Draugi un radi mūs centās atrunāt no bērniņa adopcijas

Kad mēs sākām iepazīstināt tuviniekus un draugus ar domu, ka esam nolēmuši adoptēt bērniņu, vairākumam tas nešķita nedz cēli, nedz aizkustinoši, nedz vispār saprotami. Šoks, izbrīns, neizpratne un pat nosodījums bija valdošās emocijas. Kam jums tas vajadzīgs? Jums taču jau ir trīs bērni!

Vai tad jūs paši vairs nevarat? Vaicāja, gan mani, gan vīra vecāki.
Cik tad jums kopā būs bērnu? Pajautāja kāds draugs, kuram pašam ir viens bērns.
Guntars baidās, ka atkal varētu sanākt meita? (Mūsu trīsbērnu ģimenē abas jaunākās ir meitas).
Tu vienkārši pati vairs negribi dzemdēt? Saprotoši vaicāja mana bērnības draudzene, kurai pašai jau pāri 30, bet bērnu vēl nav.
Varbūt tu vēlies adoptēt manu bērnu?
Es domāju, ka tas ir atbalstāmi, bet pati nekam tādam nebūtu gatava...
Nedari tā, viņš samaitās jūsu bērnus, man teica bijusī klasesbiedre. Citai viņas draudzenei bijusi ļoti slikta pieredze par to, ko adoptētais bērns paguvis saklausīties un saskatīties bērnu namā. Kad draudzene saprata, ka es par adopciju runāju nopietni, viņa pavērsa sarunu nenopietnā virzienā – tad vismaz nēģeru puiku, es ceru? Andželinai un Bredam Pitam visi adoptētie bērni ir dažādās krāsās.
Daudzi centās mūs atrunāt, tuvinieki cerēja, ka mēs pārdomāsim paši, tikai daži draugi mūs atbalstīja un piedāvāja savu palīdzību, ja tāda būs nepieciešama.
Gandrīz ikviens ir gatavs ļauties aizkustinājumam par pamestiem bērniem, smagi slimiem, invalīdiem, utt.. Savulaik strādājot televīzijā mums bija cinisks joks: ja filmēšanā ir bērni, suņi vai veci veci cilvēki, sižets būs izdevies! Abstrakti palīdzēt dzīves pabērniem ir gatavi daudzi. Mana omīte no savas niecīgās pensijas ļoti bieži ziedo pa latiņam kādam labdarības projektam. Daudzi labprāt attīra savu skapi, ziedojot vecās drēbes vai mēbeles, un pēc tam uzsit sev uz pleca, redz, kādu labu izdarījām.... Taču tas viss iegūst citu nokrāsu, ja runa ir par reālu palīdzību.

Kāpēc mēs nolēmām adoptēt bērnu?
Kāda ir mūsu patiesā atbilde uz jautājumu, kāpēc nolēmām adoptēt bērnu, lai gan mūsu ģimenē jau aug trīs brīnišķīgi bērni?
Domāju tas sasaucas ar jautājumu – kāpēc cilvēki vispār grib bērnus? Mūsu atbilde ir mīlestība, gribam tajā dalīties.
Neesmu cilvēks, kas jūsmo par visiem bērniem, suņiem un kaķiem, taču jau kopš padsmit gadu vecuma manī mājojusi doma, ja vien man būtu iespēja, es palīdzētu kādam dzīves pabērnam.   Varbūt iemesls meklējams manās mīļākajās bērnības grāmatās? Kadrija, Tille un suņuvīrs, Pepija Garzeķe un citās.
Pēc mūsu trešās meitiņas Grietas piedzimšanas abi ar vīru spriedām, ka esam vēl jauni un varbūt mums varētu būt vēl kāds bērns un varbūt – adoptēts?
Kad nosvinējām Grietas trīs gadu jubileju, neilgi pēc tam man radās aizdomas, ka atkal esmu stāvoklī. Neko tādu šobrīd nebijām plānojuši, jaunākā meita nupat bija uzsākusi bērndārznieka gaitas. Vēlreiz atkrist atpakaļ uz trim gadiem, palikt mājās vai atdot visu savu algu auklei? Tas šķita mazliet biedējoši, taču, kad uzzinājām, ka tā bijusi vien viltus trauksme, abi ar vīru bijām pārsteigti, cik saskumuši sajutāmies... Tā pie mūsu durvīm pieklauvēja doma par nākamo bērniņu.
Vēl pēc pāris mēnešiem, Jaunā gada pirmajā nedēļā lasīju interviju ar Juri Cālīti par Zvaneniekiem, pāris rindkopas citēju Guntaram, sākām sarunu un tad vīrs teica: Ja reiz mēs domājam to kādreiz darīt, varbūt jābeidz runāt un jāsāk rīkoties? Nākamajā dienā pārvaicāju, vai Guntars nav pārdomājis? Nē, nebija, es aizbraucu uz darbu un zvanīju bāriņtiesai, lai noskaidrotu, kā mums rīkoties tālāk?

Mani sauc Sindija, kopš augusta mūsu ģimenē ienācis adoptēts bērniņš. Ticu, ka mūsu pieredzes stāsts var palīdzēt vēl kādam bērnam atrast vecākus un izaugt mīlestībā, tāpēc šajā blogā dalīšos par  piedzīvoto adopcijas laikā.  

Materiāls publicēts sadarbībā ar "Fondu Mammām un tētiem"