltīti. Bērns redz, kā jāmizo kartupeļi un jādara citas ikdienas lietas. Bērnu namā visi sēžas pie vakariņu galda, kuras ir pagatavojuši darbinieki un bērni šajā procesā ne tikai nav piedalījušies, viņa to pat nav redzējuši. Pasakiet, kā lai viņš pagatavo sev maltīti, kad dzīvos patstāvīgi?
 

Bērnu nams bērniem atņem bērnību. Lai cik labi darbinieki nestrādātu bērnu namā, lai cik mīļas nebūtu audzinātājas un čaklas auklītes, bērnu nams ir vieta, kur  bērnība nedzīvo. Piemēram, katram bērnam bērnu namā ir noteikts laiks individuālajai pastaigai ar audzinātāju. Vai saprotat?

Bērns var parunāties vai pastaigāties ar pieaugušo, nevis tad, kad vēlas, vai tad, kad viņam tas ir visvairāk vajadzīgs, bet noteiktā laikā, konkrētā dienā, un, protams, ierobežotu laiku. Un tā nav darbinieku vaina, tā ir sistēmas vaina, kas ar steigu ir jāmaina.

 

Kā Tu vērtē bērnu adopciju uz ārzemēm?
Es zināju, ka Tu man to pajautāsi. Redzi, mūsu sabiedrībā tikai retais ir gatavs uzņemt ģimenē slimu bērniņu. Vairākumā gadījumā slimi bērniņi tiek adoptēti un nonāk ģimenēs ārzemēs. Vai tas ir labi vai slikti? Man ir pretjautājums – vai ir pareizi par katru cenu turēt šos bērnus Latvijā, ja mēs nespējam par viņiem parūpēties, dot viņam ģimeni, kurā viņš tiktu mīlēts, aprūpēts? Uz šo jautājumu nevar atbildēt viennozīmīgi. Protams, būtu skaisti, ja visi bērni dzīvotu un augtu šeit, bet no otras puses, ja mēs paši nespējam viņiem palīdzēt?! Ja bērns var realizēt savu sapni par ģimeni ārpus Latvijas, es neredzu iemeslu viņam liegt piepildīt šo sapni! Cits jautājums ir par to, vai mēs spējam kontrolēt to, kas notiek šajās ārzemju ģimenēs? Mūsu pienākums ir pārliecināties, ka bērni šajās ģimenēs tiek aprūpēti, ka viņi jūtas labi un netiek apdraudēti. Mums ir jāpārdomā mūsu neizdarītos, neizpildīto mājas darbus. Valstij jārūpējas, lai adopcijas process būtu drošs un bērnu interesēm atbilstošs.

Kā vecākiem, kuri ikdienā ir aizņemti darbā, nepazaudēt saikni ar bērnu un arī nepārspīlēt ar kontroli?|
Katram vecākam ir jājūt savs bērns, jāsaprot, kurā brīdī tie audzināšanas groži jāpalaiž vaļīgāk, kurā – jāpievelk stingrāk. Skaidrs ir viens – nekāds darbs, nogurums, stress un nebūšanas nav attaisnojums vardarbībai pret bērnu – nedz fiziskai, nedz morālai. Vēl - ikdienas steigā mēs piemirstam skaidrot bērniem, kāpēc nedrīkst darīt to vai šito, kāpēc nedrīkst iet tur vai citus, vai kāpēc kaut ko nevajag aiztikt. Ir jācenšas bērnam paskaidrot, kāpēc kaut kas tiek aizliegts.

Piemēram, nedrīkst skriet pāri ielai, kad luksoforā deg sarkanā gaisma. Kāpēc? Tāpēc, ka tad brauc mašīnas. Tās dod mums ceļu tikai tad, kad deg zaļā gaisma.

Mums jāstāsta bērniem, kāpēc vienas lietas ir labas, bet citas – sliktas, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, jāmāca atšķirt labo un ļauno. Kurš gan cits, ja ne mēs mācīs, stāstīs un runās ar mūsu bērniem?

Vēl - bērniem ir svarīga mūsu nedalīta uzmanība. Tāpēc, kad jūs runājiet ar draudzeni un lūdzat bērnu pagaidīt, būtu godīgi, ka tad, kad runāsiet ar bērnu, pagaidītu draudzene.

Mīļie vecāki, vienmēr atrodiet laiku saviem bērniem neskatoties uz ikdienas steigu, jo nekas nevar būt svarīgāks par mūsu bērniem šodien un tagad!